BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Tu nekā nezini?!

— Nē. — Ēriks aizvēra acis, it kā ar aizvērtām acīm spētu melot labāk.

— Tas nu ir par traku! — Tēvs gāza ar dūri pa apaļo gal­diņu sev līdzās. — Kā tu vari nekā nezināt, ja esi zadzis grā­matas?

— Tur ir kāds briesmīgs pārpratums, — Ēriks stomījās.

— Jau šorīt mums uz ielas uzbruka kāda sieviete, mēs esot viņai nozaguši sapņu grāmatu, nu, kam mums vajadzīga tāda sapņu grāmata?

— Sapņu grāmata? — Tēvs jautājoši paskatījās uz kārtīb­nieku.

Tas apjucis pamāja.

— Ko tad mans zēns iesāktu ar sapņu grāmatu? Un kas šī sieviete tāda ir, kas viņu apvaino?!

— Tā ir … zīlniece.

— Zīlniece? Mans Ēriks esot nozadzis zīlniecei sapņu grā­matu?!

— Viņa piedevām ir galīgi jukusi, — Ēriks kļuva pārdrošs.

— Uz ielas viņa pat uzbruka īstam augstskolas pasniedzējam, Sudraba kungam. Viņš arī esot bandas loceklis, un mēs visi kopā — dedzinātāji un… un meiteņu tirgotāji, un dievs zina kas vēl. Augstskolas pasniedzēja kungs sacīja, ka viņš par šo trako sievu ziņošot policijai. Goda vārds, tas, ko es tagad saku, ir vistīrākā patiesība, — Ēriks nobeidza ar tādu sejas izteiksmi kā moceklim, kas gatavs patiesības vārdā kāpt uz sārta.

Un, raugi, pat Vurgks, likās, sāka šaubīties, vai viņam pie­klātos uzturēt savu apsūdzību pret šo nevainīgo bērnu.

Upīštēvam šaubu vairs nebija: viņa Ēriks tiek nepatiesi ap­melots, un viņam — galu galā nevis kaut kādam plikadīdam, bet cienījamam ormaņu firmas īpašniekam, kas pat apsver iespēju nopirkt nelielu kravas auto, — enerģiski jāķeras pie sava dēla aizstāvības pret šādiem apmelojumiem. Un viņš to darīja.

Kad policists sašļucis bija dzīvokli atstājis, arī pamāte da­būja brāzienu. Viņai vajadzēja reiz par visām reizēm atradi­nāties bāzt degunu tur, kur viņas sievišķa prāts ir par īsu.

Pamāte raudādama izgāja ar savu tamborējamo sedziņu laukā, un tā vien šķita, ka Ērika meli paliks neatmaskoti. Taču visu izjauca savādā un neizskaidrojamā smaka, kas joprojām vēdīja istabā.

— Jau vairākas dienas te smird tā, it kā peļu mēslus kāds būtu sajaucis ar skābiem kāpostiem, — ierunājās Upīštēvs, sē­dēdams gumijkoka tuvumā. — Atver logu, Ērik!

Ēriks atvēra logu. Viņš redzēja, ka pagalmā stāv Ļovka un rāda viņam noslēpumainas zīmes. Ēriks centās Ļovkam ar žes­tiem ieskaidrot, ka viņš nekā nesaprot, un atgāja no loga. Bet laikam Ļovka bija iztulkojis viņa žestus nepareizi, jo pēkšņi pa logu istabā iespindzēja akmens.

— Ko tas nozīmē? — Tēvs uztrūkās stāvus. — Akmens? Un ietīts papīrā? Parādi man — kas tas par papīru?

Nekas nelīdzēja. Ērikam nācās lapiņu atdot. Tēvs kārtīgi uz­lika brilles, izlīdzināja lapu un lasīja. Viņa seja kļuva pavisam sarkana, izskatījās, ka viņu tūliņ ķers trieka.

«Mīļo Erik! Policija mūs meklē sakarā ar Grābes lietu. Esi gatavs uz ļaunāko un, pats galvenais, neko neizpaud! Visu pārējo vēlāk. Tavs Ļovka.»

Kad tēvs bija nolasījis šīs rindiņas, iestājās tāds klusums, ka blakusistabā bija dzirdamas mušas lidojam. Taču klusums neturējās ilgi.

Sitieni, kas nāca pār Ēriku kā negaiss, bija tik bargi kā vēl nekad. Sākumā — pats par sevi saprotams — viņš skaļi gau­doja, iekšēji gatavs visā atzīties. Taču, saņemot arvien jaunus un jaunus belzienus, zēnā uzliesmoja protesta gars. Siksnas cirtieni, kas sprēgāja pa viņa pedagoģiski izglītoto pēcpusi, pa­modināja dvēselē spītu. Tagad gan nekā nesaki, čukstēja viņa gars, kas bija sacēlies pret rupjību un vardarbību. Zēns uzklau­sīja šo balsi un nenodeva savus draugus ne ar pušplēstu vār­diņu.

Nakti Ērikam vajadzēja pavadīt uz kāda matrača mantu kambarī. Tur viņš izraudājās no visas sirds, taču to neviens neuzzināja, un tāpēc arī mēs par to vairāk nerunāsim.

Tajā pašā vakarā kārtībnieks ieradās pie Ļovkas tēva kurp­nieka darbnīcā.

Darbnīca bija maza, tumša telpa, piebāzta pilna ar veciem apaviem, no kuriem vairums bija tā novalkāti, ka tikai ar grū­tībām varēja tos salāpīt.

Ļovkas tēvs bija salīcis vīrs ar skumjām, iekaisušām acīm. Pirms pieciem sešiem gadiem viņš bija pārcēlies no Latgales uz pilsētu, cerēdams, ka varēs šeit labāk nopelnīt nekā savā dzimtajā ciemā tuvu pie Lietuvas robežas. Sīs cerības izrādījās maldīgas, un kopš neilga laika Ozols gudroja, vai nebūtu prā­tīgāk atgriezties mežu ieskautajā dzimtajā ciemā. Ķivulis putnu būrī, kas karājās pie sienas, un zaļie bērza zari piena pudelē palīdzēja viņam pieveikt vienu otru drūmu brīdi, taču tie ne­spēja aizstāt nedz bērzu birzis, nedz plašās, brīvās debesis.

Ļovkas māte jau gadiem gulēja uz slimības gultas, un viņas vaimanas, kaut dievs viņu pieņemtu, protams, nedarīja kurp­niekam dzīvi līksmāku. Savā postā viņš arvien biežāk sniedzās pēc degvīna pudeles, tas uzkrāva Ļovkam papildu rūpes. Vi­ņam vajadzēja pārņemt tēva pamesto darbu, vajadzēja vienam pašam apkopt slimo māti. Un tomēr zēns nekrita izmisumā un pat panāca to, ka bija viens no labākajiem skolēniem klasē.

Kad sadusmotais, kārtībnieks ieradās darbnīcā, lai šeit atvē­sinātu savu sakarsušo prātu, Ļovka taisni lika caurai zolei virsū ielāpu. Tēvs lāpīja kurpes virsu.

Nepadevis labdienu, Vurgks bravūrīgi nostājās kurpnieka priekšā. <

— Paklausieties, Ozol, esmu ieradies sakarā ar jūsu pa­laidni, kas jau nobriedis pārmācības namam. — Viņš norādīja ar savu gaļīgo pirkstu uz Ļovku. — Krāpšana, ielaušanās, zā­dzība — ar to vien jau pietiek, lai es viņu uzreiz varētu apcie­tināt.

— Bet kārtībnieka kungs! — Ļovkas tēvam izkrita kurpe no rokām, tik ļoti viņš bija satrūcies. — Tā nevar būt taisnība. Mans dēls ar tādām lietām nenodarbojas.

— Jūsu dēls ir palaidnis, es sacīju, noziedznieks, es teicu, —• Vurgks dusmīgi šņāca. — Un, ja jūs domājat, cilvēk, ka drīk­stat runāt man pretī, tad es jums parādīšu — nosēdēsiet cie­tumā vairākas nedēļas. Tātad klāj vaļā, kāpēc jūs Grābei no- zagāt grāmatu un pirms tam Buldurim? Un kuru jūs vēl esat apzaguši — stāsti, smurguli!

— Es nekā nesaprotu, par ko jūs runājat, — Ļovka liedzās. Savā iebaidītajā tēvā viņš nesaskatīja nekādu atbalstu.

— Bet, dēls, ja kārtībnieka kungs tev kaut ko jautā, tu taču nevari atbildēt, ka nekā nesaproti. Ko tu esi izdarījis, pasaki, nesakaitini viņu vēl vairāk.

Ļovka patiešām nebija nekāds varonis, tomēr šoreiz palika nelokāms. Viņš apjēdza, ka, vienīgi visu noliedzot, spēs sevi glābt.

— Es neko neesmu izdarījis, tāpēc arī nevaru atzīties, — viņš palika pie sava.

— Tu gribi tēlot ietiepīgu ēzeli? — kārtībnieks izgrūda caur zobiem. — Labi. Dodu tev piecpadsmit minūtes pārdomām, jo man šobrīd ir citas darīšanas. Ja tu joprojām klusēsi kā mēli norijis, kad es atgriezīšos, tad — ak vai! — tev un ne tikai tev… Sis žurku midzenis — darbnīca — jau sen man duras kā ērkšķis acīs, un nav grūti rast dučiem iemeslu, lai es par šejienes nebūšanām varētu iesniegt ziņojumu.

— Bet, kārtībnieka kungs, es nekad neesmu darījis neko ne­likumīgu, — Ļovkas tēvs vaimanāja. — Nekad neko neliku­mīgu.

— Nelikumīgs ir viss, kas nav pa prātam man, ievērojiet to, cilvēk, lai vēlāk nebūtu jānožēlo. Vai skaidrs? Nu, tad uz drīzu redzēšanos, — Vurgks norūca. Viņš iespēra vecai kurpei, kas gulēja viņam ceļā, un tad durvis ar blīkšķi aizkrita.