DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Krišjān, vai viss ir kārtībā? Un, kad dēls pamāja, viņa atviegloti nopūtās un sacīja: — Tas būtu jānosvēta, bērni! Taču vispirms zēnam jāliekas gultā. Viņš ir galīgi nomocījies!

Notika tā, kā Rikerta kundze pavēlēja: Timām gribot negri­bot vajadzēja likties gultā, un labi vien tas bija, jo pēc brīža viņš jau bija iegrimis smagā miegā.

Nākamajā dienā vecā kundze parūpējās, lai viņi ar Timu paliktu divi vien, un to varēja viegli izkārtot, jo zēns pamodās tikai ap pusdienlaiku.

Abi kopā iebaudīja pamatīgas otrās brokastis. (Brokastis Ri­kerta kundzei tik ļoti garšoja, ka viņa ar patiku varēja bro­kastot divas reizes dienā.) Pēc tam Timām vajadzēja visu iz­stāstīt, ko viņš kopš aizbraukšanas no Hamburgas piedzīvojis. Un to viņš arī ar prieku darīja.

Vicinādams laikrakstu rokā, viņš sauca:

— Sensazione! Sensazione! II Barone Lefuet e morto! Un ragazzo di quattordici anni adesso il piu ricco uomo del mondo! Sensazione!

«Cik viņš skaists ir kļuvis!» Rikerta kundze nodomāja, Timā raugoties. «Un cik skaisti viņš prot itāliski runāt!» Tad vii.ia uzmanīgi klausījās Tima stāstījumā.

Tims izstāstīja vecajai dāmai savus piedzīvojumus, it kā tā būtu komēdija, joku luga. Tagad, kad viņš atkal bija atguvis smieklus, daudz kas likās smieklīgs, kas līdz tam bija licies briesmīgs. Viņš stāstīja par trakajām derībām ar Džoniju, par sadauzīto kroņlukturi viesnīcā «Palmaro», par gleznām Dže- novā un Atēnās, par sazvērestībām pili, par Seleka baju, par darījumiem ar margarīnu, par pasaules ceļojumu, par atgrie­šanos Hamburgā, par pamāti un Ervinu un par tramvaju melno stundu.

Tad pienāca vecās dāmas kārta stāstīt. Un viņa to darīja ar acīm redzamu patiku:

— Vai zini, Tim, kad tu no Dženovas neatgriezies un kad šeit vispirms uzradās Krešimira kungs un pēc tam spēcīgais Džonijs, es jau tūlīt kaut ko nojautu. Man neviens negribēja teikt, kas bija noticis, jo man ir kāda sirdsvārstuļu kaite. Bet tā man jau ir apmēram astoņdesmit gadus. Un mēs abas pama­zām esam saradušas — sirdsvārstuļu kaite un es. Es tātad maz­liet paokšķerēju un atradu vēstu-li, ko tu biji rakstījis no Dže­novas. Nu, un tad es uzzināju kaut ko vairāk.

Vecā kundze, kas Timu uzskatīja par jaunkungu un tāpēc pūlējās runāt «literārā vācu valodā», atkal atsāka runāt savā Hamburgas dialektā.

— Es vienmēr paokšķerēju, kad Krišjāns runāja ar Kreši­mira kungu vai spēcīgo Džoniju. Viņi nenāca visai bieži, jo viņiem vajadzēja strādāt uz dokiem. Citu darbu viņi nevarēja dabūt. Likās - te rīkotos pats velns. Un tas laikam arī ii ko jās, vai ne? Es vienmēr dabūju zināt, kas tika runāts. Es uzzi­nāju, ka mans dēls zaudējis vietu, lai gan viņš no manis to slēpa.

— Vai viņš patiešām ir kļuvis par ostas strādnieku? — Tims viņu pārtrauca.

— Jā, patiešām. Tu laikam, Tim, nezini, kā notiek Ham- burgā. Tas ir pavisam vienkārši. Ja kādu atlaiž no lielāka amata un sākas runas, kaut ari tās ir tikai tukšas pļāpas, — tādu neviens vairs nepieņem savā kantorī. Saproti?

Tims pamāja.

— Man, protams, ir īpašums. Vairāk gan papīros.

— Akcijās? — Tims iejautājās.

— Jā, akcijās, manu zēn. Vai tagad tu arī kaut ko no tā sa­proti? Tātad, kā jau sacīju, manam dēlam nemaz nevajadzēja iet par ostas strādnieku, jo es esmu turīga. Bet viņš nu reiz ir cilvēks, kam vienmēr jārosās. Un bez ostas viņš nespēj dzīvot. Tāpēc viņš gāja strādāt par ostas strādnieku. No mājām viņš vienmēr izgāja uzcirties (picobello) un tāds pats atgriezās no darba mājās. Viņš domāja, ka es par viņa jauno nodarbošanos neko neuzzināšu, jo vienmēr sēžu mājās. Bet ir taču vēl tele­fons, vai ne?

Timām par veco dāmu bija jāsmejas, un Rikerta kundze smējās līdz.

— Es esmu veca muļķa zoss … nē, nē, es zinu, kāda es esmu . .. bet tāda muļķe es tomēr neesmu. Es vispirms paru­nāju ar Seleka baju, kad viņš piezvanīja. Nu, un tad sazvēr­nieku kungi beidzot mani informēja. Protams, es izlikos, ka neko nezinu. Bolīju tikai acis visu laiku un čiepstēju: «Vai tas var bū-ū-ū-t!» Un tamlīdzīgi. Nu, tad man visu izstāstīja. Es uzrakstīju zīmīti ar lupu. Kad bijām skolnieces, mēs dienām ilgi vingrinājāmies ar to. Man vislabāk padevās. Reiz es pat veselu romānu uzskribelēju uz divām vēstuļpapīra loksnēm. Tik tiešām!

— Vai tas vai bū-ū-ū-t! — Tims smējās.

— Ak tu,zeņķi, Iii jau mani neņem par pilnu!

Pie durvīm kads piezvanī ja, un Rikerta kundze palūdza Timu iziet paskatīties.

Tas bija viesnīcas sarkanmatainais izsūtāmais, kas, pagalam nosvīdis, stāvēja starp septiņiem koferiem.

— Man lika atnest jūsu mantas, Tālera kungs! — viņš sacīja smīnēdams.

— Vēl vakar jūs mani saucāt par misteru Braunu. Kā jus tik pēkšņi uzzinājāt, kas es īsti esmu?

— Jūs laikam nelasāt avīzes? — viņš atkal nosmīnēja.

— Ak tā! — Tims mazliet apjuka. Tad viņš grasījās bāzt roku kabatā.

Bet sarkanmatis atvairījās.

— Paturiet vien mierīgs savus grašus, Tālera kungs! Es varu no laikraksta dabūt krietnu žūksni naudas, ja pastastīšu, kā vakar vakarā aizvilināju detektīvu. Vai drīkstu pastāstīt?

Tims iesmējās.

— Dari, ja tev tā gribas!

— Milzīgi pateicos! Vai koferus ienest iekšā?

— Pateicos! Pats izdarīšu! Tikai nestāsti avīzei sēnalu ro­mānus!

— Nē, tas nemaz nav vajadzīgs. Notikums jau tāpat bija saistošs.

Viņš atkal pastiepa roku.

— Lai tev labi veicas, Tim!

— Pateicos! Un lai tev veicas ar laikrakstu!

Stavēdami starp akmens lauvām, abi smaidīgie zeņķi saroko­jās. Tad sarkanmatis viesnīcas mašīnā aizdrāza prom un Tims sanesa koferus dzīvoklī.

Vēl tajā pašā dienā Tims, Džonijs, Krešimirs un Rikerta kungs devās pie notāra, kas vecajai Rikerta kundzei bija pa­zīstams.

Tur rēdereju «Hamburgas — Helgolandes satiksmes die­nests», tā dēvēto HHS, pārrakstīja vienlīdzīgās daļās Džonijam, Krešimiram un Rikerta kungam. Protams, pārrakstīšana vēl nestājās spēkā, jo bija vēl jānokārto neskaitāmas citas forma­litātes (Tims vairs nebija miljonu mantinieks), bet, vēlākais, četrpadsmit dienu laikā, sacīja notārs, viss būšot nokārtots.

Sākumā Tima draugi negribēja pieņemt šo dāvanu, bet, kad Tims paziņoja, ka viņš rēdereju uzdāvinās kādam citam, viņi piekāpās. Un gluži labprāt. Rikerta kungs vēl bija diezgan možs un spēcīgs un varēja pārņemt vecā Denkera kunga kan­tori pie Sestā tilta; Džonijam un Krešimiram uz pašu kuģiem daudz labāk patika būt par stūrmani un stjuartu nekā uz sve­šiem kuģiem.

Kad visi četri izgāja no notariāta (tas atradās galvenās sta­cijas ēkas tuvumā), Džonijs iejautājās:

— Ko tu, Tim, pats domā uzsākt?

Zēns norādīja pa labi.

— Tur tajā vecajā mājā ir leļļu teātris. Tas pieder man. Es no tā izveidošu ceļojošu teātri.

— Tad tev ir vajadzīgs autobuss, — Krešimirs sacīja.

Un pārvietojama skatuve, — Džonijs piebilda.

— Un to, — nobeidza Rikerta kungs, — mēs tev, manu zēn, uzdāvināsim! Bez ierunām! Citādi tev rēdereja būs jāpaņem atpakaļ.