BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Kad suns nozuda aiz mājas stūra, Ēriks saprata: vai nu ta­gad viņš nonāks drošībā, vai nekad. Un šoreiz Ēriks nevilcinā­jās. Viņš metās pa trepēm lejā, skrēja pāri pagalmam, kājas mē­tādams, uzrāpās augšā pa sētu. Viņš dzirdēja sev aiz muguras suņa slepkavnieciski kāro rūkšanu, un — ak šausmas! — sētas viņā pusē rūca līdzīgs nezvērs! Taču briesmas bija īsas un prieks liels, kad nezvērs sētas otrā pusē izrādījās esam Vovka. Viņš bija nometies uz visām četrām, lai netiktu redzams no ielas. r

Divu citu «suņu» riešanu ļoti ticami bija atdarinājuši Jānis un Ļovka.

Tā beidzās šī diena; draugi, satraukti un līksmi dalīdamies savos iespaidos, devās uz māju. Ēriks nošķīrās pirmais. Kur tas laiks, kad vajadzēja būt gultā, taču viņam laimējās. Vecāki bija aizgājuši uz kino, un ekonome Vāvere, kas, viņam pie­zvanot, atvēra durvis, bija jauka, veca kundze, uz kuras klusu­ciešanu viņš varēja paļauties.

Nākamajā rītā zēni sapulcējās pie grāmatsietuves, lai ap­spriestos, kas būtu darāms šodien. Viņi nolēma vispirms aiziet pie popa Sergeja. Par spīti visām ķildām, kas notika viņu starpā augļu dēļ, zēni cerēja, ka varēs ar svēto tēvu vaļsirdīgi izrunā­ties. Vīlušies viņi uzzināja no veca baznīcas kalpotāja, ka pops aizbraucis uz kādu lauku vecticībnieku draudzi un agrāk par sestdienu neatgriezīsies. Pēc tam Ļovka un Ēriks devās pie profesora Ilmja; Jānis un Vovka — uz teātri. Viņiem nelaimē­jās. Profesors bija universitātē, aktrisei Guldenei vajadzēja ierasties uz mēģinājumu tikai pēcpusdienā. Atlika zobārsts Alk­snis. Bet viņam šodien nebija pieņemšana.

Kad zēni atkal satikās pagalmā, izrādījās, ka kļūmīgi iesā­kusies diena turpinās zem nelabvēlīgas zvaigznes. Turklāt šī diena bija tik skaista! Vakardienas lietus bija nomazgājis de­besis tīras; līksmi un gaiši spīdēja saule, mazie mākonīši, kas vietumis peldēja debesīs, bija mirdzoši balti kā tikko izmazgāts linu audekls. Bet ko tas viss līdzēja, ja neviena no grāmatām nebija iegūstama!

Tā kā pagalmā nekas nenotika, zēni devās uz ielu, lai novē­rotu turienes rosību. Paņēmuši Kārlīti pa vidu, viņi apsēdās uz akmens pakāpieniem slēgta ziepju veikala durvju priekšā dažu soļu attālumā no Buldura skārņa. Tupēdami saulē, viņi atkal apsprieda savus plānus, taču noskaņojums neuzlabojās. Sī ce­turtdiena bija viņu pēdējā brīvdiena, rīt atkal sākās skola. Kā lai viņi tiek galā ar saviem uzdevumiem līdz nākamajai pirm­dienai, pirmajam jūnijam? Turklāt ļaunākais, kas draudēja iz­jaukt viņu pasākumu, bija vēl tikai gaidāms!

Sīs briesmas tuvojās viņiem Grābes personā, kas ekonomes Murkuļa kundzes pavadībā devās iepirkties. Viņa bija savas kuplās miesas iespīlējusi melnā vilnas kleitā, galvā viņai bija melna platmale un kājās melnas kurpes.

— Ja prasu par vienu vienīgu garu izsaukšanas seansu di­vus latus piecdesmit, nedrīkst vieglprātīgi skraidīt apkārt raibā katūnā, — viņa pamācīja veco Murkuļa kundzi, kas tenterēja viņai blakus ar iepirkumu somu. Tad viņa atainoja ne jau pirmo reizi savus vakardienas piedzīvojumus:

— Tātad šī nelietīgā Smarkovna, kad es tev saku, metas man virsū, it kā es būtu gribējusi viņu apzagt, daudz netrūka, kad es tev saku, viņa mani būtu sagrābusi aiz rīkles. Un tas viss tā nolādētā resgaļa dēļ!

— Es tikai nesaprotu vienu, — veča svepstēja ar savu bez­zobaino muti, — ko tas viss nozīmē? Kāds noteikti ir šo zēnu uzsūtījis. Un ja tas nav bijis šis pamuļķis Zahars, kurš tad un kādam nolūkam, es sev vaicāju.

— To es arī gribētu zināt. Jo tā spridzinātāju banda neap­šaubāmi ir darbojusies ar zēnu uz vienu roku. Un, ko es vis­mazāk saprotu, — kāpēc viņi zaguši tieši okulto grāmatu. Tur jāslēpjas kaut kam īpašam, kad es tev saku.

— Jā, — Murkule atkal iejaucās, — nozaguši viņi jau ir mums daudz ko — kafijas tases, tamborētas sedziņas, kājslau­ķus un vienreiz pat kājceliņu gaitenī. Bet grāmatu? Nē, tur nudien slēpjas kas īpašs. Un piedevām tas resgalis izskatījās gluži uzticams un pieklājīgs.

— Pieklājīgs, uzticams? — Grābes apaļīgā seja piesarka aiz •dusmām. — Ja es viņu vēlreiz satikšu, tad viņam, kad es tev saku, smiekli vairs nenāks, šim… — Pēkšņi viņa apklusa.

Pat ne sešu soļu attālumā no viņas uz akmens pakāpieniem tupēja vairāki zēni, un viens no tiem nebija neviens cits kā viņas dusmu vaininieks Vovka, kas joprojām neko nenojauta.

Iegrimuši sarunā, zēni pamanīja briesmas tikai tad, kad tās, aptumšodamas sauli, kā melna atriebības statuja uzradās viņu priekšā.

— Nudien tas ir viņš! r

Vovka paskatījās uz augšu un sastinga. Pārējiem neklājās labāk. Vienīgi Kārlītis savā nevainībā neizprata dramatisko si­tuāciju. Viņš Grābi nopētīja ar lielajām bērna acīm, un it īpaši, šķiet, viņu interesēja melnā, platā salmu platmale, pie kuras ar zaļām stikla acīm bija piestiprinātas dekoratīvas bezdelīgas spalvas.

— Tante, kāpēc tev tur ir tāds putns? — viņš sirdsšķīsti pa­vaicāja, norādīdams uz Grābes galvu.

I r. Ir viņš, Grābe otrreiz ierunājās tādā balsī, kā nā­ves spriedumu pasludinot.

Janls atģldās pirmais. Viņš iedunkāja Vovku un pajautāja visdziļākajā mierā:

— Ko viņa grib no tevis?

— Es … es nezinu, — Vovka stomījās.

— Tu nezini, ko es domāju, lempi? — Grābe smagi elsoja.

— Nē, jūs mani noteikti būsiet sajaukusi ar kādu citu.

— Ar kādu citu? Starp tūkstošiem es tevi pazītu, melis tāds, zaglisl

— Lēnāk, kundze, — atkal ierunājās Jānis. — Par šādiem apgalvojumiem, kas neatbilst patiesībai, jāmaksā.

— Man ir kāds onkulis, — tagad arī Vovka atguva dzīvību, — viņš reiz dzērumā, sajaucis vienu kučieri ar citu, nosauca to par ateju izvedēju, un par to viņam bija jāmaksā veseli desmit lati.

— Murkule, tūliņ atsauc policiju! — Grābe pavēlēja.

— Sakiet — ko viņa galu galā grib no manis? — par spīti pieminētajai policijai, Vovka izlikās bezrūpīgs. — Vai kāds no jums pazīst šo sievieti?

— Nekad neesmu redzējis, — meloja Ēriks.

— Es ari ne, — meloja Ļovka.

— Un es ne tik, — apgalvoja Vovka.

— Tā, tu ne tik? — Grābes krūtis cilājās. — Tad tas droši vien būs bijis tavs dvīņubrālis, kas mani vakar piemānīja un apzaga? '

— Man nav nekāda dvīņubrāļa, — Vovka nemeloja. — Un lamāt es sevi neļaušu. Es jūs nekad neesmu redzējis, pat ne murgos.

— Jūs nudien kļūdāties, — Jānis sacīja. — Jūs jaucat viņu ar kādu citu.

— So kļūdu mēs tūliņ noskaidrosim. Murkule, atsauc taču policiju!

Veča nekustējās. Viņa zināja, ka viņas maizes devējas ama­tam policija nozīmē tikai klapatas un papildu izdevumus kuku­ļošanai.

— Vakar tam zēnam bija brilles, varbūt jūs patiešām kļū­dāties, — viņa sacīja.

Vovka aptvēra, ka līdz ar šiem vecās sievas vārdiem gadī­jums iegūst citu pavērsienu.

— Varbūt? — viņš izlikās sadusmots. — Vai nu jums rādās, vai arī jūs ļaunprātīgi un tīši kaut ko jaucat.

— Tīši es tev tūliņ sadošu pa ausīm, palaidni, — Grābe sa­skaitās.

— Tie tad būtu miesas bojājumi, un par tiem jāmaksā vēl vairāk nekā par apmelojumiem, — Vovka lietišķi aizrādīja.

— Kas jūs tādas esat, ka drīkstat mūs lamāt? — pat Ēriks saņēma drosmi.

— Viņi visi ir uz vienu roku, — Grābe pavēstīja. — Tā katrā ziņā ir tā pati banda, kas gribēja mūsu gaitenim pielaist uguni.