DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Jūs bijāt tikpat laipns un pieklājīgs pret misteru Peniju kā parasti. Vai jūs uz viņu neļaunojaties, ka viņš, jums nezi­not, nopircis no manis akcijas ar balsstiesībām, kuras es man­toju?

Lefuets skaļi iesmējās.

— Mans mīļais Tālera kungs, es Penija vietā būtu rīkojies tāpat. Kādēļ lai es uz viņu ļaunojos? Cīņa par akcijām ar balss­tiesībām, no kurām man pašlaik pieder lielākā daļa, pastāvīgi notiek slepenībā. Bet tādēļ jau mēs viens otram acis neskrāpē- jam ārā. Mēs esam kā tāda lauvu ģimene: kad iegūts lielāks

10—2943

laupījums, mēs, sadalot to, mazliet pastrīdamies, un pēc tam vecais lauva iegūst lielāko dalu, un šis vecais lauva esmu es. Bet, tiklīdz laupījums ir sadalīts, mēs atkal esam vienota ģi­mene, ko neviens nevar sašķelt.

Ari Seleka bajs ne? — Tims klusi jautāja.

Seleka bajs, — Lefuets domīgs atbildēja, varbūt ir iz­ņēmums, Tālera kungs! Viņš uzskata sevi par ārkārtīgi viltīgu, bet patiesībā nemaz tāds nav. Tas mums dažkārt sagādā nepa­tikšanas, bet pa lielākajai daļai šie gadījumi mūs drīzāk uz­jautrina. Mēs viņu ieredzam diezgan labi.

— Bet armija Dienvidamerikā … — Tims nenocietās nepa­jautājis.

— Šajā tā saucamajā armijā, Tālera kungs, ietilpst lielāko­ties mūsu ļaudis. Un ieroči, kurus Seleka ba js šiem ļaudīm pērk par savu personīgo naudu, nāk no krājumiem, kas pieder mums. Tā Seleka baja nauda atkal ieplūst mūsu firmā, līdzīgi kā riņķo ūdens. Arī naudas līdzekļi, kurus Seleka bajs iegulda cī­ņai pret mums Afganistānā, pa lielākajai daļai ieplūst mūsu kasē.

— Kas īsti notiek ar šķirnes margarīnu? — Tims it kā bez kāda sakara iejautājās.

Bet barons tūlīt uztvēra šo «sakaru». Viņš sacīja:

— Seleka baja mēģinājums izjaukt mūsu plānus ar marga­rīnu arī bija tāda muļķīga iedoma.

Tima sirds sāka straujāk pukstēt. Vai barons zināja, ka zēns bija parakstījis līgumu ar Seleka baja tinti, kas ar laiku izbalē? Viņš neuzdrošinājās to jautāt. Tomēr Lefuets atbildēja arī uz šo jautājumu.

— Pildspalvā, ar kuru jūs, Tālera kungs, parakstījāties, bija gluži parasta tinte. Kāds sulainis Seleka baja mājā ir mans al­gotnis. Viņš tinti savlaicīgi apmainīja. Ja nu jūsu vārds tomēr izzustu, Un paliktu aizbildņa vārds. Es taču parakstīju katru līgumu divas reizes, Tālera kungs: vienreiz kā firmas pārstāvis un otrreiz ka jūsu aizbildnis.

Tims klusēja. Viņš i audzi jas pa lidmašīnas logu lejā uz zemi. Torņi, kurus viņš tur redze ja, likās, bija Hamburgas torņi.

Zēns ilgojās būt nepazīstams, pavisam parasts zēns un pa­staigāties pa ieliņām tur lejā. Lielo veikalniecisko darījumu pasaule Timām nebija pa spēkam.

Tims saprata, ka atgūt smieklus viņš varēs tikai tad, ja šķirsies no šās darījumu pasaules. Viņš domāja par Džoniju, Krešimiru un Rikerta kungu. Parīt, dienu pēc savas dzimšanas dienas, viņš atkal drīkstēs ar viņiem runāt.

Protams, ja viņi ir Hamburgā un vēl dzīvi.

Ja barons kaut kur kāpa no lidmašīnas ārā, viņš parasti pa­laida zēnu pa priekšu, jo gandrīz visur viņus gaidīja fotorepor- tieri. Taču šeit Hamburgas lidlaukā Fulsbitelā barons no lid­mašīnas izkāpa pirmais. Neviens pats viņus nesagaidīja, ne fotoreportieris, ne korespondents, ne arī kādas akciju sabiedrī­bas direktors. Tomēr viņus apsveica milzīga firmas reklāma uz muitas ēkas sienas:

PALMARO Pirmais šķirnes margarīns pasaulē Tikpat garšīgs kā sviests un tikpat lēts kā margarīns

Der cepšanai, vārīšanai, sautēšanai un ziešanai uz maizes

Tims aplūkoja vispirms plakātu un tad paskatījās baronā, tas smaidīja.

— Jūs brīnāties par margarīna nosaukumu, Tālera kungs? Redzat, mēs gada laikā noskaidrojām, ka Tima Tālera marga­rīnam ārzemēs būtu daži trūkumi. Daudzās zemēs jūsu vārdu būtu grūti pareizi uzrakstīt. Bez tam Āfrikā patīk reklāmā ar smaidošu melnādainu zēnu labāk nekā ar baltu. Arī aizkusti­nošā pasaciņa par nabaga zēnu nebija visai izdevusies, jo mūsu margarīnu taču nepirks tikai nabadzīgie vien.

Tikmēr viņi bija izgājuši cauri muitas kontrolei, kur uz Tima un Lefueta rokas bagāžas muitnieki, neko nejautādami, kā pa­rasts, uzvilka ar krītu krustiņus. Izgājis uz ielas, barons pamāja kādam taksometram, un Tims par to nobrīnījās vien. Viņus sagaidīt nebija atbraukusi neviena akciju sabiedrības mašīna. Bet, tikko taksometrs sāka kustēties, zēns spogulī ieraudzīja detektīvu no Dženovas; tas, šķiet, veltīgi pūlējās dabūt vēl kādu taksometru.

Automašīnā barons turpināja aizsākto sarunu:

— Mēs nosaucām savu margarīnu par «Palmaro», tāpēc ka šis vārds līdzīgi skan gandrīz visās pasaules valodās. Arī palma katram ir pazīstama. Ziemeļos pēc tās ilgojas, dienvidos tā aug durvju priekšā.

— Tad jau Seleka baja pildspalvai nav bijis nekādas nozī­mes, baron?

Lefuets piekrītoši pamāja. Tad viņš paliecās uz priekšu pie taksometra šofera un sacīja:

— Pacentieties, cik iespējams, apbraukt vecpilsētu,

Šoferis pamāja.

Barons atkal atlaidās sēdeklī un jautāja:

— Ko jūs iesāksiet ar rēderejas akcijām, Tālera kungs?

— Es uzdāvināšu rēdereju Rikerta kungam, baron. — Zēns pūlējās mierīgi un vēsi visu paskaidrot. — Tad mani vairs ne­mocīs sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš manis dēļ zaudējis vietu.

Šoferis, liekas, bija piebraucis pārāk tuvu ietvei. Automa­šīna it kā viegli sašūpojās.

Pie velna, uzmanieties taču! — Lefuets satraukts kliedza.

— Piedošanu, — šoferis norūca.

Timām pēkšņi radās tāda sajūta, ka viņš šo balsi jau kaut kur dzirdējis. Viņš mēģināja spogulī saskatīt šofera seju. Taču bārda, tumšās brilles un dziļi uz acīm uzmauktā cepure ar nagu gandrīz pilnīgi aizsedza seju.

Zēnam blakus piepeši atskanēja aizrautīgie smiekli'.

Jums vēl aizvien nav īsta priekšstata par mūsu akciju sabiedrību, — barons iesmējās. Jūs, Tālera kungs, nevarat mūsu Hamburgas rēdereju ne no šā, ne no tā uzdāvināt Ri­kerta kungam.

Kādēļ ne?

— Ar savu akciju paketi jūs esat tikai tā saucamais klusais līdzīpašnieks. No firmas tīrās peļņas lielāko daļu saņemat jūs, tomēr teikšana pār rēdereju joprojām paliek valdei, tas ir, man, misteram Penijam, senjoram van der Tolenam un Seleka bajam, jo mums pieder akcijas ar balsstiesībām.

— Ja Rikerta kungs kļūtu par direktoru, vai jūs viņu jeb­kurā laikā atkal varat atlaist, baron?

— Jebkurā laikā!

Šoferis tagad brauca lēnāk, jo viņam bija jāklepo. Liekas, viņš bija saaukstējies.

Tims ļoti domīgs raudzījās ārā pa logu. Mašīna brauca pa mierīgu ielu gar Alsteru, bet zēns to nemanīja.

— Baron!

— Jā,lūdzu?

— Vai jums rēderejas akcijas ir ļoti svarīgas?

Lefuets pētoši noraudzījās Timā. Ne vaibsts nepakustējās zēna sejā. Viņi tuvojās ielai ar ļoti dzīvu satiksmi.

Lefueta paradums pateikt kaut ko tā starp citu liecināja, ka viņš ir satraukts.

— Šī rēdereja ir kā maza pērle, kura vēl trūkst manas jūras karaļvalsts kronī; tā visumā nav nemaz tik nozīmīga, tomēr, tā sakot, būtu jauks papildinājums manai karaļvalstij.