DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Stūrmaņa tuvumā Tima satraukums mazliet aprima. Šo brau­cienu ar taksometru pusnaktī Tims bija iedomājies dramatis­kāku.

Lai gan viņi visu laiku brauca pa noslēpumainām, tumšām blakus ieliņām, tomēr tie bija mierīgākie mirkļi šinī piedzīvo­jumiem pilnajā dienā.

Džonijs brauca ātri, bet droši. Dažreiz viņš pameta skatienu spogulī. Taču, likās, neviens viņam nesekoja.

Automašīna, kas drīz pēc tam parādījās viņiem aiz muguras, brauca bez ugunīm.

Vairākas reizes Tims jautāja par Krešimiru, taču Džonijs viņu pārtrauca:

— Pagaidi, kamēr viņu redzēsi, Tim! Es tevi lūdzu.

— Vai es drīkstu tev, Džonij, kaut ko pajautāt, kam nav ne­kāda sakara ar Krešimiru?

— Ko tu gribi zināt? (Pašlaik viņi brauca cauri Altonai.)

— Kā tu zināji, ka mēs ar baronu ieradīsimies lidmašīnā?

Stūrmanis iesmējās.

— Vai tu atceries kādu kungu, vārdā Seleks?

— Jā, un kā vēl!

— Viņš mums par to paziņoja. Kad lidmašīna nolaidās, mēs visus taksometrus no lidlauka aizvācām. Jūs nemaz citu tak­sometru nevarējāt paņemt kā tikai šo. Tas pieder manam svai­nim.

— Bet kā jūs zinājāt, ka mēs ņemsim taksometru? Parasti mēs biaucam ar firmas mašīnu.

— Seleka bajs zināja, ka jūs abi, Tim, ieradīsitiies inkog­nito. Pat firma nezināja par jūsu ierašanos. Seleka bajs pat izdomāja uzlaist baronam kaklā tavu pamāti. Vai tas ko deva?

— Nē, Džonij. Neko nedeva. Un, ja Krešimirs ari neko ne­var darīt, tad .. .

— … tad esmu ar mieru vai slotu aprīt, Tim. Ar visu kātu un sariem. Bet nerunāsim vairs par to. Pagaidi! (Viņi vairs ne­atradās tālu no Elbas šosejas, kas pienāca tuvu Evelgenei.)

Piepeši Džonijs negaidot iesmējās.

— Kas tev notika?

— Es domāju par tavu darījumu ar baronu, kad tu savas ak­cijas apmainīji pret rēdereju. Es, protams, tūlīt pat rīkojos un nosaucu rēdereju, jo noteikti zināju, ka tā tiek pārdota. Vai tu patiešām to dabūji?

— Pirkšanas līgums man, stūrman, ir kabatā.

— Visu cieņu, Tim! HHS ir ļoti izdevīgs darījums! Ja tev vajadzīgs stūrmanis . ..

Tagad viņi uzbrauca uz Elbas šosejas un Džonijs spogulī pa­manīja, ka viņiem seko automašīna ar izdzēstām ugunīm.

Viņš zēnam neko neteica, tikai palielināja ātrumu un laiku pa laikam pameta skatienu spogulī.

Tims kaut ko sacīja, taču Džonijs viņā neklausījās. Viņš redzēja, ka mašīna aiz viņiem arī palielina ātrumu un mazpa- mazām tuvojas.

Bremzes iekviecās kā cūka pirms kaušanas. Džonija labā roka Timu pasargāja, lai tas ar galvu neietriektos automašīnas vēja stiklā. Taksometrs bija spēji nobremzējis. Aptumšotā automa­šīna pašāvās viņiem garām.

— Arā! — uzbrēca Džonijs.

Priekša uz šosejas bija dzirdams, kā iekaucās citas brem­zes.

Stūrmanis rāva Timu sev līdz pāri ielai pa stāvām, šaurām kāpnēm lejā, pa labi krūmos iekšā, tad pāri mūrim, pēc tam viņi ieskrēja kādā alus pagrabiņā un pa citu izeju no pagra­biņa izdiāzās ārā, vēlreiz pārkāpa pāri mūrim un tad pa vēl stāvākām kāpnēm devās atkal lejā.

— Kas noticis, Džonij? Vai mums tomēr kāds sekoja?

— Taupi spēkus, Tim. Ar šo manevru mēs esam ieguvuši nedaudz laika, mēs nedrīkstam atpalikt. Lejā stāv Krešimirs.

Tims paklupa; Džonijs viņu satvēra un pa pēdējiem pakā­pieniem nonesa lejā. Tims ieraudzīja apgaismotu uzrakstu «Velna kāpnes».

Džonijs zēnu nolika zemē un iesvilpās. Kaut kur tuvumā arī iesvilpās.

— Dari tūlīt to, ko tev Krešimirs sacīs, — Džonijs čukstēja.

No tumsas iznira divi stāvi: Krešimirs un Rikerta kungs.

Kamols Tima kaklā bija it kā izaudzis ābola lielumā.

Dod man roku, un saderēsim, ka tu atgūsi savus smiek­lus. Žigli! T

Lai gan Tims bija galīgi apjucis, viņš tomēr sniedza roku Krešimiram.

— Saderēsim . . .

— Stāt! — kāds sauca kāpņu augšgalā. — Stāt! — Taču pašu saucēju nevarēja redzēt.

Krešimirs sacīja mierīgi un noteikti:

— Saderēsim uz vienu feniņu, ka tu neatgūsi savus smiek­lus.

— Saderēsim . . .

— Stāt! — kāds kliedza.

— Turpini! — Džonijs čukstēja.

— Saderēsim uz vienu feniņu, ka es atgūšu savus smieklus, Krešimir.

Džonijs izšķīra rokas, ka parasts. Tad iestājās baiss klu­sums.

Tims bija saderējis, kā viņam lika, taču viņš nesaprata, kas īsti bija noticis. Viņš stavēja kluss un mierīgs, nezinādams, ko darīt.

Trīs pazīstamas sejas, ko daļēji apspīdēja tālās laternas gaisma, bija pievērstas Timām. Viņa paša seja nebija redzama, tikai gabaliņš pieres kā balts plankumiņš mirdzēja tumsā.

Rikerta kungs kā apmāts raudzījās uz šo bālo pieri. Tieši tādā apgaismojumā viņš Timu jau vienreiz bija redzējis. Resto­rānā, kas atradās tikai dažu soļu attālumā, — leļļu teātra izrā­des laikā. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā. Un Rikerta kungs baiļpilns sev jautāja, vai tikai šī bija īstā stunda.

Arī Krešimirs un Džonijs raudzījās šajā gaismas apmirdzē­tajā pierē, un tas bija vienīgais, ko tumsā varēja saskatīt.

Zēna acis bija pievērstas zemei. Tomēr viņš juta jautājošos skatienus. Viņam bija tāda neskaidra sajūta, it kā kaut kas no krūtīm kāptu uz augšu, kaut kas kluss, viegls, līdzīgs putnam, it kā cīruļu treļļi, kas laužas brīvībā. Bet Tims vēl bija pārāk nespēcīgs, un šis nespēks padarīja viņu bezpalīdzīgu. Kaut kas viņā ieguldzējas, balss it kā aizrāvās. Tomēr vēl viņš nebija at­guvis savus vecos smieklus, drīzāk gan smiekli bija atguvuši viņu. Tagad, kad ilgi lolotais, gadiem gaidītais mirklis bija pie­nācis, — tagad Tims juta, ka pats vēl ir ļoti nevarīgs. Viņš ne­smējās, bet smiekli bija pārņēmuši viņu. Viņš atradās savas laimes varā. Jau toreiz leļļu teātrī zēns bija pamanījis, cik līdzīgi ir vaibsti raudot un smejoties, toties tagad viņam likās, ka būtībā nav nekādas starpības starp smiekliem un raudām. Tims reizē smējās un raudāja. Viņš ļāva sevi sapurināt, Jāva asarām līt pār vaigiem un ļāva rokām nespēkā noslīgt gar sā­niem. Viņš jutās kā no jauna piedzimis.

Un tad notika kaut kas neparasts: Tims caur asaru plīvuru ieraudzīja tuvojamies trīs gaišas sejas, un pēkšņi tagadne pār­vērtās par pagātni. Viņš bija atkal mazs zēns, kas stāvēja pie lodziņa hipodromā; viņš bija laimējis naudu, daudz naudas. Viņš raudāja aiz prieka par laimestu un aiz bēdām par tēvu, kas to vairs nepiedzīvoja. Un tad viņš dzirdēja čērkstošu vi-

rieša balsi sakām: «Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad taču nevajag raudāt.»

Tims paskatījās uz augšu.

Kaut kur no viņa atmiņu nostūrīšiem tagad vajadzēja iznirt vīram ar krunkainu seju un tikpat sakrunkotu uzvalku. Bet šā vīra tēls pagaisa. Tā vietā parādījās cits stāvs — dzīvais Džo­nijs. Un līdz ar stūrmani pēkšņi atgriezās atkal tagadne, nakts pie restorāna Evelgenē, apgaismotās kāpnes, kas veda augšup tumsā, un trīs senie draugi, kuru sejas it kā raustījās starp smiekliem un raudām.

Atgūtie smiekli kā vētra bija saviļņojuši Timu. Bet tagad bija iestājies bezvēja brīdis. Tims atkal juta varu par saviem smiekliem. Ar roku viņš noslaucīja asaras un nomierinājies jautāja: