BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Jānis vēl pārdomāja, kā lai rīt tiek pie pavārgrāmatas, tad pagriezās uz sāniem un iegrima ciešā, mierīgā miegā.

Turpretī Ēriks darbarīku šķūnī tik mierīgi vis negulēja. Zēns vairākkārt pamodās, un viņam kļuva baisi pašam no savas drosmes, iedomājoties, kādas sekas var būt viņa aizbēgšanai. Taču atpakaļceļa vairs nebija. Dreb sirds vai nedreb, tagad brīvības ceļš ir ejams līdz galam.

161

Ļovka klausījās tēva krākšanā un atcerējās to, kā Vurgks bija runājis ar viņa tēvu. Zēns gan saprata, ka viņa tēvs, bū­dams nabadzīgs kurpnieks, kas labo apavus un kuram turklāt

11 — 1547

jārūpējas par savu slimo sievu, nevarēja pret Vurgku neko iesākt. Bet vai viņam vajadzēja kārtībnieka priekšā tik nožēlo­jami izturēties? Nē. Ļovkam kremta, ka tēvs tomēr bija tā iztu­rējies. Es gan, izaudzis liels, nemūžam tā neklanīšos, viņš no­domāja.

Vovka, «neredzamo» barvedis, palika nomodā visilgāk. Viņš gudroja un gudroja, kā dabūt nost no kakla kārtībnieku. Brī­nums, kā Vurgks bija ticis viņiem uz pēdām? Vai Staubiņš būtu viņam kaut ko izpļāpājis? Varbūt tas muļķīgais palīgs? To va­jadzēja noskaidrot, vēl pirms viņi dodas uz teātri. Ja viņiem ar grāmatu atkal nelaimētos, varbūt vajadzētu lūgt padomu aktrisei, kā tikt va|ā no Vurgka? Par |aunu tas katrā ziņā ne­nāktu. Ar šo domu Vovka iemiga. Un, būdams apveltīts ar ne­valdāmu fantāziju, zēns redzēja sapni: viņš bāza piena kannā skolmeistaru Zelmiņu, kurš patiesībā bija nevis Zelmiņš, bet Bulduris ar Vurgka uniformu mugurā. Taču tā vietā, lai iz­paustu, kur atrodas meklētā nauda, Bulduris pienā pārvērtās par vardi un tikai smējās — kvāk, kvāk. Saniknots Vovka drā­zās pie grāmattirgotāja Staubiņa. Tas norādīja uz grāmatu kalnu savā veikalā un sacīja, ka Vovkam visi šie simti un simti grāmatu ne tikai jānovāra, bet arī jāapēd, tad viņš naudas­zīmi katrā ziņā atradīšot. Vovka nopūtās. To, ka grāmatu «me­dības» būs tik smagas, viņš nebija spējis paredzēt.

18

Nākamajā rītā, tiklīdz māte bija prom, Vovka piecēlās, žigli paēda brokastis un ielavījās popa dārzā. Tur viņš mudināja bēgli izturēt šķūnī vēl vienu dienu un vienu nakti, un Ēriks, kaut arī mīļu prātu jau šodien būtu izlīdis no paslēptuves, pa­kļāvās drauga autoritātei. Todien Vovka solījās viņu vēlreiz apciemot.

Pie vārtu ejas Vovka satikās ar Ļovku un Jāni. Viņiem visiem uz muguras bija skolnieku mugursomas, taču tā bija tikai mas­

kēšanās. Zēni vispirms devās pie Staubiņa. Viņi satika anti­kvāru vienu pašu un varēja netraucēti aprunāties. Jā, kārtīb­nieks esot bijis, Staubiņš viņiem pastāstīja, taču viņš neesot tam neko izpaudis. Tomēr varot gadīties, grāmattirgotājs sa­cīja, ka palīgs būs kaut ko izpļāpājis.

Tas viss bija maz iepriecinoši, un vēl mazāk iepriecinošu jau­numu zēni uzzināja, kad ieradās pie aktrises. Viņa esot jau va­kar piezvanījusi savai draudzenei; tā iesējumu atmiekšķējusi, taču naudu neesot atradusi.

Zēni neslēpa savu nomāktību un izstāstīja aktrisei par kār­tībnieku, kas seko viņiem, jo acīm redzami nojauš šajās afērās kaut ko nelabu.

— Ja mēs zinātu, kā lai no viņa atkratāsl — Vovka iesau­cās.

Guldene bija aizsmēķējusi cigareti un pasniedza paciņu zē­niem. Par spīti rūgtajai pieredžei pie Ērika, neviens neatteicās, un, paskat tikai, šoreiz cigarete negaršoja nemaz tik slikti. Gul- denei šie trīs zēni iepatikās arvien vairāk.

— Padomāsim visi kopā, kā lai jūs tiekat vaļā no šī Vurca, vai kā viņu sauc, — aktrise sacīja, īkšķa nagu kodīdama. Šķita, ka viņa ir atgriezusies laikā, kad pati bija jauna meitene fab­riku priekšpilsētā, un Vovka bija pagalam apmulsis. Aktrises seja bija kļuvusi blēdīgi bezkaunīga, viņa turēja cigareti šķībi lūpu kaktiņā kā jūrnieka līgava, iepina savā runā vārdus, par kuriem Vovka jau sen būtu nopelnījis no mātes pļauku.

— Nu, čaļi, kā jums ar idejām? — Guldene pievērsās drau­giem, aizkūpinādama jaunu cigareti. Pēkšņi viņa tā iesvilpās, ka pat Vovka viņu šī svilpiena dēļ apskauda.

— Man šķiet, ka rokā ir. — Aktrise paņēma no galdiņa kau­dzi laikrakstu, kurā centīgi rakņājās pēc kādas noteiktas avīzes. Beidzot viņa to atrada, pārskrēja ar acīm un pasniedza Jānim.

— Re, izlasiet! — Viņa norādīja uz kādu virsrakstu.

Zēni sabāza galvas kopā un lasīja:

— Septiņdesmit tūkstoši latu gaida savu īpašnieku. Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās …

I\ā arvien, visātrāk sakombinēja Vovka.

u

163

— Paklausieties, tā nudien ir doma! — Viņš pameta uz Gul­

deni apbrīnas pilnu skatienu. — Ja Vurgks tam noticēs, mēs viņu varēsim aizsūtīt kaut vai uz Ziemeļpolu.

— Vai tev jau ir skaidrs, ko es domāju? — Guldene vaicāja.

— Un kā vēl, kam jau galva strādā, tam strādā, — Vovkam sekste bija gaisā.

Pietika ar dažiem teikumiem, lai arī Jānis un Ļovka saprastu, kas Guldenei padomā.

— Jautājums ir tikai, kā mēs viņam to pasniegsim?

Pēc sīkas apspriešanās ar zēniem, Guldene atrada atbildi arī uz šo jautājumu. Atguvuši drošības sajūtu, zēni atgriezās mājās.

Kad Grābe savas mājkalpotājas pavadībā vēlā priekšpus­dienā, kā parasts, ienāca Buldura skārnī, lai iepirktos, tur uz­radās arī Kārlītis. Viņš pieklājīgi sasveicinājās, palūdza mār­ciņu zupas kaulu un pasniedza Buldurim vecu avīzi, kur kaulus ietīt.

— Tur avīzē ir rakstīts, kāpēc Jānis zog grāmatas, — viņš svarīgi pavēstīja.

— Kāpēc Jānis zog grāmatas! — Miesnieks tūliņ ieklausījās. — Kāpēc tad viņš to dara?

— Vienā grāmatā ir loterijas bijete, — Kārlītis atkārtoja gandrīz vārds vārdā, ko bija iemācījies no galvas.

— Kas tā par loterijas biļeti? — Bulduris uzmācās mazajam.

— Loterijas biļete, par kuru var dabūt daudz, daudz naudas. Bet to es nedrīkstu nevienam teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa.

— Naudu? — Tagad ieklausījās arī Grabe. — Man tu drīksti visu izstāstīt, ak tu, mans mazais mīļumiņ. Kas tā ir par lote­rijas biļeti? — Viņa glaudīja Kārlīša matus.

— Tas ir liels vinnests, un tas atrodas vienā Krasta onkuļa grāmatā.

— Vienā Krasta onkuļa grāmatā? Kā tad biļete tur nonāca, manu mazo zvirbulīt? — Tagad miesnieks glaudīja Kārlīša ce­kulu.

— To es nezinu. Bet, ja Jānis atradīs biļeti, viņš man uzdā­vinās trīsriteni.

Kamēr Kārlītis izpauda arī šo «noslēpumu», miesnieks bija atlocījis vaļā viņam pasniegto avīzi un pārskrēja ar acīm virs­rakstiem. Grābe skatījās viņam pāri plecam.

— Bulduri, — viņa pēkšņi izgrūda, — šeit! Lasiet šeit! — Zīlniece norādīja uz virsrakstu: «Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās!»

— Lielais lai…? Septiņdesmit tūkstoši latu? — miesnieks murmināja.

— Tumša nojauta man jau vienmēr sacīja, ka aiz šīs grā­matu zagšanas slēpjas kaut kas pavisam īpašs. — Grābe no uztraukuma bija gluži aizsmakusi. — Padodiet man avīzi, es gribu to rūpīgi izlasīt.

— Bet atļaujiet, avīze pieder man, un vispirms es gribu pats rūpīgi izlasīt. — Miesnieks nelaida lapu laukā no rokām.

— Kā tad tā var piederēt jums? Jūsu uzdevums bija tikai ietīt tajā zupas kaulus, — Grābe protestēja.

— Nu, paklausieties! Viņš to iedeva man, un tātad es varu ar to rīkoties.