DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Izvēlies tramvaju (melno!) stundu.

Divi notikumi bija saistīti ar tramvajiem un viņa draugiem: viens notikums bija ar tramvaju, kurā brauca Tims un Ri­kerta kungs un kurš pēkšņi devās citā virzienā, un otrs noti­kums ar lidojošiem tramvajiem Dženovā, kurus viņi abi ar Džoniju bija redzējuši. Domāti bija abi piedzīvojumi, jo vārds «tramvajs» tika lietots daudzskaitlī. Tramvaju stunda? Kādā

laikā šie piedzīvojumi notika? Lidojošos tramvajus viņš bija redzējis pusdienas laikā ap divpadsmitiem. Un, kad viņš Ri- kerta kungu pirmo reizi bija redzējis tramvajā, arī tad bija pusdienas laiks.

Tātad divpadsmitos dienā! Un tagad bija (Tims paskatījas rokas pulkstenī) . . . pulksten pieci. Vai viņam vajadzēja iet rīt vai arī jau šodien pusdienas laikā?

Bet pirms vārda «stunda» iekavās bija ierakstīts vārds «melnā» ar izsaucamo zīmi. Bet kas tad īsti ir melnā pusdiena?

Un atkal viņš uzreiz nevarēja saprast vienkāršā šifra jēgu.

Bet tad tika atrisināta arī šī mīkla: domāts bija melnais laiks ap divpadsmitiem. Tātad pusnakts! (Un līdz tam brīdim bija jāgaida veselas septiņas stundas.)

Pārējo zīmītē varēja viegli saprast:

Sargies no žurkas un maldini to. Ceļš ir vienkāršs.

Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu.

Uzticies mums un nāc!

Timām bija jāsargās no Lefueta un slepeni jāatstāj vies­nīca, varbūt pat pārģērbtam, jo vārdiņos «kāpnes sētas pusē» (tāpat kā sēnalu romānos) slēpās blēžu un pārģērbtu varoņu romantika.

Kad zēns bija atšifrējis noslēpumaino zīmīti, viņš jutās tik brīvs kā putns. Viņā radās tieksme smieties. Un cik dīvaini, viņa lūpas vairs nebija tik cieši sakniebtas kā parasti. Gluži otrādi, Timām pat likās, ka viņa mute smaida.

Gan izbijies, gan reizē ari priecīgs — Tims pielēca kājas un aplūkoja seju spogulī — mutes kaktiņos viņam bija krunci­ņas, tāpat kā itāliešu mākslinieku gleznotajos portretos Kan- dido pilī Dženovā. Pareizāk sakot, tie nebija smiekli, pat ne smaids, taču krunciņas mutes kaktiņos bija skaidri redzamas. Kopš tā laika, kad tika parakstīts līgums zem kastaņkoka, tās nekad nebija parādījušās.

Kaut kas šajā dienā tomēr bija mainījies. Cerība kā ar glez­notāja otu viņa sejā bija uzbūrusi kaut ko — tikko jaušamu smaidu.

Zīmīti zēns atkal iebāza uzvalka kabatā, nodzēsa gaismu, no vannas istabas' iegāja salonā un atsēdās krēslā, kājas pārlicis vienu pāri otrai, lai pārdomātu.

Barons tai pašā laikā sēdēja netālu no Tima — Alsteras pa­viljonā. Viņš apspriedās ar kādas ēģiptiešu firmas pārstāvi, kas iebilda pret šķirnes nosaukumu «Palmaro». Firma pieprasīja, lai Lefuets margarīnam dotu citu nosaukumu.

Šās sarunas laikā Lefuetara bija zudusi agrākā nosvērtība un pārākuma apziņa, kas viņam bija kļuvušas par otru dabu, kopš viņam piederēja smiekli. Protams, bija ļoti svarīgi, lai šķirnes margarīns ar jauno nosaukumu iespējami ātrāk iegūtu miljo­niem pircēju. Taču barons nekādā ziņā nedrīkstēja likt manīt, cik svarīgs viņam bija šis pasākums. Viņam vajadzēja ar smaidu uz lūpām rādīt savu nosvērtību un pārākumu. Tieši tādēļ viņš bija pircis smieklus.

Kad Lefuets attiecīgajā brīdī ļāva atskanēt guldzošajiem, aizrautīgajiem smiekliem, viņam likās, it kā kaut kā šiem smiekliem trūktu. Uz sarunu biedru tie drīzāk atstāja nepatī­kamu iespaidu.

Barons uz brīdi atvainojās un devās uz Alsteras paviljona mazgājamo telpu. Tur viņš nostājās spoguļa priekšā, izmēģi­nāja Tima smieklus un reizē vēroja seju.

Pirmajā mirklī šķita, ka nekas nav mainījies. Taču, rūpīgāk ieskatoties — barons spoguļa priekšā smējās vēl vienu reizi — rūpīgāk ieskatoties, viņš redzēja, ka trūkst jauko krunciņu mutes kaktiņos. Smiekli tāpēc likās samāksloti, nedabiski, it kā tie būtu patapināti.

Lefuetā modās jūtas, kas viņam pēdējos gados bija kļuvu­šas svešas, — izbailes! Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš sajuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu izdarījis ko ļaunu (viņam trūka labā un ļaunā izjūtas), bet gan tāpēc, ka bija izdarījis muļķību.

Šos dārgos, kā dimants mirdzošos un nesalaužamos zēna smieklus, šos guldzošos, aizrautīgos smieklus viņam vajadzēja iegūt citādā — vienkāršākā veidā, nevis kaulējoties un ar līgu­miem, nevis ar trikiem panākt laimi derībās, bet gan . ..

Piepeši Lefueta sarunas biedrs ienāca mazgājamā telpā un ieraudzīja barona bālo, mazliet saviebto seju. Viņš iedomā­jas, ka Lel ucis n satraukts par šķirnes margarīna nosaukumu «Palmaro», un l.eluets iedomājās, ka ēģiptiešu pārstāvis tieši tā domā. Biļa radusies sasodīti nelāga situācija. Barons vairs neuzdrošinājās smieties, jo viņš nebija pārliecināts par šiem smiekliem. Tāpēc viņš ne visai ticami aizbildinājās, ka viņam esot slikta dūša:

— Rīt Kairā visu apspriedīsim. Es nejūtos labi. Omāru ma­jonēze . . .

Tad viņš izgāja no mazgājamās telpas un arī no paša Alste­ras paviljona un milzu soļiem kā tāds lidojošs sienāzis aizskrēja uz viesnīcu. Elegantie gājēji Jaunavu alejā — atturīgi pūderētās dāmas un lēni soļojošie kungi —, viņu ieraugot, uz­acis saraukuši, piebilda:

— Tā taču nejož pa Jaunavu aleju, cik nekulturāli!

Lefuets neko ne dzirdēja, ne ari redzēja. Viņš juta, ka smiekli

draud izslīdēt viņam no rokām, un nojauta, kā tas varētu no­tikt. Tāpēc viņš gribēja glābt to, kas vēl ir glābjams, un ne par kādu naudu neatdot smieklus. Viņš tagad gandrīz vai au­lekšoja pa Jaunavu aleju, neskatīdamies ne uz cilvēkiem, ne satiksmes līdzekļiem, drāzās bez apdoma tikai uz priekšu kā vājprātīgs, paklupa ielas vidū viesnīcas priekšā, dzirdēja bremzes nočīkstam un ļaudis kliedzam, juta kaut ko karstu te­kam gar sāniem un, pirms vēl samaņu nebija zaudējis, ieklie­dzās:

— Tim Tāler!

Šis nelaimes gadījums nepavisam nenotika tik pēkšņi un ne­jauši. Bailes rada nedrošību. Nedrošība samulsina. Samulsums rada nelaimes gadījumus. Bija gluži likumsakarīgi, ka barons nokļuva zem automašīnas, kad viņā modās bailes zaudēt smiek­lus.

Starp citu, barons fiziski bija daudz izturīgāks, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Automašīna pēdējā brīdī varēja arī no­bremzēt. Lefuets nepakļuva zem riteņiem. Viņš zaudēja sa­maņu tikai tāpēc, ka pakrita.

Divi detektīvi, kas elsdami pūzdami bija drāzušies baronam nopakaļ, iecēla viņu ātrās palīdzības mašīnā, kas jau pēc pie­cām sešām minūtēm bija atjoņojusi notikuma vietā. Detektīvi aizbrauca baronam līdz arī uz slimnīcu, kur viņš diezgan ātri atguva samaņu. Pirmie vārdi, ko viņš izteica palātā, visiem klātesošajiem bija pilnīgi nesaprotami.

Viņš sacīja:

— Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk.

Tad ienāca ārsts, un Lefuets gurdenā balsī detektīviem teica, ka viņš var iztikt bez tiem.

— Slimnīcās, — viņš jokodamies piebilda, — pret cilvēku izturas ar cieņu. — Tad viņš mazliet iesmējās, un šie sīkie smiekliņi viņam nāca par labu.

Detektīvi izgāja no palātas, un Lefuets tika pamatīgi izmek­lēts. Viņš bija 'krietni sasities un dabūjis vieglu smadzeņu sa­tricinājumu. Lefuetam parakstīja viegli sagremojamus ēdienus un uz dažām dienām gultas režīmu. Bez tam viņam ieteica ne­pieņemt apmeklētājus.