DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Viņi kaulējās kādu pusstundu. Beigas Tims prasīja trīs ce­turtdaļas no mantojuma un pusi akciju ar balsstiesībām.

— Lūdzu, izpildiet šīs prasības, baron, tad rīt no rīta Kairā varēsim parakstīt papildlīgumu.

— Tas man vēl jāapdomā, Tālera kungs! Rīt, kad būsim jau Kairā, došu jums galīgo atbildi.

Un tagad (Barons smaidīja.) . . . esmu nonācis pie pēdējā punkta. — Viņš piecēlās, sniedza Timām roku un sacīja: Sir­snīgi apsveicu jūs sešpadsmitajā dzimšanas dienā! Ja jums ir kāda vēlēšanās, Tālera kungs . . .

Kāda vēlēšanās? Tims pārdomāja. Ja šī diena viņam dāvās visskaistāko dāvanu — viņa smieklus, tad viņam laikam ne­piederēs nekādas bagātības, jo rēdereju viņš gribēja atdot sa­viem draugiem. Ko viņš gribētu, lai viņam uzdāvina?

Beidzot viņam ienāca prātā jauka doma.

— Nopērciet man lellu teātri, baron!

— Lelju teātri?

— Jā, baron, lellu teātri, kurā bērni varētu izsmieties.

Tims sevi tomēr bija nodevis. Bet barons viņu pārprata.

— A! — Lefuets iesaucās. — Saprotu. Jūs sev gribat nopirkt skanīgus smiekliņus, un tāpēc jums vajadzīgs teātris, kur tos varētu izmeklēt. Tā nav pelama doma. Man tas nemaz nebija ienācis prātā.

Tims jutās tā, it kā viņam kails būtu iesilis pa galvu. Barons tātad visā nopietnībā domāja, ka viņš, Tims Tālers, pēc visiem briesmīgajiem pārdzīvojumiem tomēr varētu kādam mazam bērnam nozagt smieklus!

Šis cilvēks, zēns nodomāja, ir īstais velns.

Šoreiz gan baronam būtu vajadzējis redzēt zēna apjukumu. Taču tobrīd Lefuets aizgriezās. Viņš pa tālruni apjautājās par leļļu teātriem un jau pēc pusstundas bija sameklējis kādu ne­lielu teātri galvenās stacijas ēkas tuvumā; teātris jau gadiem bija nīkuļojis, un tagad to varēja nopirkt par paprāvu summu, ko piedāvāja barons.

— Aizbrauksim tūlīt turp, Tālera kungs, — Lefuets sacīja. — Paņemšu līdzi notāru un neaizpildītu čeku. Par dāvanu dzimšanas dienā jāsamaksā skaidrā naudā.

Kādā mazā, netīrā istabelē, kas teātrim kalpoja par biroju, atkal tika parakstīts līgums. Tims Tālers kļuva par leJlu teātra īpašnieku. Viss šķita vēl mazāk ticams nekā lellu teātrī.

Pretēji paradumam barons un jaunais cilvēks uz viesnīcu de­vās kājām. Un tad Tims pirmo reizi jautāja:

— KādēJ, baron, jums mani smiekli ir tik vajadzīgi, ka jūs esat ar mieru atdāvināt pat pusi karaļvalsts?

Es brīnos, — Lefuets sacīja, — ka nekad agrāk man neti- kāt to jautājis, Tālera kungs. Atbildēt nemaz nav tik viegli. Mēģināšu dažos vārdos to paskaidrot: kad jūs, Tālera kungs, vēl dzīvojāt mazajā ieliņā, jūs saglabājāt savus smieklus, par spīti visiem grūtumiem, un tie tagad ir norūdījušies un kļuvuši cieti kā dimants. Jūsu smiekli nav iznīcināmi, Tālera kungs!

— Taču es pats, baron, esmu iznīcināms, — Tims ļoti no­pietni atteica.

— Tieši tā, — Lefuets sacīja. (Iekams jaunais cilvēks izprata šo vārdu «tieši tā» nepatīkamo jēgu, viņi jau bija nonākuši viesnīcā.)

Direktors sacīja:

— Sveicināti, mister Braun!

Barons izklaidīgi pasveicināja.

Augšā pie Tima apartamenta durvīm Lefuets iejautājās:

— Kāpēc jums vajadzīgas akcijas ar balsstiesībām? Jums taču tās saskaņā ar līgumu jāatdod misteram Penijam.

Tims izmisis nodomāja: «Jau atkal viņš runā par līgumiem. Dzimšanas diena paiet vienās runās par papīriem.» Viņam prātā bija pavisam niecīgs papīrītis, saritināts un ielikts stikla caurulītē. Timām bija grūti atbildēt baronam. Tomēr viņš sevi pārvarēja un atbildēja:

— Varbūt man ir svarīgi, baron, ka misters Penijs dabū vai­rāk akciju ar balsstiesībām!

— Hm, — Lefuets domīgs norūca. Tad sacīja: — Šodien man vēl ir dažas svarīgas apspriedes. Ko jūs pa to laiku darīsiet?

Tims pielika roku pie pieres.

Galvas sāpes aizvien vēl nepāriet, baron, mazliet atgul-

šos.

Dariet gan ta, barons iesmējās. — Miegs ir vislabākās zāles. — Tad viņš aizgāja.

Tims nepacietīgi atslēdza durvis, iegāja salonā, atkal tās aiz­slēdza un tad iemetās vannas istabā.

Vannas istabā Tims ieslēdza spuldzi tikai virs izlietnes un spoguļa. Tad viņš izņēma lupu no mazās mājas aptieciņas un zīmīti no stikla caurulītes. Viņa sirds pukstēja tik spēcīgi, ka šķita, tā atrodas kaut kur kaklā.

Iekams jaunais kungs elegantajā vilnas uzvalkā sāka lasīt zīmīti, viņš vēlreiz pārbaudīja, vai vannas istabas durvis aiz­slēgtas. Tad viņš nostājās blakus izlietnei, skatījās caur lupu uz mazo papīrīti un, neraugoties uz eleganto vilnas uzvalku, kļuva atkal par bezgala uztrauktu zēnu.

Lupa Tima rokā trīcēja, tomēr viņš varēja rakstu salasīt. La­sot viņš aizvien vairāk brīnījās.

Apmeklē «Pielīpi gulbim». Centies iegūt to, ko ieguva prin­cese. Ceļš ir vienkāršāks, nekā tu domā. Kungs, kas tevi atru­nāja no Dienvidvēja, tev to parādīs. Ņem tādu taksometru, kura šoleri tu pazīsti. Viņš apsargā rātes namu. Izvēlies tram­vaju (melno!) stundu. Sargies no žurkas un maldini to. Ceļš ir vienkāršs. Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu. Uzti­cies mums un nāc!

Tima roka at" zīmīti un lupu noslīdēja uz leju, un pats viņš apsēdās uz vannas malas. Viņš aizvien vēl no uztraukuma trī­cēja, bet galva bija pavisam skaidra. Viņš saprata: zīmīte bija šifrēta tādam gadījumam, ja tā nokļūtu Lefueta rokās. Tagad bija svarīgi atšifrēt aplinku mājienus un slepenos norādīju­mus.

Viņš atkal nostājas pie izlietnes zem lampas un lēnam lasīja ziņojumu otru reizi:

Apmeklē «Pielīpi gulbim».

To varēja viegli saprast: Timām bija jāiet tur, kur viņš bija redzējis leļļu izrādi, — uz restorānu Evelgenē.

Centies iegūt to, ko ieguva princese.

To varēja vēl vieglāk saprast. Tā zīmītē bija svarīgākā un brīnišķīgākā ziņa. Tas nozimēja: atgūsti smieklus. Un to, kā tas iespējams, parādīja nākamais teikums:

Ce/š ir vienkāršāks, nekā tu domā.

Bet ko nozīmēja šis teikums?

Kungs, kas tevi atrunāja no Dienvidvēja, tev to parādīs.

Tims centās atcerēties. Un tad viņam ienāca prātā, ka Dien­vidvējš taču bija zirgs. Pēdējais zirgs, uz kuru viņš bija derē­jis. Un kāds kungs, ko toreiz viņš vēl nepazina, viņu bija atru­nājis derēt uz šo zirgu; tas ir Krešimirs!

Krešimirs tātad zināja, kā Tims varētu atgūt smieklus! Zēns to jau agrāk bija nojautis. Bet tagad tas viņu galīgi satrauca. Viņam atkal vajadzēja atsēsties uz vannas malas.

Arī šeit bija pietiekami gaišs, lai zīmīti varētu lasīt tālāk:

Ņem lādu taksometru, kura šoferi tu pazīsti. Viņš apsargā rā­tes namu.

Taksometra šoferis bija Džonijs. Par to nu Tims ne brīdi ne­šaubījās. Bet «rātes nams»?

Par šo diezgan viekaršo šifru Tims gudroja labu brīdi, kamēr viņam kļuva skaidrs, ko tas nozīmē. Protams, tas bija rātsnams. Tas atradas tepat viesnīcas tuvumā. Tur tātad Džonijs viņu gaidītu un aizvestu uz Evelgeni.

Tikai viņam vel nebija skaidrs, kurā laikā.