BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Viņam bija iegarena galva; lielās, apaļās un izvalbītās acis šķita it kā tālumā aizklīdušas — bēdīgas un muļķīgas.

Ienācis istabā, viņš zemu paklanījās svētbilžu priekšā un pār­meta krustu. Biklā, klusā balsī viņš sveicināja tanti, kura sa­pīkusi viņu nopētīja, sākumā nebilzdama ne vārda. Viņš ap­juka, iekrekšķējās un izvilka kabatlakatiņu, lai pilnīgi bez va­jadzības noslaucītu degunu.

8*

115-

— Te būs norēķins, tante, šodien tirgošanās negāja tik labi. — Viņš nolika netīro kladi un ieņemto naudu uz galda.

Kad Smarkovna joprojām klusēja, viņš vairāk aiz apjukuma nekā aiz ziņkāres pavaicāja:

— Vai Apša kungs atkal bija pie tevis?

— Jā, bija. Mēs dzērām tēju un pamatīgi izrunājāmies, — Smarkovna atbildēja draudoši klusinātā balsī. — Kāpēc tu to gribi zināt?

— Es tikai pajautāju, neko vairāk.

— Tā, tā, tikai pajautāji, un neko vairāk. Tev noteikti Apša kungs diez ko nepatīk?

— Kāpēc tad ne? Viņš ir solīds cilvēks, cik nu cilvēks šajā grēku pasaulē vispār var būt solīds.

— Jā, jā, šajā grēku pasaulē katrs dzīvo, kā māk. Bet ļau­dis runā, ka Āpša kungs kādreiz esot pārāk enerģisks. Tādi trūkumi kā viņa kākslis, viņi saka, nekad neesot nejaušība, bet gan dieva sods par pārāk lielu mantrausību.

— Tam es neticu, krustmāmiņ.

— Es jau arī pļāpāju tikai to, kas iešaujas prātā. Un pēdējā laikā, zini, reizēm kļūstu juceklīga.

— Tavā vecumā tev vajadzētu sevi vairāk saudzēt. Tu par daudz nopūlies.

— Tā laikam būs. Citas dienas es nomokos ar pamatīgām bailēm.

— Kā tā — ar bailēm?

— Jau ilgāku laiku mani apciemo kāds vīrietis, kam ir tikai kakls un nav galvas.

— Nav? …

— Jā, jā, iedomājies tikai! Viņš apsēžas šeit pie galda, sa­runājas ar mani stundām ilgi, un mēs pat kopā dzeram tēju.

— Viņš dzer tēju — bez galvas? — Zahars pārmeta krustu. — Tas gan briesmīgi.

— Un vai tu zini, kas visbriesmīgākais? Sis bezgalvainais spoks grib mani pārliecināt, ka man jāapprecas ar Āpša kungu.

— Nē!

— Jā, tieši ar viņu.

Bet mīļo krustmāmiņ, — vislabāko nodomu vadīts un neko nenojauzdams, iedegās Zahars. — Neviens taču nevar tevi pie­spiest precēt Apša kungu. Nekas cits kā murgi.

— Tātad tu arī domā, ka mani nomoka visādi murgi?

— Nu protams.

— Saki man — vai tu gadījumā nepazīsti kāršu licēju Grābi?

— Dzirdējis es par viņu esmu.

— Tā, tā, tikai dzirdējis. Un es domāju, ka jūs esat pazīs­tami, jo viņa arī domā, ka man ir jāiet pie nervu ārsta. Un kā viņa mani centās pierunāt, lai es tevi atkal kā mantinieku ierak­stu savā testamentā.

— Zvēru tev, mīļo krustmāt, es viņu nekad neesmu redzējis, nekad ar viņu neesmu pārmijis ne vārdiņa!

— Dīvaini, dīvaini. Viņa man sacīja, ka tu viņai pat esot devis cerības uz zināmu naudas summu.

— Naudu? Viņai?! Tās ir pilnīgas muļķības, — Zahars, neko nesaprazdams, satriekts iesaucās. — Tu taču pati zini, ka es esmu pliks kā baznīcas žurka un man nekā nav.

— Man arī gribētos tā domāt. Bet varbūt tu, plikā baznīcas žurka, viņai naudu esi apsolījis, tā sacīt, kā komisijas naudu pēc manas nāves vai pēc manas nodošanas aizbildniecībā?

— Tu nudien neesi pie pilna prāta, mīļo krustmāt! Ko tu mels?

Smarkovna bija piecēlusies un sniedzās pēc sava spieķa.

— Es tomēr domāju, ka visu saprotu, mans labais. Jo, no vienas puses, ir grūti iedomāties, ka tik mantkārīgs sievišķis, kāda ir Grābe, iestāsies par kādu, ja viņai no tā neatlēks ne­kāds labums. Un, no otras puses, ir tikpat grūti iedomāties, ka tik dievbijīgs cilvēks, kāds esi tu, tādam sievišķim kā Grābe apsolīs naudu, lai viņa tavai mīļajai krustmātei iepotētu galvā nezin kādus bezgalvainus spokus, pataisītu viņu par vājprā­tīgu, lai tikai tu tiktu pie naudas. Tātad šķiet, ka iespējams ir viens izskaidrojums. Tu ar Grābi esi gan sarunājies, bet, nebū­dams pats īsti spējīgs atbildēt par savu rīcību, vairs nevari neko atcerēties. Tas taču būtu puslīdz pieņemams izskaidro­jums, manu svētulīt? Jā vai nē?

Ja dievbijīgais Zahars būtu pēkšņi atklājis, ka viņa matu ■cekulā perē vārna, viņš tik un tā nespētu savilkt muļķīgāku se­jas izteiksmi. Tik ļoti viņš bija apmulsis, ka pat neaizstāvējās, kad saniknotā krustmāmiņa metās ar kruķi viņam virsū un

Izdzina viņu no mājas. Pagalmā viņa palaida vaļā ķēdes suni, it 11 tas drāzās bēglim pakaļ līdz pašiem vārtiņiem.

Saprotams, visi šie notikumi Vovkam un Ērikam sagādāja varenu baudījumu. Viņi dunkāja viens otram sānos un no smiek­liem gandrīz vai nenovēlās no trepēm. Taču, tiklīdz Smarkovna bija atgriezusies istabā, nelaime piemeklēja ari abus draugus. Lielais sētas suns atklāja pieslietās trepes un acīmredzot izjuta spēcīgu prasību izmēģināt savus asos zobus arī puiku bikšu dibenos. Ēriks un Vovka reaģēja uz šo nepiedienīgo iekāri katrs citādi. Vovka, kuram bija zināma pieredze ar suņiem, iespēra sētas sunim, zibenīgi ātri nolēca no trepēm un vienā clsienā bija pāri žogam drošībā. Ēriks, nebūdams tik veikls un piere­dzējis, palika uz trepēm, bet ne ilgi. Sētas suņa niknās vauk- šķēšanas satraukta, no mājas iznāca Smarkovna, lai paskatītos, kas pagalmā noticis. Ēriks, nezinādams labāka padoma, žigli uzrāpās uz mājas jumta. Un noslēpās aiz skursteņa.

Tā kā bija tumšs un lija lietus, Smarkovna negāja prom no mājas durvīm un neredzēja nedz trepes, nedz zēnu uz jumta. Viņa uzsauca sunim, lai tas ir modrs un kož bez žēlastības, un atgriezās savā graustā. Suns atkal aizrikšoja pie trepēm. Bet Ēriks? Viņš palika tupam uz jumta un lamāja četrkājaino ienaidnieku:

— Pagaidi tik tu man, kad es nokāpšu lejā, es tev sprandu aplauzīšu!

Krancis rēja.

Kā apliecinādams savu nicinājumu, Ēriks nospļāvās pār jumta malu un ņirgājās:

— Kāp tik augšā, pinkainais lops!

Pinkainais lops uzlika priekšķepas uz trepju apakšējā pakā­piena un, noliecis galvu uz sāniem, rūkdams skatījās uz jumta malu. Tad viņš nogūlās pie trepēm uz vēdera un Ēriks bija no­nācis aplenkumā.

Aplenkumā vienmēr uzvar tas, kam lielāka izturība. Sim stra­tēģiskajam likumam sekoja arī suns. Viņš apgūlās cieši pie mājas sienas, lai būtu pasargāts no lietus, un pat aizvēra acis, it kā gribēdams sacīt: man laika diezgan, mīļais!

Sāja situācijā Ēriks no visiem viedokļiem atradās neizdevī­gākā stāvoklī. Viņš nekur nevarēja paslēpties no lietus, viņš bija arī lielā laika trūkumā. Sis viltīgais astes luncinātājsl Vi­ņam bija labi, viņu mājās negaidīja pamāte.

Ēriks jau gandrīz krita izmisumā, kad sadzirdēja svilpienu un virs sētas parādījās Jāņa galva.

— Mēs tev tūliņ palīdzēsim, — viņš uzsauca Ērikam un uz­reiz atkal pazuda.

Cerības spārnots, Ēriks gaidīja, kas tagad notiks. Notika tas, ko viņš vismazāk bija paredzējis. Nepietika ar vienu plēsīgu nezvēru, sētas stūrī ierējās otrs suns! Ērikam dūša pavisam sa­šļuka, kad atskanēja vēl trešā suņa vaukšķēšana, tik nikna un slepkavnieciska, kāda var nākt tikai no rīkles dogam teļa lie­lumā.

Beigas, iešāvās prātā Ērikam. Tagad tikai turp, iedomājās suns, kurš zēnu ielenca. Pārliecinājies, ka viņa ienaidnieks ne­kur nevar no jumta aizlidot, viņš tipināja pie sētas.

Rrr, vau! Rrr, vau, vau! — skanēja no labās un no kreisās puses; tas, zināms, apmulsināja Smarkovnas suni. Izkāris mēli, viņš skrēja gar sētu no viena gala uz otru un pilnīgi aizmirsa savu divkājaino ienaidnieku uz jumta.