DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Redziet, Tālera kungs, cilvēki sadalīti divās daļās kun­gos un kalpos. Mūsu laiks gribētu šīs robežas izdzēst, bet tas ir bīstami. Ir jābūl tādiem ļaudīm, kas domā un pavēl, un tā­diem, kas nedomā, bet izpilda pavēles.

Tims mierīgi dzēra tēju, pirms atbildēja:

Kad es vēl biju mazs zēns, baron, tēvs man reiz teica: «Netici, ka ir kungi un kalpi, zēn! Bet tici tikai, ka ir gudri cilvēki un muļķi, un nīsti muļķību, ja tā nav labsirdīga!» To es toreiz ierakstīju skolas burtnīcā, tāpēc to vēl tagad atceros.

— Jūsu tēvs patiesībā teica to pašu, ko es, Tālera kungs. Jo gudrie ir kungi un muļķi — kalpi.

Tims iebilda:

Seleka bajs man paskaidroja, ka Afganistānā un Dienvid­amerikā tikai tie ir kungi, kas nejauši par tādiem dzimuši.

— Dzimšana nav nejaušība, — Lefuets saīdzis norūca.

— Starp citu, Tālera kungs, Seleka bajs ir komunists. Tikai viņš pats to nezina. Bet es zinu, ka viņš Dienvidamerikā algo armiju, kurai jāgāž mūsu prezidents. Un es zinu arī, ka viņš Afganistānā grib sakūdīt nažu trinējus pret mūsu pilnvaroto Ramadullu.

— To jūs zināt? — Tima sejā atspoguļojās tādas šausmas, ka barons skaļi iesmējās.

— Es zinu vairāk, nekā jūs varat nojaust, — viņš sacīja. — Es zinu arī par jūsu līgumu ar misteru Peniju, Tālera kungs. Un es nojaušu, ko jums piedāvāja van der Tolens.

Šoreiz Tims, dzerdams tēju, aizrijās. Vai Lefuets spēja lasīt domas? Bet izskaidrojums barona gudrībai bija pavisam vien­kāršs. Viņš pats to pateica zēnam:

— Katrs kalpotājs šajā pilī ir arī detektīvs. Vai jūs neesat pamanījis, Tālera kungs, ka uz jūsu rakstāmgalda atrodas jauna dzēšlapa?

— Nē!

— Tādus sīkumus jums gan derētu ievērot! Ja veco dzēšlapu tur pret spoguli, jūsu līgums ar misteru Peniju ir gluži skaidri salasāms.

Šajā mirklī Tims saprata, ka nekādos darījumos nespēs pār­spēt baronu. Nakts plāni izgaroja kā tvaiki no tējas tases. Cīņā par saviem smiekliem zēns bija zaudējis vienu raundu.

— Vai jūs, baron, kaut ko pasāksiet pret Seleka baju un misteru Peniju?

Lefuets atkal iesmējās un tad teica:

— Nē, mans mīļais! Man pietiek, ka esmu informēts. Pro­tams, biju noskaities, kad uzzināju, ko tie abi izdarījuši vai kas viņiem padomā. Bet, lai vieglāk pārciestu šo sašutumu, manā rīcībā, par laimi, ir jūsu smiekli. Tie man sniedz atvieglinā­jumu un brīvības sajūtu. Kā redzat, Tālera kungs, es tos iz­lietoju derīgiem nolūkiem.

— Šķiet, jūs, baron, visu izlietojat tikai derīgiem nolūkiem.

— Ir tikai divi izņēmumi, Tālera kungs: mana interese par rgleznām, tāpat mana interese par reliģi …

Nē, viņš pats sevi pārtrauca. — Arī manai interesei par reliģiju ir savs nolūks.

Tims atri mainīja sarunas tematu, jo viņam pie rokas nebija [piemērota kroņluktura. Viņš jautāja:

— Kas būs ar līgumu, kuru es noslēdzu ar misteru Peniju?

— Redziet, Tālera kungs, vai misters Penijs dabūs akcijas ar balsstiesībām, atkarīgs no tā, vai jūs divdesmit viena gada vecumā patiešām saņemsiet visu manu mantojumu, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām. Pārējā līguma daļa, pats par sevi sa­protams, ir spēkā. Pēc gada, skaitot no šīs dienas, vairākums mūsu Hamburgas rēderejas akciju piederēs jums. Jūs Rikerta kungu laikam gribētu atkal iecelt amatā un godā?

— Jā, — nevilcinādamies atbildēja Tims.

— Cerēsim, ka viņš nākamajā gadā būs sveiks un vesels.

Šie vārdi, ko Lefuets it kā starp citu pateica, zēnu izbiedēja.

Barons, bez šaubām, bija uz visu spējīgs, pat kaut kā nogalināt Rikerta kungu. Timām tāpēc vajadzēja izlikties, it kā viņu se­višķi neinteresētu Rikerta kungs. Tādēļ viņš sacīja:

— Man loti žēl, ka Rikerta kungam mūsu telefona sarunas dēļ vajadzēja zaudēt vietu. Tāpēc es noslēdzu līgumu ar mis­teru Peniju.

Lefuets no mazas kristāla karafes ielēja sev rumu tējā un pajautāja:

— Vai jūs vēlaties kādu malku?

Tims pamāja ar galvu, barons ielēja rumu un tad sacīja:

— Man ir priekšlikums, Tālera kungs. Vienu gadu nesazi- nieties ar Rikerta kungu, nedz ar citiem draugiem no Hambur- gas; tad es parūpēšos, lai pēc gada Hamburgas rēderejas akci­jas patiešām piederētu jums. Vai piekrītat?

— Jā, — pēc brīža sacīja Tims. — Piekrītu.

Pie sevis viņš nodomāja: vienu gadu nodzīvot bez smiekliem ir grūti, taču visu mūžu dzīvot bez smiekliem ir nepanesami. Šis viens gads man jāiztur. Gada beigās varbūt uzzināšu, kā es varētu baronu apvest ap stūri. Baronu — komersantu nespēšu pieveikt, varbūt man izdosies viņu kaut kā citādi atmaskot.

It kā uzminēdams Tima domas, Lefuets sacīja:

— Es ierosinu, Tālera kungs, šo gadu izmantot pasaules ce­ļojumam, kura mēs dosimies ka privātas personas. Šo pasaules ceļojumu es jums dāvinu dzimšanas dienā. Starp citu, vēlu jums laimes, kaut arī ar nokavēšanos! — Barons jautri iesmē­jās un vienaldzīgi paspieda Timām roku.

— Sirsnīgi pateicos, — Tims sacīja. Tad viņš iedzēra malku karstas tējas.

— Vai jūs maz zināt, ka nupat iedzērāt stūrmaņa Džonija rumu?

— Kā, lūdzu?

— Jūs Dženovā aizmirsāt divas pudeles ruma, kuras jūs lai­mējāt no stūrmaņa. Tās tika atnestas uz viesnīcu, un es liku tās atgadāt šurp, lai jūs patiešām varētu baudīt to, ko esat lai­mējis. Sīkumos es esmu ļoti precīzs.

Tims neteica neko. Domās viņš atkārtoja Džonija izteicienu:

«Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!»

Lefuets pārtrauca zēna domas, sacīdams:

— Pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem, Tālera kungs! Parunāsim par margarīnu!

— Labi, baron, pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem!

Barons piecēlās un, rokas uz muguras salicis, pastaigājās pa paviljonu. Viņš sacīja:

— Tālera kungs, jūs zināt, ka mūsu ieplānotajam šķirnes margarīnam jādod nosaukums, tam jābūt pievilcīgam vārdam, kas paliktu atmiņā un atgādinātu kaut ko zināmu. Mēs ilgi spriedām par šo nosaukumu, jo tas ir loti svarīgi. Labs nosau­kums precei ir tīra pejņa.

Tims pamāja. Viņš vēl aizvien nesaprata, kāds viņam ar to sakars. Taču viņš to drīz vien uzzināja.

— Kad bija izteikti dažādi priekšlikumi … — Barons atkal pastaigājās šurp un turp. … Seleka bajs naca klajā ar savu priekšlikumu, kuru mēs tūlīt vienbalsīgi pieņēmām par labāko. Seleka bajs to es vel gribētu piemetināt —, kaut arī viņam ir dīvainas idejas, mums ir ļoti noderīgs vīrs. Bet tas tā starp citu. Viņš ierosināja margarīnu nosaukt par «Tima Tālera mar­garīnu».

Lefuets apstājās un raudzījās zēnā caur tumšajām brillēm, kuras viņš tagad gandrīz nekad nenoņēma.

Tima sejā nepakustējās ne vaibsts. Zēns priekšlikumu, likās, uzņēma vienaldzīgi, varbūt pat nesaprata to. Tāpēc barons pa­skaidroja to tuvāk:

— Jums jāsaprot, Tālera kungs, ka nekur pasaulē vēl nav bijis šķirnes margarīns. Ja mēs pēkšņi, pārsteigdami visus ar lielu piedāvājumu, parādāmies tirgū, mums varbūt izdotos ie­gūt margarīna tirgu savās rokās. Dažās Dienvidamerikas valstīs