DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Vai jūs, Rikerta kungs, vēl atceraties, ko es jums ap­solīju, kad devos prom no Hamburgas?

— Nē, Tim.

— Es toreiz sacīju: kad atgriezīšos, es smiešos. Un to es tagad varu, Rikerta kungs! To es varu, Krešimir! D/onij, es varu smieties. Vienīgi .. . (Aizrautīgo smieklu guldzēšana vi­ņam neļāva brīdi runāt.) Vienīgi nesaprotu, kā tas notika.

Tima draugi bija nobažījušies, vai tikai zēns aiz laimes nav zaudējis prātu, un nopriecājās, ka beidzot var ar viņu prātīgi parunāt.

— Tu jau sen būtu varējis smieties, — Krešimirs paskaid­roja.

— To es nesaprotu.

— Kā skanēja derības, ko mēs abi noslēdzām?

— Mēs saderējām, ka es atgūšu savus smieklus.

— Pareizi. Kas būtu noticis, ja tu derības laimētu?

— Es būtu atguvis savus smieklus. Un tagad tie man ir!

Bet tu atgūtu tos arī tad, ja derības zaudētu!

Tikai tagad zēnam atausa gaisma. Viņš smiedamies iesita sev pa pieri un izsaucās:

— Protams! Arī derības zaudējot, es būtu atguvis smieklus. Es ar jebkuru cilvēku būtu varējis saderēt, ka atgūšu smiek­lus. Tā vai tā es būtu tos atguvis.

— Ne jau gluži tik vienkārši, manu zēn, — sacīja Džonijs. — Tu nekādā ziņā nevarēji saderēt ar jebkuru cilvēku. Tad jau tu būtu izpaudis, ka tev nav smieklu, un to tu nedrīkstēji darīt. Tu varēji saderēt tikai ar to cilvēku, kas zināja par tavu līgumu ar Lefuetu, tas ir, ar Krešimiru.

— Ar mani, — Krešimirs papildināja, derības tu noteikti laimētu.

Un tagad, kad Tims vairs nealka savu smieklu, kad viņš at­kal bija sveiks un vesels, viņš pēkšņi saprata, cik viss bijis vienkārši. Viņš nebija gājis vis pa taisnu ceļu, bet apjukumā un izmisumā gadiem ilgi bija klīdis pa apkārtceļiem. Viņš bija izgudrojis sarežģītus plānus, kur runa bija par milzīgam vēr­tībām. Savus smieklus viņš bija atguvis daudz lētāk, daudz lē­tāk, nekā maksā astotdaļa mārciņas margarīna, — par vienu feninu.

Tik lēti iznāk smiekli, ja par tiem grib samaksāt nauda, bet to īstā vērtība nav atsverama pat ar miljoniem. Ar smiekliem netirgojas, saka Seleka bajs. Smiekli jānopelna.

Sāka līt spēcīgāk, lāču neviens no viņiem to nemanīja. Tā­pat viņi nedzirdēja, ka pa kāpnēm kāds taustīdamies nāk lejā. Bet, kad viņi uz brīdi apklusa, viņi izdzirdēja soļus un pēkšņi pagriezās.

Uz šaurajām kāpnēm no tumsas iznira kalsns, grīļīgs stāvs. Laternas gaismā parādījās garas kājas melnās biksēs, bālas rokas ar gariem pirkstiem, balta krekla priekša un virs tā garena, ovāla seja. Beidzot viss stāvs parādījās gaismā un no­stājās zem uzraksta «Velna kāpnes». Stāvs gurdeni atspiedās pret kalto akmens sienu.

Tas bija barons.

No Tima krūtīm lauzās ārā cīruļu treļļi. «Kāpnes sētas pusē!» viņam iešāvās prātā. Barons izskatījās pēc velna no leļļu teātra izrādes, pēc lelles, ko rausta uz visām pusēm, un tas bija tik smieklīgi, ka Tima gandrīz alkal izraisīja līdzcietību.

Taču Tims Tālers, zēns, kas atkal varēja smieties, apspieda savus cīruļu treļļus un nesmējās.

Barons bija nosēdies uz paka piena un cieši sakniebtām lū­pām bāls kā krīts raudzījās uz vīriem lejā.

Tims piegāja pie viņa.

— Jums, baron, jāatgriežas slimnīcā.

Lefuets, lūpas cieši sakniebis, skatījās uz viņu no apakšas.

— Baron, jūs nedrīkstat šeit palikt sēžam.

Tagad Lefuets pavēra muti. Balss viņam bija aizsmakusi.

— Uz ko jūs saderējāt, Tālera kungs?

— Uz vienu feniņu, baron.

— Uz vienu feniņu? — Lefuets pielēca kājās, taču tūlīt atkal atspiedās pret sienu.

Tagad viņš iespiedzās kā sieviete:

— Jūs varējāt saderēt uz manu mantojumu, muļķa galvas!

Šoferis, ko Tims pazina, skrēja lejā pa kāpnēm.

— Barona kungs, jūs pārvērtējat savus spēkus!

— Atļaujiet man vēl divas minūtes parunāt ar šo jauno kungu. Tad jūs mani varēsiet aizvest uz slimnīcu.

— Es neatbildu par sekām, barona kungs! — Šoferis mazliet pakāpās augstāk un tur palika stāvam. Lejā pie kāpnēm stā­vēja Džonijs, Krešimirs un Rikerta kungs. Tima klusējošie sargi.

— Vai drīkstu kadu bridi atbalstīties pret jums, Tālera kungs?

— Kālab ne! Man spēka daudz. — Viņš klusi iesmējās. Le­fuets atbalstījās pret jaunā cilvēka plecu.

— Jūsu mantojums, Tālera kungs . ..

— Es atsakos no tā, baron!

Lefuets uz brīdi apmulsa. Tad sacīja:

— Tas ir prātīgi darīts un visu vienkāršo. Rēdereja jums dos iespēju pieklājīgi dzīvot.

— Rēdereju, baron, es dāvinu saviem draugiem.

Lefueta acis plaši iepletās, un to varēja redzēt pat caur tum­šajiem briļļu stikliem.

— Tad jau līgums jums neko nav devis, Tālera kungs! Ar izputējušo leļļu teātri jūs esat tikpat nabags kā agrāk.

Tims mazliet iesmējās.

— Jums taisnība, baron. Esmu atgriezies turpat, kur agrāk biju. Bet tas, kas man tagad pieder, pēdējos gados man bija kļuvis dārgāks par jebkuru akciju pasaulē.

— Un tas būtu?

Atbildes vietā Tims tikai iesmējās. Barons juta, ka jaunā cil­vēka plecs smieklos drebēja. Viņš šais smieklos saklausīja jau­nas skaņas, dziļākus toņus, kas gaišajiem smiekliem piešķīra tumšāku pieskaņu. Tad Lefuets pagriezās un pamāja šoferim, tas nosteidzās leja un pārlika barona roku pāri savam plecam. Tā viņi devās pa kāpnēm uz augšu.

Tims vēl iesaucās:

— Atru izveseļošanos, baron! Un kļūstiet atkal žirgts un spirgts. Un paldies jums par to, ko jūs man iemācījāt!

Lefuets vairs neatskatījās. Tikai šoferis dzirdēja viņu mur­minām:

Žirgts un spirgts. Es tāds vairs nekad nebūšu.

Tims noskatījās, kā barons pazuda tumsā.

Draugi bija pakāpušies līdz Timām, Arī viņi noskatījās Le- luetam paka). Džonijs norūca:

— Neizmērojami bagāts, taču nožēlojams!

Pēc brīža visi četri devās augšā pa kāpnēm. Viņi dzirdēja, ka tiek iedarbināta mašīna un ka tā sāk braukt. Tad troksnis pamazām izzuda.

Drīz vien viņi bija izgājuši uz Elbas šosejas. Pretējā pusē neapgaismota stāvēja Džonija svaiņa automašīna.

— Iebrauciet, Džonij, mašīnu manā garāžā, — sacīja Rikerta kungs. — Mēs tikmēr to mazo gabaliņu paiesim kājām.

— Vai jūs, Rikerta kungs, vēl aizvien dzīvojat baltajā sav­rupmājā? Barons man stāstīja, ka jūs esat kļuvis par ostas strādnieku.

— Esmu, Tim. To es tev pastāstīšu rīt. Ceru, ka tev nebūs nekas pretī būt par manu viesi?

— Gluži otrādi, Rikerta kungs! Man taču jūsu māmuļai jā­pierāda, ka es atkal varu smieties, vai (Viņš aizgrieza galvu.) . . . vai viņa ir? . . .

— Nav nekādu «vai», Tim! Viņa ir dzīva un sveika un ve­sela. Iesim!

Ieeja savrupmājā bija apgaismota. Baltās durvis ar apaļo balkonu virs tām un smilšakmens lauvām abās pusēs bija kā miera sala tumsas jūrā, sengaidītais dzimtais krasts, kas pēc ilgām un vētrainām maldu gaitām beidzot sasniegts!

Timām bija jārīstās, kad viņš tuvojās laipnīgā izskata lau­vām. Un, kad atvērās durvis un ārā iznāca vecā Rikerta kun­dze (atspiedusies uz spieķa, apaļīga, baltiem sprogainiem ma­tiem), tad Timām vajadzēja stipri saņemties, lai viņš raudā­dams neapkristu vecajai dāmai ap kaklu. Skanas, ko zēns spēja izdves! kad slavēja viņas priekšā, bija kaut kas līdzīgs smiek­liem un asai.m . I iekas, zēns gribēja pateikt: «Nu, ko jūs ta­gad sacīskl, Rikeit.t kundze?» Tomēr šos vārdus neviens neva­rēja saprast. Un nevien.-; arī nepūlējās tos saprast, jo tagad sāka rīkoties vecā dāma. Viņa jautāja: