BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Vovkam šie pareizrakstības likumi bija tikpat vienaldzīgi kā izbāztās pelēkās vārnas dabaszinību kabinetā. Zēna prātus no­darbināja vēstule, kuru viņš rakstīja Zvaigznītei. Dziļi iegrimis domās, Vovka meklēja īstos vārdus, kuriem vajadzēja atspogu­ļot viņa jūtu dziļumu, un sev par nožēlu zēns aizmirsa, ka nav klasē viens. Viņš rakstīja:

«… neuztraucies, ka mēs ar savām aktcijām līdz šim neesam guvuši nekādus panākumus. Kaut arī man vajadzētu uzrāpties Pēterbaznīcas torņa smailē un no turienes nolekt lejā, es sa­sniegšu mērķi. Tikai Tev jāatceras solījums, ko Tu man esi de­vusi, un Tu nedrīksti domāt par Ļ. Šodien uz kāzām iet J., lai veiktu nākamo uzdevumu. Tātad neraizējies, būs labi…»

Izlicis šīs dziļi izjustās rindiņas uz papīra, pagaidām vēl neievērodams visus pareizrakstības likumus, Vovka grasījās tās vēlreiz pārlasīt, taču satrūkās. Blakus stāvēja Zelmiņš.

— Avotiņi

— Jā … ko? — Vovka pielēca kājās.

— Kas tā par zīmīti?

— Es … es to nezinu.

— Dod šurp!

— Es…

— Dod šurp, es sacīju!

Izlocīties nebija iespējams, Vovkam nācās vēstuli atdot. Zel­miņš, savilcis stāvu īgnuma rievu pierē, lasīja teikumus un kļuva arvien izbrīnītāks.

— Ko tas viss nozīmē?

— Es nezinu.

— Re, tu gribi rāpties Pēterbaznīcas tornī un nezini — kāpēc.

— Es nemaz negribu rāpties Pēterbaznīcas tornī, ko es tur augšā darīšu?

— To es vēlētos no tevis uzzināt. Un kas tās ir par akcijām, turklāt kļūdaini uzrakstītām.

— Es nezinu. Man arī tas viss liekas ļoti jocīgi.

— Avotiņ, mana pacietība drīz būs galā. Kam tu rakstīji šo smērējumu? Kas tie par Ļ. un J.?

— Es nezinu.

— Tu tātad gribi teikt, ka tu kaut ko raksti un nesaproti, ko. Ka tu kādam raksti un nezini, kas šis kāds ir?

— Tā gandrīz iznāk.

— Saki — vai tu zobojies par mani vai arī tu esi galīgi stulbs?

— Es nezinu. Kā es varu kaut ko zināt, ja esmu stulbs?

— Avotiņ, ja tu man tūliņ neizstāstīsi visu patiesību, tev klāsies slikti!

— Bet es neko nevaru izstāstīt, jo pats nesaprotu, kas tur rakstīts, un, kāds šai zīmītei sakars ar mani, ne tik.

— Avotiņ, mana pacietība tūliņ būs galā!

— Bet ko es tur varu darīt, es taču to zīmīti neesmu rakstī­jis. Kāds man to atsūtīja.

— Kas?

— Es nezinu. Un kam tā ir adresēta, es arī nezinu. Un tajā rakstītais man tāpat ir mīkla. Es vispār nekā nezinu.

Zelmiņu parāva žagas. Tik lielu bezkaunību viņš no Vovkas nebija gaidījis. Klase ķiķināja.

— Jūs man neticat, taču es nekad nemeloju, — Vovka tur­pināja ar vientiesīgu sejas izteiksmi. — Jo, kurš melo, tas ari zog, un es vēl nekad neesmu zadzis.

— Zeņķi, — Zelmiņš šņāca, dūres vīstīdams.

Klase rēca no smiekliem.

— Mieru! — skolotājs nosēcās.

— Mieru! — Vovka atkārtoja, kā gribēdams Zelmiņu atbal­stīt.

Tagad skolotāja pacietība patiešām bija galā. Viņš sagrāba Vovku aiz rokas, izvilka no sola un iebelza viņam pa muguru.

— Divas pilnas stundas tu man šodien sēdēsi pēc stundām! Un divsimt reižu kaligrāfiskā rokrakstā rakstīsi teikumu: «Kurš iesāk ar bezkaunīgiem meliem, tas beidz ar pretvalstisku no­ziegumu — pašu ļaunāko no visiem noziegumiem.» Un tagad laukā!

Gaiteni Vovka brīdi klausījās, vai iekšā vēl kaut kas neno­tiks. Taču dzirdama bija vienīgi skolotāja balss, kas runāja par bezkaunīgu mutes palaišanu un paredzēja viņam bēdīgu galu pārmācības namā. Tad Zelmiņš turpināja stundu.

Vovka prātoja, kā varētu Zelmiņam atmaksāt par šo pāres­tību.

Zēns aizgāja līdz gaiteņa galam, uz pirkstgaliem pielavījās pie dabaszinību kabineta durvīm. Liktenis bija viņam labvē­līgs, te stunda nenotika.

Dabaszinību kabinetā Vovku neinteresēja nedz putnu izbāžņi, nedz minerāli, nedz preparētā sirds un plaušas, kas peldēja traukos ar spirtu. Viņš piegāja pie terārija. Starp dažādajiem

augiem tur vilka savu dzīvību pāris ķirzaku un nevainīgas glo­denes. Taču arī tās Vovku neinteresēja. Viņa uzmanību pie­saistīja kāds augs, paparde, ar kuru bioloģijas skolotājs nesen bija izdarījis eksperimentu. Viņš bija palaidis uz papardes da­žas lapu utis, lai parādītu, kādā ātrumā šie kukaiņi vairojas..

Utis bija tā savairojušās, ka Vovka vareni nopriecājās. īsā laikā viņš pielasīja veselu sērkociņkastīti. Tad zēns līksmu sirdi izlavījās atpakaļ gaitenī.

Kad skolas zvans vēstīja par stundas beigām un bērni metās laukā no klasēm, Vovka padeva saviem draugiem un vēl dažiem citiem zēniem zīmi, lai tie viņam neuzkrītoši seko uz tualeti. Tur viņi salika galvas kopā; brieda sazvērestība, kurai jau tajā pašā dienā, proti — ceturtās stundas laikā, bija paredzamas neiedomājamas sekas.

So mācību stundu atkal vadīja Zelmiņš. Jau ienākot klasē, viņš piedzīvoja pārsteigumu. Vovka, izlikdamies, ka sapratis, cik bezkaunīga bijusi viņa izturēšanās, atvainojās. Zelmiņš at­brīvoja viņu no pēcstundām, nenojauzdams, kas viltniekam Vovkam ar šo atvainošanos padomā.

Tad sākās vēstures stunda. Stundas vidū direktora pavadībā klasē ienāca skolu inspektors, lai piedalītos stundā un pārbau­dītu skolēnu zināšanas.

Parasti Zelmiņš bija īgns un sliktā noskaņojumā, taču tagad izlikās pati laipnība.

— Mēs taisni esam nonākuši pie Napoleona, — viņš pakal­pīgi skaidroja inspektoram — kalsnējam, cienījama izskata vīram.

— Tā, tā, lielais imperators. — Inspektors apsēdās uz krēsla, kuru Zelmiņš bija viņam centīgi padevis. — Vai jūs vienlaikus esat arī klases audzinātājs?

— Tieši tā, inspektora kungs. — Zelmiņš paklanījās.

— -Cik skolēnu jums ir?

— Četrdesmit trīs, ja ierodas visi, inspektora kungs. Taču šodien skolā ir tikai trīsdesmit astoņi.

— Tik un tā padaudz vienai klasei.

— Jā, diemžēl, inspektora kungs, daudz par daudz. Turklāt

vairums bērnu ir no zemākajiem slāņiem, kas ari no higiēnas viedok)a rada zināmas grūtības, — piezīmēja direktors — kārns plikpauris dzeltenu seju.

— Un tomēr bērni izskatās veselīgi un labi kopti.

Zelmiņš paklanījās, it kā šis secinājums būtu uzslava viņam.

— Tātad jūs esat pie Napoleona, lielā imperatora?

— Tieši tā, inspektora kungs.

— Nu tad paskatīsimies, ko jūsu skolēni zina par šo dižo vīru. Vai kāds gribētu iznākt priekšā?

Neviens neizjūta tik muļķīgu vēlēšanos, līdz notika brīnums. •Pieteicās Vovka.

— Kā tevi sauc, manu zēn?

— Volodja Avotiņš.

— Viņa māte ir nabadzīga veļas mazgātāja, — Zelmiņš pie­zīmēja, — tāpēc arī zēns ir mazlietiņ apskrandis.

— Viņš taču izskatās tik kārtīgs un tīrīgs.

— Pūlos, inspektora kungs, esmu taču klases audzinātājs, — Zelmiņš vēlreiz paklanījās.

— Nu, labi, zēn, saki man — kas bija Napoleons?

— Viņš bija franču ģenerālis, kas kļuva par Francijas impe­ratoru.

— Labi. Bet kāpēc tu nemitīgi grozi galvu?

— Man … man kaut kas niez aiz apkakles.

— Hm, — inspektors iekrekšķējās. — Un, būdams ģenerālis, kādā ekspedīcijā viņš devās?

— Viņš kuģoja ar saviem karapulkiem uz Ēģipti.

— Un kāpēc?

— Viņš sapņoja kļūt par Ēģiptes un Indijas ķeizaru.

— Jā, tas arī, bet saki man — kādēļ tu visu laiku kasies?

— Man kņud … mugura.