BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Maigiņa, tikko uzzinājusi jaunumu, jau steidzās to pavēstīt aktrisei Ellai.

— Hallo, Elliņ, paklausies, es nupat dzirdēju sensāciju. Ti­kai skaties, ka tev neizkrīt klausule no rokām, mūsu Guldenei ir ārlaulības dēls, turklāt, jādomā, ne viens vien. Un galve­nais — klausies tālāk! Viņa savus bērnus visus šos gadus ir turējusi bāreņu namā. Briesmīgi, vai ne? Bet tagad man jā­beidz, kāds nāk. Tikai nevienam ne pušplēsta vārdiņa, tu jau zini, kā es ienīstu tenkas, tagad sveiki un — kaut neno­skaustu! — ģenerālmēģinājumā.

Nonākusi no skatuves, Ella steidzās uz bufeti, tas, ko viņa bija uzzinājusi, lauztin lauzās uz āru.

— Paklausieties, mīļie, kaut kas nedzirdēts! — Viņa drāzās pie galda, kur sēdēja septiņi vai astoņi aktieri. — Kaut kas gluži nedzirdēts. Mūsu Guldenei — man vispirms jāiedzer glā­zīte konjaka — ir ārlaulības dēls.

— Dēls? — Varoņmāte, Barbara Vilka, nievājoši savieba seju, viņa visu zināja daudz precīzāk. — Ja būtu tikai viens dēls, bet ir divi. Es nupat stāstu — nabaga bērni sēž pie teātra kancelejas durvīm, es viņus redzēju pati savām acīm un sa­skaitīju.

Tātad Ellas jaunums sen vairs nebija nekāds jaunums, taču viņa nezaudēja cerības, ka šī gadījuma apspriešanā tik un tā varēs piedalīties.

— Viens, divi vai trīs, tam taču nav nozīmes, — viņa cen­tās Vilkai atņemt vārdu. — Vissatriecošākais ir tas, ka Gul- dene savas labās slavas un arī skopuma dēļ bērnus — iedomā­jieties tikail — ielikusi bāreņu namāl

— Pats satriecošākais un trakākais ir tas, ka nabaga bērni izmukuši no bāreņu nama, — Vilka viņu atkal pārtrumpoja. — Zēni grib, uz ceļiem nometušies, mātei lūgt, lai viņa ņem tos pie sevis, lai viņa beidzot kļūst tiem par īstu māti…

Pulkstenis jau bija puspieci, kad Vovka, noguris no gaidīša­nas, nolēma vēlreiz aplūkot rekvizītus. Tad aiz kādām durvīm gaiteņa galā atskanēja spalga balss. Ziņkāres dzīts, viņš ar Kārlīti aizskrēja paklausīties.

Kāda sieviete kliedza:

— Ņem manu dzīvību, ja tev slāpst pēc asinīm, ņem to!

— Asinis, tavas asinis? Jā, es slāpstu pēc tām. Es nožņaugšu tevi pats savām rokām.

— Nožņaugsi?

— Jāāā, nožņaugšu ar tām pašām rokām, kas kādreiz tevi tik maigi glāstījušas …

— TOC \o "1-3" \h \z O…

— Tā.

— O…

— Tā.

— Es mirstu …

Pilnīgi saprotams, ka Vovka tik varmācīgu nāvi gribēja iz­baudīt ne tikai ar ausīm, bet arī ar acīm. Viņš klusītiņām at­vēra durvis. Aiz tām bija tumšs, nekas nebija redzams un ari vairs dzirdams ne. Ar Kārlīti pie rokas Vovka lavījās tālāk, ga­rām kartona sienai, kas aizmugurē bija nostiprināta ar garām koka līstēm. Pēkšņi no skatītāju zāles atskanēja skaļa vīrieša balss:

— Vēlreiz šo ainu. Tā neviens nežņaudz sievieti, tā izspiež citronu. Tātad aiziet, gaismu, vēlreiz šo ainu!

Iedegās gaisma, un Vovka šausmās pamanīja, ka viņš un Kārlītis atrodas uz skatuves dekorāciju priekšā, kuras atveidoja lielu mūri.

— Ko jūs te meklējat? — no tumšās skatītāju zāles iebrēcās režisors.

— Mēs gaidām Zentu Guldeni.

Aktieri, piesteigušies pie zēniem, daudzbalsīgi vaimanāja, un pat režisors pienāca pie rampas, lai aplūkotu Guldenes ārlau­lības dēlus. Apaļīgā Vilka sacīja:

— Visvairāk viņai līdzīgs ir maziņais. Kā tad tevi sauc?

— Kārlītis.

— Burvīgs bērns, un tādam jāaug bērnu namā.

— Ko jūs vēlaties no Guldeņa kundzes? — vaicāja režisors.

Vovka sakrunkoja pieri.

— Tas ir ļoti personisks jautājums.

— Nu jā, mēs jau saprotam: tu nevēlies mums stāstīt. — Vilka glāstīja Kārlīša galviņu.

— Bet kā jūs noskaidrojāt, ka viņa spēlē šajā teātrī? — re- . žisors gribēja zināt. Viņš bija nervozs vīrs ar kupliem matiem, kas ieskāva viņa galvu kā lauvas krēpes.

— To mēs izpētījām.

— Ak, jūs nabaga, nabaga bērniņi, — Vilka nopūtās. — Jūs laikam esat ļoti noguruši un izsalkuši?

— Tiesa gan, mēs gaidām turpat pusotru stundu, — Vovka atbildēja. — Vai mēs drīkstam paskatīties mēģinājumu?

Viņi to drīkstēja; viņiem tikai vajadzēja nostāties skatuves malā. Skatuves strādnieki tur jokojās un uzjautrinājās par to, kas norisinās uz skatuves. Taču atskanēja gongs un sarunas bija jābeidz. Iepriekšējā aina tika atkārtota vēlreiz, tad kārta nāca nākamajai ainai, kurā bija jāpiedalās arī Zentai Guldenei, galvenās lomas atveidotājai šajā lugā.

— Viņa taču vēl nav ieradusies, — Vovka vērsās pie kāda no skatuves strādniekiem.

— Viņa ir zvaigzne un vienmēr ierodas pēdējā brīdī, — ska­tuves strādnieks paskaidroja. — Tur jau viņa nāk.

Tik skaistu sievieti Vovka līdz šim bija redzējis tikai attēlos. Viņa šķita kā pasaku feja: ārkārtīgi maiga, zeltainiem matiem, garām skropstām. Bet Vovkam neatlika laika viņu ilgi apbrī­not. Notika kaut kas negaidīts. Kad aktrise bija uzsteigusies uz skatuves, viņa pavērās apkārt, it kā meklēdama kādu. Ierau­dzījusi Vovku un Kārlīti, viņa, iekšēju pretrunu plosīta, sasvār- stījās — piegriezt bērniem vērību vai ne. Pēc smagas dvēseles kaujas viņā uzvarēja labais. Aktrise steidzās pie Vovkas, ap­skāva viņu, apskāva Kārlīti un klusi, taču sirsnīgi ieelsojās — tas bija vienkārši traģiski! Un sirdi plosošā balsī viņa piepešā klusumā ierunājās:

— Mani bērni, mani nabaga bērniņi! — Pievērtām acīm ak­trise spieda sev Vovku pie krūtīm.

Vovka, sarkans kā vēzis, nezināja, ko teikt, kur skatīties. Kas šeit noticis, vai tādas runas un skūpstīšanās teātrī bija pieņem­tas? Taču vistrakākais vēl tikai nāca. Dziļi aizkustinātā un vienlaikus aiz mīlestības trīcošā balsī Guldene turpināja:

— Jūs katrā ziņā no pārguruma vairs neturaties kājās, un izsalkuši jūs arī esat? Sakiet — ko jūs gribētu, lai beidzot spētu remdēt izsalkumu?

— Es gribētu piparmētru konfekti, — sacīja Kārlītis, tur­pretī Vovka joprojām stāvēja, valodu zaudējis.

Ne tā kā varoņmāte Vilka.

— Nabaga radībiņa, — viņa iesaucās. — Cik nu bērniņš savā mūžā tādas konfektes dabūjis!

— Un cik iztrūcies ir lielais, — kalsnējā Ella pačukstēja sa­vai draudzenei. — Skaidri redzams, kā zēns no viņas baidās.

— Vai tev patiešām bail no manis? — Guldene uzķēra domu. — Tev taču nav pamata baidīties!

— Bet es nemaz nebaidos, — Vovka beidzot pavēstīja; viņš vispār nekā vairs nesaprata.

— Tad ir labi. — Guldene glaudīja ar savu maigo roku viņa cekulu. — Un pie friziera arī tev laiks iet, tā jau ir, ka neviens par tevi nav rūpējies. Bet to mēs izdarīsim rīt, jo tur­pmāk jūs paliksiet pie manis, man nepietiks spēka jūs sūtīt at­pakaļ uz bērnu namu.

Vovka pakasīja bikšu dibenu, viņš bija sprukās. Guldene bija aplikusi roku viņam ap pleciem un vilka zēnu uz kādu solu, kas atradās skatuves dibenplānā.

— Nāc apsēdies man blakusl Gribu vispirms kārtīgi tevi apskatīt.

— Aizkustinoši, cik aizkustinoši! — Vilka slaucīja asaras, kamēr Guldene ātri un klusi Vovkam kaut ko stāstīja.

Sākumā zēns skatījās uz Guldeni dumjām teļa acīm, taču drīz vien viņš visu bija sapratis. Vovkas blēdīgās acis iemir­dzējās, viņš nemanāmi pamāja, tad skaļi paskaidroja:

— Mūs jau nemaz negribēja pie tevis ielaist, bet es sacīju, ka vēlos tikt pie savas mammas, un tad mani palaida.

— Mans dēls, mans nabaga dēls. — Guldene tik tikko val­dīja smieklus, turpretī viņas balss bija līdzjūtības pilna. — Bet nesaki man vairs mamma, saki — māmiņ.