DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Kungs man prasīja, ko es pie jums darīšot, — viņa čuk­stēja. — Es viņam sacīju, ka jūs šodien lūdzāt atnest ap asto­ņiem vakarā tīru peldu palagu.

— Jūs tiešām esat loti laipna, — Tims sacīja pēc iespējas skaļāk. Tad viņš pačukstēja: — Pasveiciniet savu pielūdzēju no jurnieku biedrības!

Šoreiz meiča atbildēja skaļi:

— Pateicos, mister Braun! Sirsnīgi pateicos! — Kad viņa gāja no apartamenta ārā, durvīs viņa vēlreiz pamirkšķināja Ti­mām. Un Tims pamirkšķināja pretī.

Jaunkundzes pielūdzējam, par laimi, nebija Džonija apmēri. Viņš, kā likās, augumā bija mazliet lielāks par Timu, bikses aiz bikšturiem varēja pavilkt uz augšu, un kas tur sevišķs, ja pulovers ir mazliet ērtāks.

Tims, uzlicis cepuri galvā, sevi spoguli gandrīz nepazina. Viņu nodeva tikai maigā sejas āda. Bet arī to varēja pārvei­dot: viņš noberza vaigus ar pumeku, kas bija vannas istabā, un pēc tam ierīvēja ar zemi, ko paņēma no puķu poda. Tad viņš seju nomazgāja un atkārtoja to pašu vēlreiz. Un tad vēl­reiz un vēlreiz. Iznākums bija apmierinošs: likās, Tims Tālers tikko pārcietis masalas. Tims no galvas līdz kājām izskatījās kā īsts jūrnieks.

Tagad viņam vajadzēja rūpīgi apsvērt, ko ņemt līdzi, jo šajā apartamentā viņš laikam vairs nekad neatgriezīsies. Viņš zi­nāja arī, ka pēc tam, kad būs atguvis smieklus, bagātā man­tinieka loma būs izspēlēta, bet tas viņu it nemaz nenomāca. Ko lai paņem līdz?

Viņš nolēma paņemt līdz tikai dažus dokumentus, vairāk neko: pasi, līgumu par pardotajiem smiekliem, līgumu par rē- derejas HHS pirkšanu, līgumu par leļļu teātra pariešanu viņa īpašuma un niecīgo, noslēpumaino, sīki aprakstīto zīmīti. Šos piecus dokumentus viņš kārtīgi salocīja, iebāza dziļajā jūr­nieka bikšu pakaļējā kabatā un rūpīgi to aizpogāja.

Tims sava mūža svarīgākajam brīdim bija sagatavojies. Tik­mēr jau pienāca vienpadsmitā vakara stunda. Tad viņš vēl kaut ko izdarīja: citu pēc citas izsmēķēja trīs cigaretes. Tagad no viņa vēdīja tabakas smaka un balss kļuva rupjāka. (Viņš pats gan nesmēķēja, tomēr viesiem vienmēr glabāja cigaretes palisandra koka kārbiņā.)

Tagad bija svarīgi aiziet no viesnīcas tā, lai nepamanītu detektīvi. (Kad viņš izsmēķēja cigareti, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un piecpadsmit minūtes.) Kapt ārā pa logu būtu pārāk uzkrītoši latad atlika tikai viens ceļš — iziet ārā pa viesnīcas duivīm. Tāpēc vajadzēja novērst detektīvu uzma­nību. Tims zināju, ka to izdarīt: viņš uzrakstīja baronam īsu vēstuli, kurā novēlēja viņam drīzu izveseļošanos, un tad pie­zvanīja izsūtāmajam. (Bija jau vienpadsmit un trīsdesmit mi­nūtes.)

Viesnīcas izsūtāmais, kas ieradās, bija apmēram Tima ve­cumā, taču izskatījās daudz jaunāks. Viņam bija sarkani mati, strups deguns bezbailīgajā sejā, un tas Timām bija pa prā­tam.

— Vai jūs būtu ar mieru par divsimt markām manis dēļ nospēlēt nelielu teātri? (Tas bija viss, kas palika pāri no Tima kabatas naudas.)

Izsūtāmais zēns nosmīnēja.

— Kas man būtu jādara?

— Pie manām durvīm stāv detektīvs …

— Zinu, — zēns sacīja, arvien vēl smīnēdams.

— Vajadzētu novērst viņa uzmanību. Paņemiet šo vēstuli un aizbāziet to aiz svārku piedurknes atloka tā, lai maliņa mazliet būtu redzama. Ja detektīvs kaut ko jautās par vēstuli un to viņš noteikti darīs, es viņu pazīstu —, izliecieties, it ka jūs būtu apjucis un vēstuli nedrīkstētu rādīt. Ejiet ātrā solī līdz gaiteņa stūrim. Detektīvs jums sekos un piedāvās jums naudu, lai redzētu vēstuli.

— Par to jūs, mister Braun, varat būt drošs.

— Jā gan. To es zinu. Es jūs lūdzu tik ilgi ķīvēties ar detek­tīvu, kamēr es paspēju iziet no sava apartamenta un pazust no viesnīcas pa sētas durvīm. Vēstuli viņš, protams, diīkst lasīt.

Strupdegunis šķelmīgi pasmaidīja.

— Tātad man viņš jāaizkavē kādas četras piecas minūtes. Darīts! Tad es varu arī mazliet pakaulēties, un jūs man dosiet tikai simt marku.

Tims gribēja kaut ko teikt, bet izsūtāmais tikai pamāja:

— Nē, nē, lai paliek! Simt marku ir pilnīgi pietiekami. Sprie­žot pēc jūsu apģērba, diez vai jūs gribat nokļūt starp bagāt­niekiem. Gluži labi, ja kādreiz ir mazliet sīknaudas.

— Varbūt jums ir taisnība, — Tims sacīja. — Tātad sir­snīgi pateicos! Šeit ir vēstule un šeit — simt marku. Un, kad jūs detektīvu būsiet aizvilinājis aiz stūra, varbūt jūs varētu mazliet ieklepoties.

— Viss būs, kā nākas, mister!

Izsūtāmais iebāza naudu krūšu kabatā un vēstuli aizbāza aiz piedurknes atloka. Tad viņš pretēji aizliegumam sniedza Timām roku, laipni sacīdams:

— Daudz laimes, Braun!

— Laime man var noderēt, — Tims nopietni atteica un pa­spieda izsūtāmajam roku.

Kad izsūtāmais bija aizgājis, Tims pielika ausi pie durvīm. Sirds viņam, likās, jau atkal pukstēja kaklā.

Tad viņš sadzirdēja riešanai līdzīgu klepošanu. (Pulkstenis bija vienpadsmit un četrdesmit piecas minūtes.) Uzmanīgi Tims atvēra durvis. Gaitenis bija tukšs.

Kad viņš durvis klusi aiz sevis aizvēra, viņš nepūlējās tas aizslēgt. Ar dažiem sojiem viņš jau bija līdz kāpnēm, kuras veda uz viesnīcas sētas durvīm. («Ej pa sētas kāpnēm.» Un viņš tā darīja.)

Neviens viņu neaizkavēja. Kāda istabene, kurai viņš nomur­mināja «labvakar», viņu, liekas, nepazina.

Asfalts laistījās spuldžu gaismā. Bija sācis smidzināt. Kāds vīrietis ar lietussargu stāvēja ielas otrā pusē, taču viņš bija aizgriezis galvu. Laternu apgaismojumā pazibēja niķelētais briļļu ietvars.

Tagad tikai neskriet. Paslaistīties, uzsvilpot, kā to dara jūr­nieki! Tims paskatījās apkārt, it kā nezinātu, kurp doties, pa­svilpoja un tad devās rātsnama virzienā. Neviens viņam nese­koja. Atskatīties viņš neuzdrošinājās. Arēji mierīgs, taču patie­sībā vai galu dabūdams no uztraukuma, viņš lika soli pēc sola, tad iegriezās kādā ieliņā un sāka skriet. Tikai pie paša rāts­nama laukuma — tornī pašlaik pulkstenis sāka sist — viņš ap­stājās. Laukumā viņš redzēja veselu rindu taksometru, bet tikai vienam bija ieslēgts motors. Kad Tims lēni piegāja pie takso­metra, viņš pazina Džoniju, tas arī bija pārģērbies.

Pulkstenis tornī bija jau nositis. Bija iestājusies pusnakts, «tramvaju melnā stunda».

Tims atvēra durvis un apsēdās blakus stūrmanim.

Džonijs sacīja:

— Piedodiet, es esmu aizņemts. Pārsēdieties uz nākamo tak­sometru! — Uz savu braucēju viņš pat nepaskatījās, tikai ne­mitīgi vēroja tirgus laukumu.

— «Apmeklē «Pielīpi gulbim»! Iegūsti, ko ieguva prin­cese,» — Tims paklusā balsī sacīja.

Tagad Džonijs pagrieza galvu.

Cilvēkbērns, Tim, ka tu izskaties?

Manai islabenci jūrnieku biedrībā ir pielūdzējs, Džonij!

— Vai kads tev seko?

— Šķiet, ka ne.

Automašīna pabrauca garām dažiem apgaismotiem skatlo­giem, netālu no Rēdinga Iiigus sliauji nogriezās pa labi un tad devās ostas virzienā.

— Vai tev, Džonij, kāds seko?

— Iespējams gan, Tim. Jau kādu pusstundu man ir tāda sa­jūta, ka mani kāds novērotu. Bet tā ir tikai sajūta, vai tu sa­proti? Noteiktu mašīnu vai noteiktu personu, kas man sekotu, līdz šim neesmu manījis. Brauksim pa sānielām.