DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

mēs pat varētu nopirkt monopolu tirdzniecībai ar margarīnu. Tas nozīmē, Tālera kungs, ka jūsu vārdu daudzinās visi no Ņujorkas līdz Tokijai un no Stokholmas līdz Keiptaunai. Pat vismazākā piparbodīte jebkurā nomaļa persiešu ciematā pārdos margarīnu ar jūsu vārdu. Un visur būs redzams zilā un dzeltenā krāsā smejoša zēna attēls jūsu fotouzņēmums!

Tagad Tims bija pati uzmanība. Viņš klusi pajautāja:

— Kā lai es smejos, ja es nevaru smieties?

— Tas jau ir mazāk svarīgs jautājums, Tālera kungs, un tam es tūlīt pievērsīšos. Vispirms šads jautajums: vai jūs piekrītat tādam margarīna nosaukumam?

Tims ar atbildi nesteidzās.

Viņš tagad saprata, kāpēc šāds šķirnes nosaukums akciju sa­biedrībai vajadzīgs. Viņš, Tims Talers, bija slavenais bagātais mantinieks, kura attēls un vārds aizvien vēl parādījās visos pasaules laikrakstos. Nevis margarīns reklamētu vārdu, bet gan otrādi: viņa jau tā pazīstamais vārds noderētu margarīna rek­lamēšanai.

— Vai man tas tūlīt jāizlemj, baron?

— Vēl šodien, Tālera kungs! Šajā paviljona! Kaut gan mar­garīns tirgū parādīsies tikai pēc gada, svarīgākie lēmumi jā­pieņem jau šajās dienās. Lai veiktu priekšdarbus, vajadzīgs milzīgi daudz naudas. Mēs riskējam ar tik augstu likmi, ka ne­veiksmes gadījumā var izputēt visa mūsu akciju sabiedrība.

Tims bija iebāzis roku žaketes kabatā un pēkšņi sataustīja Seleka baja pildspalvu. Viņam ausīs vēl skanēja Lefueta pie­zīme, ka visa akciju sabiedrība margarīna dēļ varētu izputēt. Vai Seleka bajs ar šīs pildspalvas palīdzību gribēja «izputināt» akciju sabiedrību? Vai Seleka bajs bija viņa slepenais sabied­rotais?

It kā domas nogrimis, zēns izņēma no kabatas pildspalvu un rotaļājās ar to, lai īstajā brīdī tā būtu pie rokas.

Tims neko daudz nevarētu zaudēt, ja margarīnu nosauktu viņa vārdā, taču viņš varbūt varētu daudz iegūt, ja Seleka bajs būtu viņa pusē. Zēns nolēma paļauties uz Seleka baju.

— Pasakiet kungiem, baron, ka es piekrītu!

Lefuets atvieglots uzelpoja. Bet vispār viņš palika mierīgs.

— Tādā gadījumā, — viņš sacīja, — atkal būtu jāparaksta līgums. Šeit tas ir!

Tējas tasīte tika pabīdīta sānis, un Tima priekšā uz galda tika nolikti divi līgumi ar vienādu tekstu. Barons bija sagata­vojies, ka zēns tos vispirms izlasīs. Taču Tims, baidīdamies, ka

Lefuets nepiedāvā viņam citu pildspalvu, parakstījās tūlīt ar Seleka baja pildspalvu.

Tad barons parakstīja katru lapu divreiz: vienreiz akciju sa­biedrības vārdā un otrreiz kā Tima aizbildnis. Diemžēl zēns tam nepievērsa uzmanību.

Iedzersim uz «Tima Tālera margarīnu», Tim Tāler! — Barons izņēma no mazas bufetes divas stūrainas slīpēta stikla degvīna glāzītes un ielēja rumu. Tad glāzes tika saskandinātas. Zēns nezināja, vai viņš dzer uz savu laimi vai nelaimi. To, ka tas bija Džonija rums, viņš uzskatīja par labu zīmi.

Barons Lefuets atkal apsēdās un paskaidroja, kā paredzēts reklamēt «Tima Tālera margarīnu».

— Mēs ļaudīm stāstīsim, kā mazs nabaga zēns no šauras ieli­ņas aizkustināja bagātā barona sirdi, kā viņš tika iecelts par mantinieku un kā pēc tam rūpējās, lai visi cilvēki nabadzīga­jās ieliņās varētu ziest uz maizes labu un lētu margarīnu.

— Bet tie taču ir tīrie meli, — Tims protestēja.

— Jūs runājat tāpat kā Seleka bajs, — Lefuets nopūtās. — Starp citu, reklāma nekad nav meli, bet gan ir jautājuma izskaidrošana.

— Jautājuma izskaidrošana, baron?

Lefuets pamāja.

— Redzat, Tālera kungs, visi fakti saskan: jūs taču uzaugāt nabadzīgā ieliņā, esat barona mantinieks, un pat šķirnes mar­garīns bija jūsu ideja. Tagad viss atkarīgs tikai no tā, kā šos faktus parāda īstajā gaismā, un mūsu aizkustinošā pasaka par margarīnu ir sacerēta. Tā ir ļoti laba reklāma. Konkurence trakos. Bet to atstājiet mūsu ziņā, Tālera kungs. Runāsim tagad par jūsu fotoattēlu.

— Par smejošā zēna attēlu?

Tieši par to, Tālera kungs. Es esmu iesācējs fotomākslā un šo uzņēmumu gribu izdarīt pats. Viss ir jau sagatavots.

Lefuets pavilka sāņus aizkaru, aiz kura, kā Timām likās, va­jadzēja būt iekārtotai mazai virtuvei. Taču tur uz statīva bija novietots fotoaparāts un blakus krēsls, pār kura atzveltni ka­rājās novalkāts zēna pulovers. Visvairāk Timu tomēr pār­steidza pie pretējās sienas novietotais milzīgais viņa ieliņas fo­toattēls. Tieši pašā vidū redzamas viņa bijušā dzīvokļa durvis. Viss saskanēja līdz pat visniecīgākajiem sīkumiem. Zēns pat pamanīja kaimiņu mājas mūrī plaisu, kurā toreiz viņš bija pa­slēpis piecas markas. Viņam pat šķita, ka viņš jūt piparu, ķi­meņu un anīsa smaržu.

— Lūdzu, uzvelciet šo puloveru un nostājieties šā fona

priekšā, Tālera kungs! — Lefuets pa to laiku uzmanīgi novie­toja statīvu ar visu fotoaparātu paviljona vidū.

Visu, ko Lefuets lūdza, Tims darīja kā sapnī. Zēns atcerējās pagātni: tēvu. Pamāti. Bālo Ervinu. Pamātes kūku draudzeni no mājas pa kreisi. Bebera kundzes veikalu pa labi. Svētdienas. Derības. Nopratināšanu vakarā. Rūtaino kungu. Līgumu.

Zēnam vajadzēja uz mirkli atsēsties krēslā. Lefuets rīkojās ar fotoaparātu.

Beidzot viss bija kārtībā. Barons paraustīja puloveru, kas zē­nam tagad bija mugurā, lai tas izskatītos nevīžīgi uzvilkts, mazliet sajauca viņam matus un nostādīja viņu dzimtās ieli­ņas fotoattēla priekšā. Tad viņš pakāpās atpakaļ un nostājās aiz aparāta.

— Tā ir labi, Tālera kungs! Palieciet tur stāvam. Un tagad atkārtojiet, ko es sacīšu: «Es aizņemos savus smieklus tikai uz pusstundu. Par to es lieku savu dzīvību ķīlā.»

— Es aizņemos savus smieklus . . . —Tima balss aprāvās.

Taču barons tūlīt nāca palīgā:

— Atkārtojiet pa daļām. Tā ir vienkāršāk. Tātad: «Es aiz­ņemos savus smieklus …»

— Es aizņemos savus smieklus . . .

— … tikai uz pusstundu.

— … tikai uz pusstundu.

— Par to es lieku . ..

— Par to es lieku …

— … savu dzīvību ķīlā!

— … savu dzīvību ķīlā!

Tiklīdz Tims bija izteicis pēdējo vārdu, Lefuets žigli pabāza galvu zem melnās drānas. Gluži kā leļļu teātrī. Tims sajuta ne­pārvaramu tieksmi smieties, un — viņš smējās. Smiekli gul­dzēdami lauzās no krūtīm ārā, kutināja kaklu un pārvērtās briesmīgā smieklu vētrā, tā ka sāka sāpēt vēders un acīs sa­sprāga asaras. Paviljons taisni vai dārdēja no Tima smiekliem, krēsls Timām blakus drebēja, it kā tas smietos līdzi. Šķita, ka pasaule atkal ieguvusi līdzsvaru. Tims Tālers smējās.

Barons, paslēpies zem melnās drānas, gaidīja, kamēr smiekli mitēsies. Viņa roka, kas rīkojās ap zibspuldzi, trīcēja.

Tims, kas tikai pamazām spēja nomierināties, jautāja, prie­cīgi savilcis seju:

— Vai šis ir margarīna smaids, kas jums, baron, vajadzīgs?

Viņam ap sirdi bija viegli un jautri, un viņš jutās pārgal­vīgs. Barons viņam vēl arvien šķita kā marionete leļļu teātrī. Viņš neticēja, ka tas ilgs tikai pusstundu; viņš bija pārlieci­nāts, ka atguvis savus smieklus uz visu mūžu. Pret Lefuetu, kas bija paslēpies zem melnās drānas, pret šo baronu bez smiek­liem viņš izjuta tādu kā līdzcietību. Pat spiedzīgā balss, kādā l.efuets tagad deva zēnam norādījumus, Timā izraisīja drī­zāk līdzcietību nekā izsmieklu. Paklausīgi viņš izstiepa uz priekšu labo kāju, pašķieba galvu mazliet sānis, pa­smaidīja, pēc Lefueta vēlēšanās pateica vārdus «bišu dūriens» (viņa atmiņā it kā ieskanējās zvans), pavilka kāju atkal atpa­kaļ un atvieglots iesmējās, kad uzliesmoja zibspuldze.