DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Ja barons, tā kā tagad, savā runā iepina īsus, it kā neva­jadzīgus teicienus, tas nozīmēja, ka viņš runāja par viņam svarīgām lietām. Tims to zināja. Tāpēc viņš neko neteica, bet gaidīja, ka tūlīt sekos jautājums. Un tā tas bija.

— Ko jūs prasāt par akcijām, Tālera kungs?

Atbildi Tims jau sen bi ja izdomājis. Tomēr viņš izlikās, it kā viņam būtu vēl jāpadomā. Beidzot viņš sacīja:

— Dodiet man to vietā turpat Hamburgā mazu, kārtīgu rē­dereju, kas nepieder jūsu akciju sabiedrībai.

— Jūs taču negribat kļūt mans konkurents, Tālera kungs? Tādā gadījumā jūs zāģētu zaru, uz kura pats sēžat.

— Es vairāk domāju par tādu kuģniecības veidu, ar kādu mūsu akciju sabiedrība, baron, nenodarbojas. Varbūt piekras­tes kuģniecību.

Barons paliecās uz šofera pusi.

— Kāda, pēc jūsu domām, ir visienesīgākā piekrastes kuģnie­cības rēdereja Hamburgā?

Šoferis, brīdi padomājis, atbildēja:

— HHS — Hamburgas — Helgolandes satiksmes dienests. Seši kuģi. Satiksme tiek uzturēta gan vasara, gan ziemā. Den- keru ģimenes īpašums.

— Kur Denkera kungu varētu sastapt?

Šoferis paskatījās rokas pulkstenī un sacīja:

— Tagad viņš ir ostas galvenajā kantori pie Sestā tilta.

— Aizvediet mūs līdz Sestajam tiltam un pagaidiet tur. Ja man jau tagad jāsamaksā . . .

— Nav vajadzīgs, — šoferis norūca, un Timām atkal likās, ka viņš šo balsi būtu kādreiz dzirdējis.

Netālu no ostas taksometram pie kāda gaismas signāla va­jadzēja ilgāku laiku gaidīt. Tims savā priekšā redzēja celtņus un mastu galus, kas iezīmējās kā vertikālas līnijas zili pelē­kajās septembra debesīs. Lai gan mašīnas lodziņš bija ciet, zē­nam likās — viņš sajūt ostas smaržu: sāls, darvas un vieglu tiūdu smaržu.

Šī smarža, kuru Tims iztēlojās, pirms tā vēl nebija jūtama, atsauca viņa atmiņā bezgala daudz notikumu: šajā osta viņš saka baronu izsekot; no šejienes bija sākušies viņa meklējumi cauri juceklīgam biezoknim, taču tie palika bez panākumiem.

Tagad zēns bija atgriezies tai vietā, no kurienes viss bija sācies. To, ko viņš viens nebija varējis sameklēt, viņš cerēja sameklēt kopā ar draugiem.

Kāds celtnis pārvietoja pa gaisu lielu kasti, uz kuras bija uzzīmēta palma. Tims to tik tikko ievēroja: viņš aplūkoja ga­rāmgājējus. Zēns cerēja starp tiem ieraudzīt vai nu Džoniju, Krešimiru, vai Rikerta kungu. Viņi taču iederējās šajā ainā viņa acu priekša — starp celtņiem un mastiem, šajā mežā, kur ziedēja vimpeļi. Tomēr nevienu no draugiem viņš nevarēja ie­raudzīt. Zēns pat nezināja, vai viņš tos vispār atradīs. Viņam bija smagi ap sirdi. Kad automašīna atkal sāka braukt, Tims sajuta atvieglinājumu.

Arī barons, gaidīdams pie gaismas signāla, bija klusi vēro­jis ostu. Taču viņš nesapņoja, lielo kasti ar uzzīmēto palmu viņš vēroja vienaldzīgu skatienu. Viņš zināja, ka tiek iekrauts «Palmaro» margarīns.

Braucot tālāk, abi pasažieri domāja par rēdereju, ko bija no­lēmuši pirkt: Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests. Le­fueta domas varēja ietvert divos vārdos: labs darījums.

Tima domas un izjūtas bija daudz sarežģītākas. Viņa nomāk­tība mijas .ii cerībām, paļāvība ar vieglām bažām. Zēnam šī rēdereja nebija svarīga; viņam šajā pasaulē svarīgi bija tikai viņa paša smiekli un brīvība'. Tomēr šo papīru spēli, ko sauc par tirdzniecisku darījumu, viņam vajadzēja nospēlēt. Ja viņš pats no visas savas bagātības neko nevarēja paņemt līdz jau­najā dzīvē, lai tad vismaz viņa draugiem tiek kāds labums. Šī rēdereja būs kā maza pateicība par to, ko viņš gribēja atgūt.

Taksometrs tagad pieturēja pie Sestā tilta. Lefuets un Tims izkāpa no mašīnas un devās uz HHS galveno kantori, kur īpaš­nieks vecais Denkera kungs par lielu pārsteigumu saņēma vi­ņus atplestām rokām.

— Tā patiešam ir apbrīnojama sagadīšanas, kungi, — viņš sacīja. — Es pašreiz domāju par savas rēderejas pardošanu, un jūs tieši ienākat kantorī un gribat to pirkt. Patiešām apbrīno­jami!

Denkera kungam šis gadījums laikam nebūtu licies tik ap­brīnojams, ja viņš būtu pazinis taksometra šoferi, kas pie tilta gaidīja baronu un Timu. Bet, par laimi, viņš šoferi neredzēja. Un pat tad, ja viņš to būtu redzējis, viņš laikam to nepazītu, tāpat kā to nebija pazinis Tims.

Šis taksometra šoferis loti uzmanīgi knibināja bārdu. Palai­kam viņš slepus paskatījās spogulītī. Tad viņš ieraudzīja vēl vienu taksometru, kas bija pieturējis kādus simt metrus aiz viņa, bet no šā taksometra neviens pasažieris neizkapa.

Kad barons un Tims pēc nepilnas stundas izgāja no Denkera kunga kantora, katrs bija izdzēris trīs glāzītes šņabja un kat­ram kabatā bija tā saucamais iepriekšējais līgums. Jau nāka­majā dienā bija paredzēts līgumu noformēt galīgi.

Taksometra šoferis izlikās aizmidzis. Lefuets, kas bija labā omā, durvis atvēra pats. Tims mašīnā iekāpa no otras puses. Tikai tagad šoferis it kā pamodas. Viņš loti labi notēloja no miega iztraucētu cilvēku. Kad barons lika viņam braukt uz viesnīcu «Četri gadalaiki», viņš loti ticami saka stomīties.

— Vai jūs, starp citu, zinājāt, Lefuets viņam braucot jau tāja, — ka Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests tiek pārdots?

— Nē, — sacīja šoferis. Taču es par to nebrīnos. Vecais Denkera kungs vairs nav nekāds spēcīgais, un meitām viņš laikam domā izmaksāt pienākošos dalu. Viņam kuģniecība lie­kas netīrs darbs. Vai jūs interesē šis HHS, ja drīkstu jautāt?

Barons, būdams aizvien vēl lieliskā omā, sacīja:

— Man jau tas pieder.

— Jupis parāvis, tas nu gan gāja ātri! Gandrīz tikpat ātri kā pasakā «Pielīpi gulbim», ja jums tā zināma: tur tikai jāpa­stiepj roka, un ikviens jau pielipis klāt.

Izteicis šos vārdus, šoferis žigli paskatījās spogulī uz Tima seju, kas vispirms noraustījās un tad kļuva kā parakmeņoju- sies. Kā vienmēr, Tims aiz šās nekustīgās maskas slēpa dziļu satraukumu.

Šis satraukums bija saprotams: beidzot zēns bija pazinis šo­feri. Tas notika pēc tam, kad šoferis bija pieminējis baronam gluži vienaldzīgo pasaku «Pielīpi gulbim», kurā princese iemācās smieties. Tas bija norādījums, kuru Tims slepenībā bija gaidījis, — norādījums, ka viņa draugi ir modri.

«Pielīpi gulbim». Tas bija pirmais signāls meklējumiem.

Tims tagad pavisam skaidri zina ja, kas ir šoferis. Kaut kas •zēnam spiedās kaklā, tie nebija smiekli, tā bija tāda sajūta, kas cilvēkam atņem spēju runāt. To laikam sauc par kamolu kaklā.

Taksometrs tikmēr pagriezās Alsteras virzienā un pieturēja pie viesnīcas. Šoferis izkāpa no mašīnas un atvēra durvis. Viņš pirmo reizi parādījās visā savā staltajā augumā. Timām tagad nebija ne vismazāko šaubu, kas viņš tāds bija.

Kad barons bija samaksājis un pagriezās, lai dotos uz vies­nīcas ieeju, Tims tikai ar mokām spēja atturēties, lai šo milzi neapkamptu. Uztraukumā aizsmacis, viņš nočukstēja:

— Džonij!

Šoferis noņēma brilles, paskatījās uz zēnu un skaļi sacīja:

— Uz redzēšanos, jaunais kungs! — Viņš sniedza zēnam arī roku. Tad viņš atkal uzlika brilles, iekāpa automašīnā un aiz­brauca.