BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Tagad pietiek muļķoties, Vurgk, — miesnieks eksplodēja. — Manas dzimšanas faktam, kā ari manas dzimšanas vietai un laikam ar šo lietu nav nekāda sakara. Runa ir tikai par vienu: kāpēc šie zeperi man un Grābes kundzei nozaguši grā­matas?

Kārtībnieks iekrekšķējās un nesatricināmi turpināja izmek­lēšanu, uzdodams jautājumu pēc jautājuma, par kuru jēgu un mērķi viņam pašam nebija nekādas skaidrības.

— Vai šīs grāmatas bija jūsu personiskais īpašums?

— Varbūt kāda cita? — Bulduris rūca.

— Jūs tātad to grāmatu bijāt nopircis? — kārtībnieks ietie­pīgi turpināja.

— Bet ko jūs domājāt, nozadzis?

— Un pie kā jūs šo grāmatu, kura jums tika nozagta, bijāt iegādājies?

— Pie kā, pie kā! Pie Staubiņa, to jau jūs zināt.

— Un jūs, Grābes kundze?

— Es arī nopirku grāmatu pie Staubiņa kunga. Apmēram pirms divām nedēļām es to biju pasūtījusi, un viņš lika to spe­ciāli man par jaunu iesiet — zaļā mākslīgā ādā, — Grābe pa­kalpīgi atbildēja.

Kārtībnieks atkal virpināja ūsu galus un izlikās kaut ko do­mājam.

— Tā, tā, pie Staubiņa, — viņš atkārtoja. — Skaidrs. Aiz visas šis afēras slēpjas Staubiņš.

— Vecais Staubiņš? — Grābe brīnījās par tādu attapību. — Un es viņu turēju par absolūti kārtīgu cilvēku.

— Cilvēks kļūst kārtīgs tikai tad, kad viņš nonāk kapsētā, — Bulduris rupji pavēstīja. — Bet kāds tam vecajam grāmattār- pam var būt sakars ar šo lietu, man tā tik un tā ir mīkla.

— Tā vairs nebūs mīkla, kad es viņu būšu nopratinājis. — Kārtībnieks iebāza savas profesionālās nemaldības atribūtus — piezīmju grāmatu un zīmuli — uniformas kabatā un piecēlās kājās. Staltā stājā viņš atvadījās no Grābes un izgāja no skārņa.

Zīlniece sajūsmināta noskatījās pakaļ, un no viņas kupla­jām krūtīm izlauzās nopūta. Arī viņa bija tikai vāja sieviete, un Vurgka ūsas bija viņu savaldzinājušas.

Miesnieks, kuru kārtībnieka ūsas bija atstājušas pilnīgi vien­aldzīgu, kritiski noņurdēja:

— Labāk nebūtu to saucis! Pastrādās atkal kādas muļķības.

Grāmatveikalā kārtībnieks no Staubiņa nekā neuzzināja. An­tikvārs, kļuvis uzreiz piesardzīgs, atbildēja uz visiem jautāju­miem tik vispārīgi un izvairīgi, ka Vurgks aizgāja no veikala tikpat dumjš, kāds bija tajā ienācis.

Uz ielas viņš pārdomāja, vai nevajadzētu ņemt priekšā an­tikvāra palīgu. Ar gudru ziņu kārtībnieks nopratināja palīgu nevis veikalā, bet vakarā uzmeklēja viņu mājās. Un šoreiz Vurgks bija trāpījis mērķī. Kārtībnieka griezīgās balss iebai­dīts, antikvāra palīgs neiedrošinājās neko noliegt. Viņš izstās­tīja, ka resgaļi esot atnākuši pēc dažām grāmatām, jo vienā no tām Krasts esot ielīmējis kādu vēstuli vai aploksni. Kas tās ir par grāmatām, Vurgks gribēja zināt. Tur esot pieminēta viena grāmata, ko pasūtījusi Grābe, otra, ko pasūtījis pops Sergejs, trešā, ko pasūtījis zobārsts Alksnis. Esot piesaukts arī namsaimnieka Pekas vārds. Kas vēstulē vai aploksnē ir iekšā, viņš, antikvāra palīgs, diemžēl neesot varējis saklausīt, jo vi­ņam vajadzējis apkalpot kādu pircēju.

9 — 1547 129

Vurgks pat aizmirsa virpināt ūsu galus, tik ļoti viņu dzirdē­tais nodarbināja. Kārtībnieks nolēma izmeklēšanu turpināt un jau tajā pašā vakarā nopratināt zēnu vecākus.

14

Vovka un viņa draugi nekā nezināja par sarunu miesnieka veikalā un domāja vienīgi par pēcpusdienas pasākumiem. Ēriks un Ļovka nevarēja tajos piedalīties. Ērikam kopā ar vecākiem bija jāiet pie kādas tantes, Ļovkam kopā ar tēvu bija kaut kas jāstrādā. Tāpēc Jānis devās pie profesora Ilmja viens. Profe­sors dzīvoja attālākā Rīgas rajonā, tāpēc Vovkam, kaut ari viņš pretojās, vajadzēja Kārlīti ņemt līdzi uz teātri.

Ieraudzījis abus zēnus, durvju sargs negribēja viņus laist iekšā. Kas viņi tādi esot, un kāpēc vēloties runāt ar Zentu Gul­deni?

— To es varu pateikt tikai viņai personiski, — Vovka pa­skaidroja.

— Bet man arī tas jāzina, citādi es nedrīkstu jūs ielaist, — durvju sargs palika pie sava. Viņš sēdēja aiz lodziņa pie galda, uz kura stāvēja tālruņa aparāts. Kāda noziedējusi un stipri krāsojusies aktrise runāja pa tālruni.

— Paklausieties. — Vovka noliecās pie sarga telpas lodziņa. — Es taču jums saku: tas ir dziļi personisks jautājums.

— Tik un tā.

— Kas — tik un tā? — Vovka zaudēja pacietību.

— Kamēr jūs man nepateiksiet, es nedrīkstu jūs ielaist.

— Bet, godātais tēvocīt, vai jūs domājat, ka mēs esam spe­ciāli atnākuši šurp, lai paskatītos Guldenei acīs?

— Tik un tā. Man jāzina iemesls. To prasa teātra kancelejā.

— Dievs kungs, — Vovkas pacietība bija galā, — tad ziņo­jiet, ka es esmu Guldenes dēls un gribu noskūpstīt savu māti uz pieres!

Būdams aizkaitināts, Vovka nemaz neievēroja, ka izkrāsotā aktrise, kas durvju sarga telpā runāja pa tālruni, bija viņa vār­

diem uzmanīgi sekojusi. Viņa pačukstēja durvju sargam k;mt ko ausī, tas izvalbīja acis, tad noliecās pie lodziņa.

— Piesakieties teātra kancelejā trešajā stāvā. Tikai netrok­šņojiet gaitenī. Rit mēģinājums.

Vovka ar Kārlīti pie rokas kāpa pa trepēm augšā uz teātra aizkulišu telpām, kurās bija izvietotas darbnīcas, teātra kance­leja un mēģinājumu telpa.

Viņš vēl nekad nebija teātra aizkulisēs bijis un tāpēc iepleta acis platas jo platas. Līkumotajā gaitenī, kurā viņi ar Kārlīti nonāca, pie sienām stāvēja dekorācijas, no kāda stūra raudzījās laukā milzīgs ķīniešu pūķis ar sārtām stikla acīm, kādā citā stūrī stāvēja rekvizīti vakara izrādei: bagātīgi izgreznots troņa krēsls, zobeni cilvēka augumā, viduslaiku lielgabals, krusts ar pienaglotu pestītāju, bruņinieka tērps un — kā kronis visam — «īstas» karātavas, pie kurām pat šūpojās cilpa.

Taču visvairāk Vovka un Kārlītis apbrīnoja noslēpumainos tēlus, kas steidzās viņiem garām pa ēnaino gaiteni. Tur nāca krāsotas sievietes bālām sejām, melnas tušas acīm un plando­šiem tērpiem, punduris ar milzīgu kupri, bruņās tērpts bruņi­nieks un, visbeidzot, bars zvērādās ievīstītu radījumu, kuriem bija tik briesmīgi un vienlaikus komiski vaibsti, ka nevarēja tikt gudrs, vai jābaidās vai jāsmejas.

Nav nekāds brīnums, ka ceļš līdz teātra kancelejai prasīja zēniem daudz laika. Viņus sagaidīja kāda pavecāka dāma blondi krāsotiem matiem. Ziņkārīgi nopētījusi Vovku un Kār­līti, viņa apsolīja, ka pieteikšot viņus Zentai Guldenei. Abiem esot jāiziet gaitenī un jāapsēžas tur uz sola.

Pagāja viena pusstunda, tad otra. Vovka kļuva nepacietīgs. Sevišķi viņu kaitināja tas, ka visi cilvēki, kuriem bija kādas darīšanas teātra kancelejā, viņu un Kārlīti vērīgi nopētīja.

— Ko viņi blenž uz mums kā uz divām klaburčūskām, — viņš piktojās. — Varētu domāt, ka viņiem nav nekā cita, ko darīt, kā novērot mūs!

9*

131

Un nevarētu teikt, ka viņš būtu pilnīgi kļūdījies. Jo par viņu un Kārlīti teātrī bija izplatījušās baumas, kas patiešām bija ievērības un uzklausīšanas cienīgas. Sī sačukstēšanās sākās

ar noziedējušās aktrises tālruņa zvanu uz teātra kance­leju.

— Paklausies, Maigiņ, — dāma saldi čivināja klausulē, — tū­liņ pie tevis uzkāps divi zēni, un iedomājies tikai, kaut kas vien­reizējs! Tā ir taisnība, ko Kūlis nupatās stāstīja. Guldenei — jā, jā, mūsu tikumīgajai Zentiņai — patiešām ir ārlaulības bērns. Un galvenais — klausies tālāk! Viņai šis bērns piedzi­mis ap to laiku, kad viņa, pabrīnies vien, vēl nēsāja bizes. Un pats trakākais! Nabadziņš izskatās pagalam noplīsis un gribot, kā viņš saka, vismaz vienu vienīgo reizīti apskaut savu māti. Viņa uz galvošanu zēnu ir iespundējusi bāreņu namā. Tikai nestāsti tālāk, citādi sāksies runas, un tu jau zini, tas man ne­patīk; tagad — sveiki, mīļumiņ, sirsniņ, visu labu!