Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Nāgels klusēja, tikai lēnām grozīja pirkstos savu glāzi. Bet, kad Dagnija atkal atkārtoja, ka viņam neticot, viņš vienīgi atbildēja:

— Jā, to es esmu pelnījis.

— Jā, — viņa atkārtoja. — Un es jums nemaz neticu. Pat jūsu pleci man radīja aizdomas, es domāju, ka jūsu platie pleci ir polstēti. Atzīstos vaļsirdīgi, ka pirms laiciņa garderobē aptaustīju jūsu mēteli, vai plecos nav ielikta vate. Un, kaut arī izrādījās, ka man nav taisnība un mēteļa pleci nav mākslīgi, es tomēr jums neuzticos.

Tur nekā nevaru darīt. Es, piemēram, esmu pārliecināta, ka jūs spētu lietot jebkādu līdzekli, lai tikai padarītu sevi garāku, tāpēc ka esat maza auguma. Nešaubos, ka jūs izmantotu šādu līdzekli, ja tikai tāds būtu. Ak dievs, kā lai jums uzticas! Kas jūs patiesībā esat? Kādēļ esat atbraucis uz mūsu pilsētu? Jūs pat nedzīvojat ar savu īsto vārdu, jūs taču sauc par Simonsenu! To es dabūju zināt viesnīcā. Jūs apciemojusi kāda pazīstama dāma un saukusi par Simonsenu, pirms jūs paguvis viņu brīdināt. Ak dievs, cik tas ir smieklīgi un reizē pretīgi! Pilsētā runā arī, ka jūs uzjautrinoties, dodams maziem puikām smēķēt cigārus, un ka jūs uz ielas sarīkojot traci pēc trača.

Tā, piemēram, jūs reiz esot uzmācies kādai kalponei uz tirgus laukuma, jā, vairāku cilvēku klātienē viņai uzmācies. Un, neraugoties uz to, jūs vēl uzskatāt, ka jums ir tiesības man uzplīties ar saviem mīlestības atklājumiem un pastāvīgi sekot…

Visvairāk mani nomoka tas, ka jūs uzdrošinājāties…

Viņa apklusa. Lūpas viņai trīsēja, nododamas satraukumu, ik vārdu viņa izteica dedzīgi un izjusti, runāja tieši tā, kā domāja, nekā neslēpdama. Brīdi valdīja klusums, tad Nāgels atbildēja:

— Jā, taisnība, esmu jums sagādājis daudz ciešanu… Skaidrs, ja veselu mēnesi diendienā kādu cilvēku novēro, ielāgo katru viņa vārdu, katru rīcību, tad, protams, viegli var atrast, kam pieķerties. Tikpat viegli var nodarīt viņam arī netaisnību, bet tas nav tik svarīgi, tam es piekrītu. Pilsēta ir maza, es visiem dūros acīs, mani ievēro, tiklīdz ierauga, tas ir neizbēgami. Un es jau arī neesmu tāds, kādam vajadzētu būt.

— Ak kungs! — viņa strupi un skarbi izsaucās. — Tieši tāpēc, ka mūsu pilsēta ir maza, jūs tā ievēro. Lielākā pilsētā jums tik un tā neviens nepievērstu uzmanību.

Šī saltā un prātīgā atbilde sākumā Nāgelu sajūsmināja. Viņš jau gribēja Dagniju uzslavēt ar dažiem laipniem un pateicīgiem vārdiem, bet apdomājās. Viņa bija pārlieku uzbudināta, pārlieku naidīgi noskaņota, turklāt vērtēja viņu varbūt par zemu.

Tas viņu mazliet aizskāra. Kas tad viņš bija viņas acīs? Parasts cilvēks, ko mazpilsētā ievēro tikai tāpēc, ka viņš ir svešinieks un valkā dzeltenu uzvalku! Mazliet sarūgtināts viņš teica:

— Vai tad nestāsta, ka esmu uzrakstījis nepieklājīgu dzejoli uz kādas kapa plāksnes — uz Mīnas Meekas kapa plāksnes? Vai to neviens nav redzējis? Bet tā ir patiesība, skaidra patiesība. Patiesība ir arī tā, ka es iegāju aptiekā, jūsu pilsētas aptiekā un prasīju zāles pret kādu sliktu slimību, kuras nosaukumu biju uzrakstījis uz papīra, bet zāles man nedeva, jo nebija receptes. Jā, un pie viena atceros — vai Minūte jums to nav stāstījis? — ka es viņu reiz gribēju piekukuļot ar divsimt kronām, lai viņš parakstītos, ka ir mana bērna tēvs. Arī tā ir tīrā patiesība, Minūte to var apliecināt. Es varētu minēt vēl daudzus piemērus. .

— Nē, tas nav vajadzīgs, jau tāpat ir diezgan! — Dagnija spīvi atcirta. Pārlaidusi Nāgelam dzedru skatienu, viņa atgādināja par viltotajām telegrammām, kuras viņš pats sev sūtījis, par vijoles futrāli, ko viņš vadā līdzi, lai gan tajā nav vijoles un viņš pat neprot spēlēt. Viņa minēja piemēru pēc piemēra, neaizmirsa arī glābšanas medaļu, kuru viņš, kā pats atzinies, neesot ieguvis godīgā ceļā. Viņa atcerējās visu un Nāgelu nesaudzēja. Katrs sīkums pēkšņi viņai likās ārkārtīgi svarīgs, viņa lika saprast, ka tagad tic visiem Nāgela zemiskajiem jokiem, lai gan agrāk domāja, ka viņš sevi tīšuprāt nomelno. Jā, viņš neapšaubāmi esot bīstams un divkosīgs cilvēks!

— Un jūs tomēr mēģināt mani negaidot pārsteigt, satraukt un pavedināt uz neprātībām. Jums nav nedz kauna, nedz sirdsapziņas, jūs esat nežēlīgs gan pret citiem, gan pats pret sevi, jūs nedarāt nekā cita kā vienīgi…

Tajā brīdī viņu pārtrauca ārsts Stēnersens; viņš bija ātri ienācis no zāles un izskatījās visai aizņemts, jo, kā jau viens no bazāra rīkotājiem, apzinīgi pildīja savu pienākumu.

— Labvakar, Nāgela kungs! — viņš, garām ejot, uzsauca. — Paldies par trakulīgo vakaru… Ā, Kjelanas jaunkundz, neaizmirstiet, mums tūliņ jāsāk rādīt dzīvās bildes!

Un ārsts aizsteidzās.

Zālē atskanēja mūzika, un publika sarosījās. Dagnija pagājās uz priekšu un paraudzījās pa zāles durvīm. Tad viņa atkal pievērsās Nāgelam un sacīja:

— Marta nāk atpakaļ. Klusums.

— Vai jūs dzirdat, ko es saku?

— Dzirdu, — Nāgels izklaidīgi atbildēja. Viņš sēdēja, nepacēlis acis, un joprojām grozīja pirkstos vīna glāzi, ne reizi nepielikdams to pie lūpām, bet viņa galva slīga arvien zemāk un zemāk.

— Klau! — viņa izsmējīgi teica. — Dzirdot tādu mūziku, gribas sēdēt tālāk, kaut kur blakus istabā, turēt mīļotā roku savējā — vai ne? Vai jūs tā kādreiz neteicāt? Man liekas, tas ir tas pats Lannera valsis, un tagad, kad Marta nāk atpakaļ..

Taču pēkšņi viņa it kā nožēloja savu dzēlīgumu un spēji apklusa, viņas acis atmaiga un viņa nervozi atslīga pret krēsla atzveltni. Nāgels joprojām sēdēja, galvu nodūris, Dagnija tikai redzēja, ka viņa krūtis krampjaini cilājas. Viņa piecēlās, paņēma savu glāzi un gribēja kaut ko teikt, dažus laipnākus vārdus atvadām, lai mazliet gaisinātu nepatīkamo iespaidu.

— Nu man jāiet, — viņa teica.

Nāgels uzmeta viņai skatienu, arī piecēlās un paņēma savu glāzi. Klusēdami viņi tukšoja glāzes. Varēja redzēt, ka Nāgels sasprindzinājis rokas, lai tās netrīsētu, un visiem spēkiem cenšas saglabāt mierīgu sejas izteiksmi. Un šis vīrietis, kuru viņa nupat bija redzējusi galīgi satriektu, viņas izsmiekla iznīcinātu, piepeši dzedrā pieklājībā sacīja:

— Jā, ko es gribēju teikt, jaunkundz… Vai jūs nebūtu tik laipna un gadījumā, ja rakstāt savam līgavainim, neatgādinātu viņam, ka viņš reiz Minūtem apsolījis divus kreklus — apmēram pirms gadiem diviem. Piedodiet, ka jaucos jūsu darīšanās, taču tas neattiecas uz mani, bet gan uz Minūti. Ceru, ka jūs piedosiet man šo pārdrošību.

Rakstiet, ka runa ir par diviem vilnas krekliem, viņš tūlīt atcerēsies.

Mirkli Dagnija kļuva gluži mēma, stāvēja kā zemē iemieta un nespēja izteikt ne vārda, pat aizmirsa nolikt glāzi uz galda. Tas ilga labu brīdi. Tad viņa saņēmās, uzmeta Nāgelam spīvu, saniknotu skatienu, kas pauda viņas atbildi, un spēji pagrieza viņam muguru. Viņa nometa glāzi uz galda blakus durvīm un tad nozuda zālē.

Acīmredzot viņa bija pavisam aizmirsusi, ka pilnvarotais un adjunkts joprojām sēž tajā pašā vietā pie galda un viņu gaida.

Nāgels apsēdās. Viņa pleci no jauna sāka raustīties, viņš dažas reizes strauji pacēla roku pie galvas. Viņš sēdēja sagumis. Kad pienāca Marta, viņš pietrūkās kājās, viņa sejā atplauka pateicīgs smaids, un viņš piebīdīja Martai krēslu.

— Cik jūs esat laba! Cik jūs esat laba! — viņš iesaucās. — Sēdieties, lūdzu, es centīšos jūs izklaidēt, stāstīšu jums daudz ko, ja vien vēlaties. Jūs redzēsiet, cik jums būs jautri, ja tikai būsiet ar mieru sēdēt kopā ar mani. Mīļā, nāciet taču! Jūs varēsiet aiziet, kad vien patiks, tikai atļaujiet man jūs pavadīt. Es jūs nekad neapbēdināšu, nemūžam! Vai neiedzersiet mazliet vīna? Es pastāstīšu jums kaut ko ļoti jautru, un jūs atkal sāksiet smieties. Esmu tik priecīgs, ka jūs atgriezāties. Ak dievs, cik jauki dzirdēt, kā jūs smejaties, jūs taču vienmēr esat tik nopietna! Zālē laikam nekā jautra nebija, vai ne? Labāk pasēdēsim tepat kādu laiciņu, tur iekšā ir tik karsts; sēdieties, lūdzu!