BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Māmiņ, — Vovka dudināja.

— Tātad jūs bērnu namā vairs nespējāt izturēt?

— Nē, jo mēs tur visu laiku dzīvojām badā. — Māksliniecis­kās fantāzijas Vovkam nekad nebija trūcis. — Taču visļaunā­kais bija tas, ka naktīs mūs blaktis burtiski dzīvus ēda nost. Pēteris reiz nospieda veselus sešus simtus. Vēlāk sienas tika nokrāsotas ar nededzinātiem kaļķiem, un kopš tā laika mums ir tikai blusas, prusaki un utis, bet tas jau nav tik traki, var vis­maz mierīgi gulēt.

— Kur tad atrodas šis bērnu nams? — kalsnējā Ella pa­vaicāja.

— Divpadsmit kilometrus no Ogres, — Vovka to zināja pre­cīzi.

— Un jūs uz Rīgu atceļojāt kājām?

— Kā gan citādi? Veselas četras dienas mēs gājām, bet tikai pa naktīm, lai mūs nesaķertu policija. Nekāda patīkamā pa­staiga tā nebija. Tagad, kad tas ir aiz muguras, es pats brīnos, ka mēs vēl esam palikuši dzīvi. Ļovka, būdams slims, ceļā pa­krita, viņu mums nācās atstāt kādā siena šķūnī.

— Jā, tas ir šausmīgi, — Guldene iesaucās. — Tātad nabaga Ļovka arī izmuka kopā ar jums?

— Nabaga Ļovka? — Vilka gluži vai zaudēja valodu.

Guldene saknieba lūpas, Vovka visu laiku baidījās, ka viņa

sāks smieties. Taču viņa patiešām bija liela aktrise.

— Mēs tūliņ nosūtīsim viņam telegrammu, — Guldene sa­cīja tik dabiski aizkustināta, kā spēj runāt tikai māte, kurā at­kal pamodusies sirdsapziņa. — Es viņu arī ņemšu pie sevis.

— Vai tu negribi ari Jānim aizsūtīt telegrammu? Viņam klā­jas visgrūtāk no mums visiem.

— Ļovka, Jānis… Cik tad jūs kopā esat? — Visdumjākā no visiem bija neapšaubāmi varoņmāte Vilka.

— Pieci.

Guldene bija aizsegusi seju ar delnām, viņas pleci raustījās.

— Pieci? — Vilka nogāzās ar blīkšķi uz kāda krēsla.

— Pieci bērni — un visi vienā posta patversmē? — kalsnā Ella elsoja. — Necilvēcīgi!

Tagad Vovka vairs nespēja valdīties. Un dižā aktrise ne tik! Viņa smējās, kamēr asaras sāka skalot grimu no vaigiem, un kopā ar viņu smējās pārējie aktieri, skatuves strādnieki un abi ugunsdzēsēji, kas stāvēja skatuves malā. Drūmi nogrimētais virsaitis Viesturs zviedza tā, ka varētu domāt — tur zviedz viņa kaujas zirgs. Guldene, kas atkal bija apskāvusi Vovku, nemaz negribēja viņu laist va|ā. Un tad zēnu apskāva kāda cita aktrise un vēl kāda, līdz Vovkam šīs sirsnības bija par daudz.

— Tagad diezgan. — Viņš pakāpās soli atpakaļ. — Es visu laiku biju domājis, ka teātris ir nopietna lieta, bet izrādās — te iet tieši tāpat kā pie mums pagalmā. Te jūs arī triecat uz velna paraušanu.

— Tev gribēja piešķirt otru māti, ko? — Režisors smējās. Vienu aci piemiedzis, viņš vaicāja: — Vai viņa tev patīk?

Vovka nebija uz mutes kritis:

— Kā māte ne. Man nemaz negribas katru dienu ēst piede­gušu kartupe|u zupu.

— Un kā draudzene? — pajokoja kāds aktieris.

— Es vēl esmu par jaunu, — Vovka attrauca, — tāds skais­tums dārgi maksā — kur lai es ņemu tik daudz naudas?

Atkal bija lieli smiekli, tad Vovka beidzot ķērās pie lietas. Viņš izstāstīja, kāpēc uzmeklējis Guldeni. Diemžēl viņa neva­rēja zēnam grāmatu uzreiz iedot: viņa to bija palienējusi kādai draudzenei, kura bija izbraukusi. Taču pēc divām dienām drau­dzenei vajadzēja atgriezties, un tad Vovka varēja nākt pēc grā­matas.

Svildams nepacietībā sīki izstāstīt draugiem savus piedzī­vojumus un, pats par sevi saprotams, ne jau bez dzejiskiem iz­skaistinājumiem, Vovka atgriezās mājās. Priecīgais noskaņo­jums aptumšojās, kad viņš ienāca pie Jāņa, lai atdotu Kārlīti.

— Vurgks bija šeit, — Jānis sacīja, — un gribēja runāt ar manu tēvu. «Viņš vēl ir depo,» es viņam sacīju, «vai pateikt kaut ko?» Taču pogotais tikai nošņācās aiz dusmām, nezin ko nomurmināja par grāmatzaglu bandu, kuru viņš atmaskošot, un tad devās prom.

— Oho, — Vovkam paspruka, — tas nozīmē — mums jābūt gataviem uz visu.

— Jā, ož pēc negaisa, — Jānis piekrita. — Tagad, lai kas arī nenotiktu, galvenais turēt mēli aiz zobiem.

— Par sevi es garantēju, — Vovka pārliecināti sacīja, — bet, vai Ēriks un Ļovka varēs nociesties, par to es negalvoju. Un, ja viņi kaut ko izpļāpāsies, tad mums visiem vakars.

— Kad pārnāks mājās tava mamma? — Jānis jautāja.

— Ne ātrāk kā septiņos. Ja Vurgks ir bijis pie mums, viņš nevienu nebūs saticis.

— Tad viņš uz galvošanu ieradīsies vēlreiz pie jums.

— Brāl, brāl, ka tik viss beigtos labi. — Vovkam saplaka dūša kā caurdurta riepa. Tad viņš apvaicājās, kā Jānim gājis. Jānis atkal nebija profesoru saticis.

— Tomēr, par spīti visam, mēs nedrīkstam zaudēt drosmi, —• Jānis sacīja, redzēdams, ka Vovka izmisušu seju veras grīdā. — Rīt mēs zināsim, ko Vurgks grib, tad varēsim skolā pama­tīgāk apspriesties. Līdz tam laikam — galvu augšā.

Vovka pacēla galvu, taču rūpes, kas viņu nomāca, tāpēc ne- kjuva vieglākas.

15

Atgriežoties kopā ar saviem vecākiem no ciemiem pie tan­tes, Ēriku nodarbināja tikai viens jautājums: kā draugiem vei­cies šīsdienas akcijās. Viņš jau gribēja prasīt tēvam atļauju iziet pagalmā, kad pie durvīm atskanēja zvans. Pamāte izgāja gaitenī.

Satraukta viņa atgriezās. Kāds kārtībnieks, zobenu apjozies, viņai sekoja. Tas bija Vurgks.

— Policista kungs ieradies sakarā ar Ēriku, — viņa pavēs­tīja tādā balsī, it kā nupat būtu uzzinājusi, ka pasaule jau pirms vakariņām ies bojā.

— Sakarā ar Ēriku? — Tēvs, saraucis pieri, paskatījās uz dēlu.

— Es zināju, ka tā notiks. — Pamāte viegli pieskārās ar kabatlakatiņu acīm. — Kamēr es zēnu audzināju, viņam nekad nebija darīšanas ar policiju. Bet tagad, kopš zēns drīkst darīt, kas patīk, viņš uzreiz nonāk konfliktā ar likumu.

— Apsēdieties, lūdzul — Upītis uzaicināja kārtībnieku. — Kas tad ir noticis?

— Runa ir par krāpšanu un zādzību, Upīša kungs, citādi es to diemžēl nosaukt nevaru. — Vurgks īsu brīdi apklusa.

— Ak dievs, — novaidējās pamāte.

— Par krāpšanu un zādzību? — Ērika tēvs atgādināja karpu, kas rij gaisu.

— Citādi es to diemžēl nosaukt nevaru, Upīša kungs, — kār­tībnieka tonis kjuva svinīgs. — Jūsu Ēriks ir sameties kopā ar pašpuikām, kas izveidojuši krāpnieku un kramplaužu bandu.

— Kramplaužu bandu? — pamāte iesaucās.

— Jā, diemžēl citādi es to nosaukt nevaru. Tā ir pavisam bīstama kramplaužu banda, kurā ir pavisam bīstami pusau­dži, uz kuru sirdsapziņas ir jau vairākas pavisam bīstamas zā­dzības.

— Pavisam bīstami… viss pavisam bīstami… ak, tās ir beigasl Odeni, pasniedziet man glāzi ūdensl

— Bet nu diezgan! — dārdošā balsī ierēcās Ērika tēvs, ne­maz neatsaukdamies uz savas sievas prasību pēc glābjošās vel­dzes. — Ja resgalis būs kaut ko pastrādājis, viņš dabūs kā­vienu. Bet ko nozīmē tās blēņas par kramplaužu bandu? Mans Ēriks nav nekāds kramplauzis.

Un, tā kā Ērika tēvs bija nevis kaut kāds plikadīda, bet gan turīgs ormaņu īpašnieks ar četriem aizjūgiem, tad viņa vārdi lika Vurgkam aprauties. Kārtībnieks manīja, ka pārāk aizrāvies ar savām apsūdzībām, tāpēc ļoti lietišķi izklāstīja, ko viņš uz­zinājis. Zēni esot pie Buldura un Grābes nozaguši grāmatas, un viņš, Vurgks, uzskatot par savu pienākumu Upīša kungu par notikušo informēt.

— Erik!

— Es nekā nezinu.