BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ļovka ar tēVu palika vieni paši.

— Tagad mūs izputinās, — kurpnieks vaimanāja, — tagad mūs izputinās.

— Izbeidz taču, tēvs, — Ļovka viņu pārtrauca. — Izputinās, izputinās. Kā viņš var mūs izputināt? Nav jau nekāds dievs tēvs debesīs.

— Bet Ļovka!

Tomēr citkārt piesardzīgo Ļovku bija sagrābušas dusmas.

— Ja tu domā, ka tev jālien šī apbruņotā mērkaķa priekšā uz ceļiem, lūdzu. Tikai neceri, ka viņš tāpēc kļūs piekāpīgāks. Labākā gadījumā tu saņemsi papildus spērienu. Es nekā ne­zinu, un beigta balle. — Ļovkam trīcēja lūpas. Viņš saknieba tās un atkal noliecās pār Iiesti.

Jāņa tēvs,, pārnācis no darba, bija nomazgājies un gaidīja vakariņas, kad atskanēja klauvējieni. Jānis atvēra durvis.

— 'vakar, — Vurgks noburkšķēja.

Rudzītis neuzskatīja par nepieciešamu atņemt šī urkšķa svei­cienu.

— Es nāku sakarā ar jūsu resgali. Viņš tiek turēts aizdomās par līdzdalību kādā zādzībā.

Rudzītis izvilka no paciņas papirosu un aizkūpināja. Tad viņš pavaicāja, kas tā par zādzību. Kārtībnieks iebrēcās dār­došā balsī, ka zēni esot vairākiem cilvēkiem nozaguši grāmatas.

— Ko tu par to teiksi? — tēvs vērsās pie Jāņa.

— Viņš fantazē. — Jānis paņēma nazi un apmaisīja kartu­peļus, kas čurkstēja pannā.

— Es tev neiesaku teikt par kārtībnieku, ka viņš fantazē. Tas ir apvainojums valstij, vai skaidrs? — Vurgks iekaisa dusmās,

— Taisnība nevar būt apvainojums valstij, — Jānis atbil­dēja jo mierīgāk.

— Tu, palaidni, man vēl mācīsi, kas ir apvainojums valstij?

— Vai jums ir apcietināšanas orderis? — Jāņa tēvs vaicāja.

— Es esmu pilnvarots …

— Vai mājas kratīšanas orderis?

— Ja es iecirknī ziņošu par šo gadījumu…

— Tātad neviena no abiem dokumentiem?

— Man jau sen ir zināms, ka jūs esat slepens kūdītājs, bīs­tams valsts ienaidnieks. Lieciet to aiz auss, Rudzīti, pienāks diena, kad es jūs noķeršu!

— Lieliski. Bet pagaidām jums ir tiesības noķert vienīgi to mušu pie griestiem. Un tagad taisieties, ka tiekat, tur ir durvis.

145

Tā beidzās kārtībnieka incidents ar Jāņa tēvu. Vurgks to

10-1547

pamatoti izjuta kā pazemojumu, un viņam no dusmām piemetās žagas, kas kļuva arvien spēcīgākas. Tāpēc otrreiz policists pie nabaga kurpnieka vairs neatnāca.

Jāņa tēvs atkal nosēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu no- rticis, lika dēlam celt galdā vakariņas.

Kad tas bija izdarīts un Jānis arī bija apsēdies vakariņot, tēvs viņu uzmundrināja:

— Tagad klāj vaļā! Kas tur ir ar to grāmatu, no kuras tu nesen gribēji izvārīt zupu? Ko tu vēl esi ievārījis?

Jānis saprata, ka jāizstāsta tēvam patiesība. īsi un skaidri zēns visu izstāstīja un pateica, kāpēc atzinis par pareizu pie­dalīties šajās «akcijās».

Tēvs klusēdams izēda tukšu šķīvi, noslaucīja muti un sacīja:

— Tas ir pareizi, ka jūs Zvaigznīti nepametat nelaimē. Tikai nedariet vairs tādas muļķības kā pie šīs kāršu licējas. Ja Vurgks jūs vēlreiz pieķers, var iznākt nepatikšanas arī man. Un tās -man nemaz nav nepieciešamas. Vai skaidrs?

Līdz ar to jautājums bija nokārtots. Nav nekāds brīnums, ka Jānis sava tēva dēļ bija gatavs iet cauri ugunij.

16

Pelēcīgs un drūms ausa nākamais rīts, pelēcīgs un drūms bija zēnu noskaņojums, jo brīvlaiks beidzās un sākās mācības.

Skola, veca ķieģeļu celtne, līdzinājās cietumam. Netīri sar­kani bija ārējie mūri, netīri pelēki jau gadiem ilgi nekrāsotie gaiteņi un klases telpas. Tā bija nabadzīgo ļaužu bērnu skola, un pilsētas vadība tāpēc skopojās ar līdzekļiem. Skolotājiem maksāja maz, viņi bieži bija sapīkuši, nomākti; viņi nespēja bērnu dabisko zinātkāri nedz modināt, nedz apmierināt.

Iekams klases devās uz rīta dievkalpojumu lielajā zālē, mūsu četri «neredzamie» sapulcējās netālu no garderobes kādā stūrī, lai apspriestos. Situācija nebija iepriecinoša.

— Mūsu stāvoklis ir vairāk nekā bēdīgs, — Ļovka sacīja.

— Vairāk nekā bēdīga ir tava muļķība, aitasgalva tāds, viss tev rādās pārāk melnās krāsās, — Vovka atbildēja.

Pats esi aitasgalva.

— Pievaldi žaunas, citādi…

— Izbeidziet taču, — iejaucās Jānis. — Strīdēties jūs varē­siet vēlāk.

Sevišķi satriekts bija Ēriks.

— Bet man būs vispār jāpaliek ārpus spēles, — viņš sacīja. — Lai cik labsirdīgs mans vecais nebūtu, ķad viņam pacietība ir galā, viņš k|ūst spītīgs kā velns. Un tā viņam ir galā. Par savu pamāti es nemaz nerunāju. Viņa mani spīdzinās kā vien varēdama. Ko es tagad iesākšu?

Vovka kasīja pakausi.

— Ko tu iesāksi? Gluži vienkārši tu brauksi uz džungļiem,

— Uz džungļiem? Pie mums taču nav džungļu.

— Toties Āfrikā ir.

— Man jābrauc uz … Āfriku?

— Saprotams. Tu noslēpsies kādā kuģī un mēneša laikā būsi

tur.

— Un ko es tur darīšu?

— Tu tik ilgi iesi lauvu medībās, kamēr kāds lauva tevi sa­plosīs un apēdīs. Tad tu atsūtīsi telegrammu, un tu pat iedo­māties nevari, kā tas ietekmēs tavus vecākus. Viņi izkusīs, ap- jauzdami, kādu pārestību tev nodarījuši. «Tev vajadzēja iejū­tīgāk izturēties pret viņa maigo dvēseli!» — «To visu panākusi tava necilvēcīgā cietsirdība pret šo vārgo radību!» — viņi savā nelaimē apvainos viens otru, līdz sāks apmētāties ar kafijas tasītēm un tava pamāte aiz bēdām plēsīs sev matus.

— Bet kāds labums man no tā, ja mani apēdīs?

— Vecīt, tev nemaz nestrādā smadzenes. Tu tikai izliksies, ka esi aizbraucis ar kuģi, īstenībā tu kaut kur paslēpsies un pēc dažām dienām atkal sveiks un vesels uzradīsies.

— Un ja tēvs mani pēc tam pamatīgi noslāna?

— Par to viņš i nedomās. Ja tu viņam uzrakstīsi, ka, būdams augošs bērns, neesi spējis izturēt nežēlīgo apiešanos mājās un Vurgka uzbrukumus, tas iedarbosies graujoši.

— Tu domā? — Ēriks jau sāka svārstīties. — Un kur lai es paslēpjos?

10*

147

Arī te Vovkam padoms bija rokā.

— Vecajā šķūnī popa dārzā, tur viņi tevi uz galvošanu ne­meklēs. Un mēs par tevi rūpēsimies, tas ir saprotams.

Zvans, kas aicināja bērnus uz rīta dievkalpojumu, pārtrauca apspriedi.

Uzrunu šodien turēja nevis ticības mācības skolotāja, bet pats direktors. Bija ieradies kāds skolu inspektors, lai piedalītos stundās un arī dievkalpojumā.

Tad sākās mācības. Jānim, kas gāja vienu klasi augstāk, pirmā stunda bija ģeometrija. Vovka, Ļovka un Ēriks visi mā­cījās vienā klasē, viņiem pirmā stunda bija latviešu valoda pie klases audzinātāja Zelmiņa. Zelmiņu skolēni necieta visvairāk. Viņš bija karjerists un vienmēr centās izcelties skolas direktora acīs, viņa stundas bija viena garlaicīga iekalšana. Taču vis­trakāk zēnus kaitināja šā skolotāja tīrības mānija. Zelmiņam gan kā klases audzinātājam bija pienākums sekot, lai bērni ierastos skolā ar tīru kaklu un tīrām rokām, taču viņš savā cen­tībā pat pārbaudīja audzēkņu apavu spodrību. Un bēdīgi klājās tādam zēnam kā, piemēram, Vovkam, kam bija jāskraida apkārt tik novalkātos zābakos, kurus pie labākās gribas nevarēja da­būt spodrus! Zelmiņš nepazina iecietību.

Tā kā šodien klasē varēja ierasties skolu inspektors, Zelmiņš bija īpaši bargs. Astoņiem skolēniem vajadzēja doties uz tua­leti, lai sevi sakoptu, devītajam skolotājs lika iet pie skolas kalpotāja pēc adatas un diega un piešūt pogu, kas, pēc Zelmiņa ieskatiem, bija pārāk vaļīga. Viņam pašam mugurā bija melni svārki un uz deguna brilles zeltītos ietvaros. Sajā noformējumā viņš lepni sēdēja aiz katedras un izskaidroja dažus izņēmumus pareizrakstības likumos.