DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Rokā Tims sataustīja papīra gabaliņu, mazu zīmīti, strēmelīti, pareizāk, tikai tādu nieciņu. Un tomēr šī papīra strēmelīte vi­ņam bija dārgāka par visām barona Lefueta sabiedrības akci­jām, ieskaitot pat akcijas ar balsstiesībām.

Laimīgs viņš sekoja baronam viesnīca, un tur vestibilā di­rektors atplestām rokām jau nāca pretī.

«Barona kungs, kāds gods!» šķita sakām direktora atplestās rokas. Bet, iekams direktors paguva viņus apsveikt, barons bija pielicis pirkstu pie lūpām:

— Lūdzu, bez kādas sensācijas. Mēs šeit esam inkognito. Misters Brauns un dēls, komersanti no Londonas.

Direktoram rokas noslīga gar sāniem. Viņš dziļi paklanījās.

— As you like it, Mister Brown! Your bagage is already here! 1

Timām viss likās ļoti uzjautrinoši. Viņš tagad būtu varējis direktoru apkampt, jo ši mazā zīmīte mirklī bija pārvērtusi visu pasauli.

Taču Tims nevienu neapkampa. Viņš pat nesmaidīja. Kā gan viņš to būtu varējis izdarīt? Viņš sacīja nopietni un pieklājīgi, «kā bija radis runāt pa šiem garajiem un bēdīgajiem gadiem:

— Thank you very muchl-

; Ka vēlaties, mister Braun! Jūsu bagāža jau atvesta. (Angl.) a Sirsnīgi pateicos! (Angl.)

Pasaules ceļojuma laikā Tims bija pieradis, ka viņam pastā­vīgi seko detektīvi. Sie ļaudis savu uzdevumu pildīja neuzkrī­toši un atturīgi. Tims ne vienu reizi vien bija pazinis abus kun­gus no Dženovas. Tie zēnu nekad vairs neuztrauca, jo ceļojumā viņš tēloja paklausīgu Lefueta pavadoni. Bet tagad, kad dārgā zīmīte atradās žaketes kabatā, Timām radās aizdomas, ka aiz katras aizkaru krokas paslēpies detektīvs. Viņš neiedrošinājās izņemt zīmīti un izlasīt to. Pēc Džonija maskēšanas un uzspēlē­tās atturības varēja spriest, ka Tima draugus izseko tāpat kā Timu.

Beidzot, kad barons uz kādu stundu bija atlaidies atpūsties, zēns iegāja sava apartamenta vannas istabā, ieslēdzās, atsēdās uz vannas malas un tikai tad izvilka zīmīti no kabatas.

Papīrītis nebija lielāks par četrām pastmarkām. Viena puse bija ļoti sīki aprakstīta. Bet to Tims ar neapbruņotu aci neva­rēja salasīt. Viņam vajadzēja lupu.

Bet kā lai tiek pie lupas? Zīmīti kabatā bāzdams, viņš pār­domāja: ja viņš no kāda viesnīcas kalpotāja palūgtu lupu, de­tektīvi to uzzinātu. Ja viņš lupu nopirktu veikalā, detektīvs tur pajautātu, ko zēns nopircis. Kā lai neuzkrītoši tiek pie lu­pas?

Tims dzirdēja, ka pie durvīm pieklauvēja un kāds ienāca viņa apartamentā. Viņš domāja, ka tas ir Lefuets, tāpēc drošī­bas labad parāva kloķi tualetē, atvilka iespējami klusi durvju aizbīdni un iegāja salonā.

Salonu stāvēja apaļš galds ar četriem krēsliem. Sēdeklī viņam tieši pretī sēdēja, uz priekšu saliekusies, pavecāka, stipri iz­krāsotā sieviete; viņa bija uzkrītoši raibi un jaunavīgi ģērbu­sies. Pabalinātajos matos bija ieveidotas sprogas. Krēslā viņai blakus sēdēja bāls, izstīdzējis jauneklis, kas kaklasaites vietā valkāja spilgti raibu, pārmērīgi lielu tauriņu. Timām pēkšņi likās, ka istabā smaržo pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.

Ar pamāti un Ervinu tiem abiem nebija gandrīz nekādas lī­dzības, tomēr tie bija viņi.

Tims klusēdams stāvēja durvīs. Viņš nepavisam necerēja ie- iaudzīt šīs sejas. Timām bija vajadzīgs tikai viens elpas vil­ciens, lai viņus pazītu. Bet mazliet laika viņam vajadzēja, lai šais sejās, kas bija tā pārmainījušās, sazīmētu agrākos vaib­stus. Un tad viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja, ka šīs sejas ir muļķīgas.

Viņš atcerējās tēvu sakām: «Nicini muļķību, ja tā nav lab­sirdīga.» Viņš tagad saskatīja to, ko agrāk, vēl mazs zēns bū­dams, tikai neskaidri bija nojautis. Viņš saprata, ka tēvs vi­ņiem abiem bija it ka redzējis cauri. Viņš saprata arī, ka bēr­nībā spēja saglabāt savus smieklus tikai tāpēc, ka viņam bija tēvs.

Timām acīs sariesās asaras nevis no aizkustinājuma, bet no neatlaidīgās skatīšanās. Pamātes seja it kā izzuda, un tās vietā parādījās cita seja, tā bija viņa mātes — smieklu devējas seja. Melni mati, mirdzošas, melnas acu zīlītes, riekstu brūna ādas krāsa un krunciņas mutes kātiņos.

Un šajā mirklī Tims saprata arī to, kāpēc viņam patika glez­nas Kandido pilī — viņš tajās saskatīja pazīstamas iezīmes. No katra itāliešu mākslinieka portreta viņam pretī bija raudzīju­šies mātes seja. Katrā no šīm gleznām atspoguļojās viņa senču un, cerams, arī viņa paša seja nākotnē.

Timām ierodoties, pamāte pietrūkās kājās, pietipināja pie Tima un apkrita viņam ap kaklu. Timu bija saviļņojušas atmi­ņas par māti, un viņš apjukumā gandrīz vai pamāti apkampa. Bet viņš vairs nebija mazais nabaga zēns. Viņš bija mācījies neizrādīt apjukumu un satraukumu. Klusēdams viņš viegli pa-» stūma pamāti. Un viņa paklausīgi atkāpās. Viņa mazliet ie­šņukstējās, aiztipināja līdz galdam, uz kura atradās viņas ro­kassomiņa, izņēma mutautiņu no tas un viegli pieskārās lieka­jām skropstām.

Arī Ervins bija piecēlies. Viņš gorīdamies pienāca pie au- džubrāļa, sniedza viņam ļenganu roku un sacīja:

— Labdien, Tim!

— Labdien, Ervin!

Vairāk viņi pagaidām neko nepaguva pateikt, jo durvis tika atrautas vajā un barons aizelsies ienāca istabā.

— Kas tie tādi ir?

Barons, protams, nojauta, kas tie varētu būt; un Tims to zi­nāja. Tomēr viņš savus nelūgtos ciemiņus pieklājīgi stādīja priekšā:

— Vai es jūs, baron, drīkstu iepazīstināt ar savu pamāti Tā­lera kundzi? Jaunais kungs ir mans audžubrālis Ervins.

Tad viņš ļoti oficiāli un galanti ar roku pamāja uz savu ienaidnieku, sacīdams:

— Barons Lefuets!

Pamāte pacēla labo roku gandrīz vai līdz Lefueta zodam (viņa laikam domāja, ka barons tai skūpstīs roku) un nočivi­nāja:

— Ļoti patīkami, barona kungs!

Lefuets izlikās viņas roku neredzam.

— Mēs taču neatrodamies uz skatuves, Tālera kundze! Jums, šķiet, tā kā tā nav laimējies.

Pamāte, jau pavērusi muti, lai baronam kaut ko satraukti at­bildētu, pēkšņi mainīja taktiku. Viņa pievērsās Timām, aplūko­dama viņu ar saldskābu smaidu seja, tad atkāpās soli atpakaļ un sacīja:

— Tu, manu zēn, izskaties ka īsts, smalks kungs! Es ļoti le­pojos ar tevi. Laikrakstos mēs visu par tevi lasījām, vai ne, Er­vin?

Viņas dēls nepatikā nomurmināja «mjā». Viņa attiecības pret māti, acīm redzot, nebija mainījušās. Māte viņu lutināja un auklēja, un viņš bija no tās atkarīgs, jo neko nespēja dzīvē patstāvīgi veikt, un tomēr citu klātbūtnē šī sieviete viņam bija nepatīkama. Viņš izmantoja mātes aklo mīlestību, taču tik tikko pacieta to.

Tims tagad nopriecājās, ka bija ticis vaļā no pamātes mīles­tības. Viņa būtu salauzusi Tima spēkus, un viņš vairs nebūtu spējīgs izturēt to elli, ko bija pārdzīvojis pēdējos gados.

Timām šī sastapšanās bija ne tikai vajadzīga, bet pat nepie­ciešama. Viņš vēlreiz pārliecinājās, ka bija virzījies pa spirāli, nogājis vienu apli un nonācis atkal izejas punktā, tikai šoreiz tas atradās dažus apļus augstāk. No dzīvokļa mazajā ieliņā viņš it kā pa līkloču ceļiem bija uzkāpis kalnā un no turienes no­skatījās uz sava ceļa sākumu dziļi lejā. Viņš redzēja, ka pa­māte un Ervins vēl aizvien stāvēja tai pašā vietā un ne par soli nebija tikuši uz priekšu. Kaut arī viņi stāvēja viesnīcas •«Četri gadalaiki» apartamentā cieši Timām blakus, tomēr viņi atradās tik tālu, ka Tims tikko sadzirdēja viņu balsis.