DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Tomēr vēl tajā pašā dienā pie Lefueta ieradās dīvains ap­meklētājs — mazs, vājš vīrelis ar niķeļa brillēm uz acīm. Viņa seja bija vienās krunkās un arī uzvalks bija vienās krunkās. Slimnīcas māsa brīnījās, ka viņas pacients, kas, acīm redzot, bija īsts kungs, satikās ar tādiem cilvēkiem.

Lefuets šo to pajautāja šim vīrelim un deva dažus norādī­jumus.

Vai jūs zēnu kopš notikuma hipodromā esat redzējis?

— Nē, barona kungs.

— Klusāk, mans mīļais! Es esmu misters Brauns.

— Jā gan, kungs . .. mister Braun. Es vēl gribēju sacīt, ka pazīstu zēnu no attēliem laikrakstos.

— Tas jau ir kaut kas. Bet, lūdzu, apskatiet viņu tomēr vēl­reiz, ja iespējams. Tikai neuzkrītoši. Var gadīties, ka viņš jūs pazīs. Niķeļa brilles jūs gandrīz nemaz nepārvērš.

— Jā gan, Brauna . . . kungs.

— Tātad vēlreiz, mans mīļais: vislielāko piesardzību. Viņš nedrīkst manīt, ka bez mūsu detektīviem viņu vēl kāds izseko. Skaidrs?

— Jā gan.

— Vēl viens jautājums . . .

— Lūdzu, Brauna kungs?

— Tas ir vairāk personiskas dabas jautājums: vai jūs zināt pasaku «Pielīpi gulbim».

— Un kā vēl! Tā man taču bija jānoskatās, kad es novēroju zēnu pirms diviem gadiem Hamburgā. Ba … rauna kungs. Tad viņš taču ar šiem Rikertiem gāja uz leļļu teātri. Un izrāde saucās «Pielīpi gulbim».

— Ak tā! Tas šo to padara skaidrāku. — Barons uz brīdi aiz­vēra acis. Viņš redzēja sevi sēžam taksometrā blakus Timām un tad dzirdēja šoferi sakam: «Tas nu gan gāja ātri. Gandrīz tikpat atri ka pasaka «Pielīpi gulbim».» Tad barons redzēja Tima seju. Vispirms ta noraustījās un pēc tam it kā sastinga. Tātad satraukums lika noslēpts. (Lefuets to jau sen zināja.) Tagad viņš sapiata, kāpēc šoferis bija pieminējis pasaku «Pie­līpi gulbim». Un, kad vīrelis niķeļa brillēs bija pasaku atstās­tījis, viņš saprata vēl daudz ko vairāk.

Viena no Lefueta apbrīnojamām dotībām bija spēja atcerē­ties skaitļus, un tā viņu reti pievīla. Arī šoreiz viņš šo spēju izmantoja, lai atcerētos taksometra numuru, ko uzrakstīja uz noplēsta avīzes gabaliņa.

Papīru viņš iedeva dīvainajam apmeklētājam.

— Ja zēns iekāpj taksometrā ar šādu numuru, tūlīt paziņo­jiet man. Uzziniet no māsas manu telefona numuru un pierak­stiet to tepat apakšā, skaidrs?

— Tieši tā, Brauna kungs!

— Lai mans šoferis automašīnā gaida pie slimnīcas ieejas. Paziņojiet viņam to. Lai viņš noīrē mašīnu. Tikai nekādā ga­dījumā lai neņem firmas mašīnu. Un, tiklīdz zēns iekāpj takso­metrā ar attiecīgo numuru, tūlīt piezvaniet man, tū-līt! Svarī­gas ir pat dažas minūtes.

— Jā gan.

— Tagad jūs varat iet.

Vīrs pagriezās uz durvīm, bet Lefuets viņu vēlreiz aizturēja.

— Var gadīties, ka šie Jaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns. To es pieminu tikai drošības labad.

— Ir jau labi, baron .. . Braun.

Vīrelis aizgāja. Lefuets piecēlās, piekliboja pie durvīm, klusi tās aizslēdza, tad apģērbās, uzvilka pat kurpes, atkal klusi atslēdza durvis un uzvalkā atgūlās gultā; tad zvanīja telefons.

— Kā jums klājas, baron?

Tas bija Tims Tālers.

Lefuets iekunkstējās.

— Slikti, Tālera kungs! Lūzumi un smadzeņu satricinājums. Es tikko varu pakustēties. — Elpu aizturējis, viņš klausījās te­lefona klausulē. Taču neko citu nedzirdēja kā vien jaunā cil­vēka mierīgo balsi.

— Tad es jūs ilgāk neapgrūtināšu. Drīzu izveseļošanos, ba­ron, un esiet uzmanīgs!

— Par to jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, Tālera kungs!

Lefuets uzmanīgi nolika klausuli. Tad viņš atlaidās spilve­nos un skatījās pa logu ārā. Tur lidinājās divas svīres.

«Smiekli,» Lefuets nodomāja, «ir kā putns. Bet tāds putns, ko nevar noķert tīklā.» Pēc tam viņš skali piemetināja:

— Arī mani neviens nenoķers!

Tima apartaments atradās viesnīcas sētas pusē. Tāpēc viņš arī nedzirdēja barona kliedzienu, kad tam notika nelaime. Vis­pārējais apjukums bija tik liels, ka viņam par notikušo pazi­ņoja tikai daudz vēlāk. Pēc īsās telefona sarunas ar Lefuetu viņam radās sajūta, ka arī šis nelaimes gadījums noticis kā sē­nalu romānos, tāpat kā viss šajā dienā. Par šīm jūtām viņš kaunējās, kad iedomājās par slimo baronu, bet viņš neko ne­varēja darīt, ka tās gandrīz nomāca līdzcietību pret baronu.

Arī tālākais, ko Tims darīja, šķita kā sēnalu romānā. Tims tagad gatavojās rīkoties tā, kā noslēpumainā zīmīte bija ietei­kusi («Izvēlies kāpnes sētas pusē!») un kā Lefuets nojauta. («Vai gadīties, ka šie ļaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns.») Ti­mām tagad noderēja kabatas nauda, ko barons pēdējā gadā bija devis vairāk nekā agrāk.

Tims piezvanīja istabenei un piedāvāja tai trīssimt marku, ja tā ātri un slepeni apgādātu viņam lietotas jūrnieka drēbes: zilas tūka bikses, tumši zilu puloveru ar augstu apkakli un ce­puri ar nagu. Meičai slepenais uzdevums likās aizraujošs, jo viņa laikam lasīja piedzīvojumu romānus. Meiča sacīja, ka vi­ņai jūrnieku biedrībā esot pielūdzējs, ko viņa satikšot ap asto­ņiem vakarā. No šā jūrnieka viņa varētu dabūt drēbes.

— Labi, — sacīja Tims. — Ietiniet drēbes tīrā gultas veļā un atnesiet tās līdz deviņiem vakarā!

— Bet, mister Braun, — meiča sacīja (Lefuets un Tims šeit bija pierakstījušies kā tēvs un dēls Brauni), — deviņos mēs taču nemainām gultas veļu! Labākajā gadījumā tikai peldu pa­lagu!

— Labi, tad ietiniet, manis dēļ, drēbes peldu palagā. Galve­nais, ka es tās saņemtu.

— Bet ko lai es saku kungam tur aiz durvīm, mister Braun?

— Kādam kungam? — jautāja Tims.

— Tam, kas man iedeva simt markas, lai es izdibinātu, ko jūs darāt!

— A, detektīva kungs! Sakiet viņam, ka es prasīju tabletes pret galvas sāpēm un jūs man ieteicāt paņemt no tām table­tēm, kas atrodas vannas istabā.

— Būs jau labi, mister Braun!

— Un vēl kaut kas: kad jūs šovakar deviņos ieradīsieties šeit, tas vairs nebūs jūsu darba laikā? Vai jūs uz brīdi neva­rētu tomēr uzvilkt darba drēbes?

— To es tik un tā būtu darījusi, mister Braun. Man darba drēbes ir arī mājās. Tās man būs mugurā zem mēteļa. Un pāri aubītei uzsiešu lakatu. Tad man šeit nebūs jāpārģērbjas.

— Lieliski, — sacīja Tims, un mutes kaktiņos viņam savil­kās krunciņas. — Tātad es uz jums varu noteikti paļauties?

— Pavisam noteikti, mister Braun. Un vai es arī varu no­teikti cerēt saņemt naudu?

— To jūs varat jau tūlīt saņemt! Jaunais cilvēks izņēma no kabatas portfeļa trīssimt marku un iedeva tās istabenei.

— Jūs nu gan esat vieglprātīgs! — meiča iesmējās. Par tādiem pakalpojumiem nemaksā iepriekš. Es jūs nepievilšu. Pa­gaidām sirsnīgs paldies! Uz redzēšanos!

— Līdz deviņiem! — Tims noteica. Tad viņš aizslēdza dur­vis un atgūlās. Kaut arī viņš nevarēja aizmigt, viņš tomēr gri­bēja atpūsties.

Tūlīt pēc deviņiem, kā bija norunāts, ieradās istabene. Melnā zīda ķitelī un aubīti galvā. Peldu palagu viņa bija piespiedusi pie krūtīm.