BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Paklausieties, vai jūs neejat par tālu, — Ļovka viņu brī­dināja. — Dedzinātāji? O, tas maksā vēl vairāk nekā miesas bojājumi. Par to draud cietums.

— Man ir onkulis, — Vovka atkal iejaucās starpā, — viņš kādu parka uzraugu nosauca par dedzinātāju, kad tas dedzi­nāja sausās lapas, un, ko jūs domājat, mans onkulis sēž vēl šodien par valsts mundiera apvainošanu. Tā jau jūs varētu mūs tikpat labi nosaukt par slepkavām.

— Es jūs neesmu saukusi nedz par dedzinātājiem, nedz par slepkavām, — kāršu licēja tik smagi sēca, ka daži garāmgā­jēji bija apstājušies, lai noklausītos strīdā. — Es tikai teicu, ka šis lempis un neviens cits vakar bija pie manis un mani piemā­nīja, un piedevām vēl nozaga grāmatu.

— Kas tā bija par grāmatu? — apvaicājās kāds vājš vīrelis ar baltu vēdekļveida bārdu,

— Tā bija speciāla grāmata par okultismu, dziļi zinātnisks darbs, iesiets zaļā ādā, šī grāmata man izmaksāja četrus latus.

— Grāmata par okultismu? — Vīrelis nievīgi savilka lūpu kaktiņus. — Un tādas muļķības jūs dēvējat par dziļi zinātnisku darbu?

— Muļķības? — Grābe šņāca. — Muļķīgas drīzāk ir zinā­mas personas, kas izsaka spriedumus par lietām, no kurām tām nav nekādas sajēgas … Kas jūs vispār tācls esat?

Ja atļauts stādīties priekšā, mans uzvārds ir Sudrabs, <11111 (KMi- ionēts augstskolas pasniedzējs. — Vīrelis lepni izgāza krūtis. Ar to es gribu sacīt, ka, būdams izglītots cilvēks, es ļoti labi varu spriest par tumšo māņticību, kas acīm redzami aizklīsterējusi jums smadzenes.

— Ko, manas smadzenes esot aizklīsterētas? Kas tādā gadī­jumā ir jūsu galvā, jūs, pensionētais siseni?

Tik jaudīgiem uzbrukumiem vīrelis nespēja turēties pretī.

— Ir gan bezkauņa, — Grābe toties plosījās jo skaļāk, — ne­viens ar viņu nerunā, neviens neko neprasa, taču viņš uzbāžas varmācīgi, uzsāk strīdu ar miermīlīgiem garāmgājējiem, uzmā­cas vientuļām, neaizsargātām sievietēm.

— Bet atjaujiet…

— Tikai, paldies dievam, vēl ir gaišs, tumsā no tāda tipa var pamatīgi nobīties. Nupat avīzē bija rakstīts par uzbrukumu četrpadsmit gadus vecai meitenei, tas arī bija tāds vecs kraķis.

— Es…

— Tāds skolots kaulu kambaris.

— Jūs…

— Tāds gudrinieks ar spieķi.

Trīcēdams no aizvainojuma, augstskolas pasniedzējs, kā pa­līdzību meklēdams, skatījās apkārt, taču sastapa vienīgi ziņ­kārē ņirdzošas sejas, līdz viņa vietā ierunājās Vovka:

— Vai gadījumā godāto klātesošo vidū nebūtu kāds feldše­ris?

Ļaudis uzlūkoja cits citu un apstulbuši purināja galvu.

— Kāpēc tev vajadzīgs feldšeris? — kāds vīrietis pajautāja.

— Man viņš nav vajadzīgs, bet tai tur ir nepieciešama šprice resnajā pēcpusē, lai viņai smadzenes atkal noskaidro­jas. — Vovka mācēja būt neizmērojami bezkaunīgs, ja vien iepriekš bija pilnīgi pārliecināts par savas bezkaunības lietde­rību. Un šoreiz viņš bija par to pārliecināts. Pirms vēl satra­cinātā Grābe paguva zēnam uzbrukt, viņš uzrunāja apstājušos garāmgājējus: — Mēs mierīgi sēžam saulītē, te pēkšņi šī uz­rodas kā melns negaisa mākonis un metas mums virsū: mēs

«sot zag|i, laupītāji un gangsteru banda, kas gribējusi nodedzi­nāt viņas māju un tā tālāk.

— Tas taču ir … — Grābe mēģināja tikt pie vārda.

— Un, kad tas kungs, — Vovka neļāvās sevi pārtraukt, — augstskolas pasniedzēja kungs, visā savā pieticībā uzrunāja viņu par dāmu un cienīto kundzi un vēlējās uzzināt, kāpēc viņa tā kliedz, šī metas virsū arī viņam un aplamā viņu par skolotu kaulu kambari un meiteņu tirgotāju, un bandas vadoni, gribētos gan domāt, ka viņai ar steigu jāsaved smadzenes kārtībā.

— Vai tikai tā nav Grābe, zīlniece? — iejautājās kāda no sie- vietēm. Viņas blakusstāvētāja pamāja.

— Ak tā tas ir, — Vovka izmantoja jauno situāciju. — Zīl­niece! Tāda, kas urķējas kafijas biezumos un istabas mušu uz­skata par mirušu garu. Tad jau viss skaidrs.

— Es uzrakstīšu iesniegumu, lai šī persona turpmāk nevienu vairs nevarētu krāpt, — piezīmēja augstskolas pasniedzējs. Li­kās, ka viņš par galvas tiesu paaudzies.

Šoreiz večuks izpelnījās skaļu atzinību, un Grābei neatlika nekas cits kā uz ātrāko atkāpties.

— Tai nu gan mēs sadevām, — Vovka plātījās.

Zēni smējās. Viņu garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies.

13

Grābe, dusmās šņākdama, devās uz pārtikas veikalu, lai tur iepirktos, tad uz aptieku, kurā viņa paprasīja ziedi pret niezošo sēnīšu ēdi. Visbeidzot viņa iegāja Buldura skārnī.

Miesnieks viņu laipni sveicināja. Viņš cienīja Grābi kā pir­cēju, jo viņa vienmēr samaksāja skaidrā naudā un nekad neko neņēma uz parāda kā strādnieku sievas. Bez miesnieka, kas viņu apkalpoja, un Murkules neviena cita veikalā nebija, un Grābe šeit beidzot varēja izkratīt sirdi un izstāstīt par saviem kreņķiem. Miesniekam, kurš ar cirvi izcirta karbonādi, vaja­dzēja viņu tikai līdzjūtīgi uzklausīt, neko vairāk. Tāpēc jo lie­lāks bija viņas pārsteigums, kad Bulduris, izdzirdējis pieminam nozagto grāmatu, izrādīja visdziļāko satraukumu un apbēra viņu ar jautājumiem, kuru jēga tikai pamazām kļuva viņai skaidra.

— Tātad arī pie jums ir darbojusies šī banda, — viņš izsau­cās, ietriekdams cirvi bluķī. — Tas nu ir par daudz!

— Kā tā? Vai tad pie jums ir noticis kas līdzīgs? — Grābe brīnījās.

— Un kā vēl. Man viņi kantorī nozaga dārgu dziesmu grā­matu.

— Jums arī?

— Nūja. Es visu laiku domāju, kas tur varētu slēpties, tagad man viss skaidrs. Tur slēpjas kaut kas pavisam īpašs.

— Tieši to pašu — re, Murkule var apliecināt — arī es pir­mīt sacīju. Murkule, es sacīju, tur slēpjas kaut kas īpašs. Tikai es gribētu zināt — kas?

— Gan mēs noskaidrosim, — Bulduris pieņēma lēmumu. — Pagaidiet, es piezvanīšu cilvēkam, kura pienākums ir šādas lietas izmeklēt. Viņš man ir labs paziņa, kārtībnieks. Ja viņš būs iecirknī, teikšu, lai nāk tūliņ šurp, tad mēs visu noskaid­rosim.

Vurgks bija iecirknī, un piecpadsmit minūtes vēlāk viņš jau stāvēja gaļas veikalā. Bulduris uzaicināja viņu un Grābi ienākt kantorī; Murkule tika aizsūtīta uz mājām.

Sākumā kārtībnieks tēloja nepieejamu cilvēku. Taču, jo vai­rāk viņš dzirdēja par augstākā mērā savādo grāmatu zādzības- afēru, jo uzmanīgāks kļuva. Viņš virpināja savu ūsu smailos galus, kas slējās kā divi ragi viņa lielo ausu virzienā, un sa­cīja:

— Patiešām, tur jābūt kaut kam īpašam.

— Kaut kam pavisam īpašam, — Grābe viņam piebalsoja.

— Tikai kas tas varētu būt? — Miesnieks sakrokoja savu zemo pieri vairākos tauku valnīšos.

— Jā, tas ir jautājums, kas tīts vēl pilnīgā tumsā. — Grābe pavērās uz sienu.

— Neraizējieties, šo jautājumu mēs tūliņ noskaidrosim. — Vurgks izvilka savu amata piezīmju grāmatu un zīmuli — di­vus priekšmetus, ar kuriem, pēc viņa domām, varēja noskaidrot visus jautājumus uz pasaules. Viņš vērsās pie Buldura.

— Kā jūs sauc? Kas jūs esat pēc amata?

— Nu, paklausieties, to jūs pats zināt jau desmit gadus, — miesnieks sašuta.

— Ja es kaut ko zinu personiski, — kārtībnieks pieklaudzi­nāja ar zīmuli pie galda, — tas vēl nenozīmē, ka es to zinu kā amatpersona. Personiski es varu daudz ko zināt un varu per­soniski arī kļūdīties. Citādi ir, ja es kaut ko zinu kā amatper­sona, jo amatpersona nekļūdās. Tātad jūs, Rūdolfs Bulduris, četrdesmit sešus gadus vecs, dzimis Liepājā, pēc profesijas miesnieks, apgalvojat, ka Vovka Avotiņš, veļas mazgātājas Avotiņas, atraitnes, dēls, aizvakar, divdesmit sestajā maijā, šajā telpā, kas pieder pie jūsu gaļas veikala, nozadzis dziesmu grāmatu un …