DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Kad Tims bija nomazgājies un apģērbies, viņš pavilka platu, izšūtu zvana auklu. Tad ienāca sulainis ar brokastu paplāti, no­vietoja pie loga galdiņu, uzlika brokastu traukus, ielēja tasē kakao, pielika cukuru un krējumu, piebīdīja pie galda krēslu un, uzlicis rokas uz atzveltnes, gaidīja, kamēr zēns sēdīsies, lai tad pastumtu viņam krēslu. Tad sulainis gandrīz nedzir­dami pazuda.

Pirmajā diena sulainis Timām bija plati uzsmaidījis. Bet jau ar otro dienu viņš vairs nesmaidīja. Sulainim bija drīzāk sku­mīga seja, it ka viņš zinātu Tima bēdas.

Tims klusēdams lāva visam litēt savu gaitu. Kaut gan viņš manīja, ka sulainis jūt viņam līdz, un viņš pats sulaini labi ie­redzēja, zēns tomēr ikreiz nopriecājās, kad brokastu ceremo­nija bija beigusies un viņš viens varēja sēdēt pie loga.

No rīta pēc negulētās nakts Timām bija grūti piecelties. Bez tam bija vēl patumšs, jo ārā lija straumēm. Zēns tomēr piecē­lās, un ceremonija noritēja tieši tāpat kā katru rītu. Tims, ie­dams baronam visur līdz, bija iemācījies savaldīties un būt disciplinēts.

Brokastojot zēns pa logu redzēja daļu pils kāpņu. Glazētās suņu figūras lietū spīdēja. Tomēr viņi izskatījās nožēlojami, ne­kustīgi un bezpalīdzīgi stāvēdami lietū.

Tims juta, ka ari viņš kļūs par tādu suni, ja viņam neizdosies drīzumā atgūt smieklus.

Zvanīja telefons. Pie aparāta bija Lefuets. Viņš lūdza Timu pulksten piecos dzert ar viņu kopā tēju sarkanajā paviljonā.

Tims sacīja: «Labi, baron!» — un turpināja brokastis. Tur­klāt viņš domāja, ko tas varētu nozīmēt. Līdz šim barons pa­rasti uznāca augšā torņa istabā, ja gribēja ar zēnu runāt. Lai­kam kāda īpaša iemesla dēļ barons gribēja satikties pavil­jonā.

Pusdienās, kuras iezvanīja gongs tieši pulksten vienos un uz kurām Tims devās pa skaisti izrotātām vītņu kāpnēm lejā uz ēdamzāli pirmajā stāvā, — tātad pusdienās barons ne ar vienu vārdu nepieminēja ielūgumu uz tēju, kaut gan zēns sē­dēja viņam blakus.

Seleka bajs, kas pilī parasti ieradās pēcpusdienā, šoreiz bija jau atnācis un arī pusdienoja. Timām bija tāda sajūta, ka šorīt notikusi svarīga sēde. Bet par to kungi klusēja. Tās vispār bija visklusākās pusdienas pilī.

Pēcpusdienas katrs pavadīja savā istabā. Tima istabā atradās neliela bibliotēka, un viņš parasti lasīja. Iemīļotākie viņam bija apakšējā plauktā noliktie Čarlza Dikensa darbi sarkanbrū­nos linu vākos. Grāmatas par nabaga nelaimīgajiem bērniem viņš taisni vai aprija, tapat kā Bebera kundzes bišu dūrienus. Taču viņu katrreiz biedēja stāsti ar laimīgām beigām. Trīs grā­matas viņš pat nelasīja tālāk, jo manīja, ka darbība tuvojas lai­mīgām beigām.

Sī lietainā pēcpusdiena bija kā radīta skumju grāmatu lasī­šanai. Taču Tims šoreiz nelasīja. Viņš sēdēja stūrī pie loga, raudzījās laukā uz pelēko ieleju, kas visa mirka lietū, un cen­tās atsaukt atmiņā nakts plānus. Bet viņa galva bija kā izslau­cīta. Viņš ne par ko nespēja domāt. Viņš redzēja tikai lietu, noskumušos suņus uz kāpnēm un slēgtos ratus, kas katru pēc­pusdienu pieveda svaigus produktus no Mozulas.

īsi pirms pieciem istabā ienāca jaunais sulainis ar lietussargu rokā un lika saprast, ka grib pavadīt Timu uz sarkano pavil­jonu. Zēns paņēma lietussargu un ar zīmēm parādīja, ka grib iet viens. Tad viņš uzvilka vieglu lietus mēteli (to viņi bija no­pirkuši tirgū Atēnās) un izgāja no savas istabas.

Kāpņu augšgalā stāvēja Seleka bajs. Viņš sasveicinājās ar Timu un iespieda viņam rokā pildspalvu. Kaut gan neviena

nebija tuvumā, Seleka bajs to darīja paslepeni. Turklāt viņš nočukstēja:

— Paraksties ar to!

Iekams Tims paspēja kaut ko pajautāt, sirmgalvis bija jau nozudis. Zēns iebāza pildspalvu kabatā, nokāpa pa kāpnēm lejā un cauri vestibilam devās uz lielajām pils durvīm, kuras viņam atvēra vecs kalpotājs.

Kad Tims jau grasījās iziet laukā lietū, kāds iesaucās:

— Vienu mirkli, Tālera kungs!

Aiz kādas kolonnas parādījās senjors van der Tolens. Viņš pamāja kalpotājam, lai tas aizietu, un tad klusu pajautāja:

— Vai esat pārdomājis, Tālera kungs? Jūs man apsolāt sa­vas akcijas ar balsstiesībām. Un es jums par to dāvinu lielu uzņēmumu.

Tims gandrīz jau pateica: «Darījumu es noslēdzu ar misteru Peniju.» Taču šai lietainajai pēcpusdienai bija vismaz tā priekšrocība, ka tādās reizēs domāšana ir gausa. Tims vispirms pārdomāja, iekams atbildēja, un atbilde bija saprātīga:

— Darījumu ar jums, senjor van der Tolen, es nevaru no­slēgt.

— Zēl, — sacīja portugālietis, sejas vaibstiem nepakusto­ties. Vairāk neko viņš neteica. Tad viņš gribēja jau iet prom, lāču vēlreiz apdomājās un piebilda:

— Tad atbalstiet vismaz mūsu pasākumus darījumos ar mar­garīnu, Tālera kungs. — Pēc tam viņš aizgāja.

Tims nezināja, ko lai domā gan par vienu, gan otru sastap­šanos. Vispirms noslēpumainā pildspalva, ko zēnam iedeva Se­leka bajs, un tagad senjora van der Tolena neizprotamā pie­zīme par Tima līdzdalību darījumos ar margarīnu. «Vēl tikai misteram Penijam vajadzētu gadīties ceļa,» nodomaja Tims.

Un tā arī notika.

Kad zēns ai lietussargu gāja lejā pa pils kāpnēm, misters Penijs, arī ar lietussargu, stāvēja blakus kādam akmens kur­tam, no kura pilēja ūdens.

— Lūdzu pilnīgu klusu riešanu par mūsu mazo yesterday līgumu, es domāju, vakardienas līgumu, viņš sacīja.

— Centīšos iegaumēt, sacīja Tims, kā bieži mēdza teikt.

Misteram Penijam, likās, vēl kaut kas bija uz sirds, taču

viņš, acīm redzot, nevarēja izšķirties, vai to teikt. Viņš tikai pamāja zēnam un tad pa kāpnēm devās augšā.

Tims nezināja, ko darīt. Firmas kungi piešķīra sarunai ar baronu loti lielu nozīmi, citādi viņi taču nebūtu Timu pēc kār­tās gaidījuši un uzrunājuši. Domās iegrimis, viņš gāja uz pa­viljonu. Tā sauktais sarkanais paviljons atradās uz vidējās parka terases. Nosaukums laikam radies no uguns sarkanā gaiļa, kas rotāja jumtu, jo pats paviljons bija baltā krāsā.

Apgrieztie koki un krūmi izskatījās kā eleganti tērpti cil­vēki, kurus pārsteidzis lietus un kuri saldami gaida palīdzību. Tims diezgan ātri gāja pa aleju, kas veda uz paviljonu. Barons jau stāvēja pusatvērtajās stikla durvīs un raudzījās pretī.

Jūs esat novēlojies par trim minūtēm, — viņš sacīja.

— Vai jūs kāds aizkavēja?

— Jā, — sacīja Tims, un barons vairs neko nejautāja.

Apaļajā paviljonā stāvēja vieglas mēbeles, kas bija apvilktas

ar dzeltenbrūnu svītrotu zīda audumu. Apkalpotāja no krievu patvāra ielēja tasēs tēju un tad grasījās iet projām. Tims, ierau­dzījis, ka viņai nav lietussarga, uzsauca:

Uzgaidiet mirkli! — Kad sieviete apgriezās, zēns iedeva viņai savu lietussargu.

Apkalpotāja gandrīz vai izbijās. Pa pusei apjukusi, pa pusei jautājoši viņa raudzījās baronā. Bet viņš tikai smējās un ar rokas mājienu norādīja, lai viņa pazūd ar visu lietussargu. Un to viņa arī tūlīt izdarīja.

— Jūsu sīkās laipnības, Tālera kungs, uz ļaudīm atstāj ie­spaidu. Turpiniet vien tādā pašā garā, tikai nepārspīlējiet.

Barons palīdzēja zēnam novilkt mēteli, un tad viņi apsēdās.