DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Mēs jau zinām jūsu domas, — sacīja misters Penijs īsi un skaidri.

Taču barons mundri papildināja:

— Ja kādā laupītāju nomāktā zemē laupītājus civilizē, Se­leka baj, arī tad jau ir gūtas lielas sekmes. Vēlāk, kad zeme ar mūsu palīdzību būs kļuvusi par tādu zemi, kurā valda likumi un kārtība, mūsu pārdošanas metodes, protams, arī kļūs pilnīgi likumīgas.

— To pašu jūs man atbildējāt, — mierīgi iebilda Seleka bajs, — kad mēs runājām par cilvēka necienīgām algām cu­kurniedru plantācijās kādā Dienvidamerikas valstī. Mēs ar savu naudu panācām, ka tagad šai zemē par prezidentu iecelts zaglis un slepkava, un apstākļi tur kļuvuši vēl ļaunāki!

— Bet šis prezidents ciena reliģiju, — misters Penijs metās starpā.

— Tad man labāk patiktu cilvēcīgs prezidents, kaut arī viņš necienītu reliģiju, — Seleka bajs norūca.

Tagad pirmoreiz ierunājās senjors van der Tolens:

— Kungi, mēs taču esam tikai komersanti, kas ar politiku nenoņemas. Cerēsim, ka pasaule labosies un mēs visi kā labi draugi varēsim nodarboties ar tirdzniecību. Un tagad pievēr­sīsimies galvenajam jautājumam — sviestam.

— Drīzāk margarīnam, — barons smiedamies pārlaboja un tūlīt sāka lasīt garu referātu, līdzīgu viņa runai lidmašīnā. Viņš izsacījās nevis kā miermīlīgs tirgotājs, bet gan kā karavadonis, kas savus ienaidniekus - citus sviesta tirgotājus — grib sa­triekt pīšļos.

Tims klausījās tikai ar vienu ausi. Viņam reiba galva. Viņš jautāja sev, kādēļ gan vispār Afganistānā un Dienvidamerikā vajadzēja nodarboties ar veikalnieciskiem darījumiem, ja tas bija iespējams vienīgi tik neglītā veidā. Viņš vairs nevēlējās barona karaļvalsti. Viņam kļuva bail no tirdznieciskiem darī­jumiem. Viņam likās — pat resnās Bebera kundzes maiznīcā viss nav tā, kā vajag.

Zēnam tomēr vēl kādu laiku bija jākauc līdzi vilkiem; pai laimi, viņam atkal ienāca prātā viņa paša svarīgais darī­jums — tirgošanās ar saviem smiekliem.

Barons lūdza zēnu atkārtot, ko tas bija stāstījis lidmašīnā par margarīna patēriņu savā ieliņā. Tims to darīja, un pēc tam sēžu zalē kādu brīdi iestājās klusums.

— Mēs paties par maz esam pievērsuš uzmanīb margarīn, — nomurmināja misters Penijs.

Turklāt mūsu veikals izaudzis liels tieši no sīkumiem, kuri vajadzīgi nabaga ļaudīm, — papildināja senjors van der Tolens. — Tirgošanos ar margarīnu mēs esam atstājuši novārtā. To vajadzētu organizēt pilnīgi no jauna.

Kļuvis mierīgāks, Tims atkal sacīja:

— Es vienmēr skaitos par to, ka ļaudis pirka sviestu, iesai­ņotu sudraba papīrā, turpretī margarīnu mums izkasīja no mucas un uzmeta uz lēta papīra. Mēs varētu pārdot nabaga ļaudīm margarīnu arī skaistā iesaiņojumā. Naudas mums taču ir pietiekami.

Visi četri kungi pārsteigti raudzījās zēnā, un pēkšņi kā pēc komandas atskanēja skaļi smiekli.

Tālera kungs, jūs esat nenovērtējams! — iesaucās mis­ters Penijs.

— Atrisinājums bija mūsu acu priekšā, taču mēs to nere­dzējām, — iesmējās barons. Pat senjors van der Tolens bija pielēcis kājās un blenza Timā kā brīnumā.

Vecais Seleka bajs bija vismierīgākais. Tāpēc Tims tam jau­tāja, kas viņa priekšlikumā bijis tik sevišķs.

— Mans mīļais jaunais kungs, — sirmgalvis svinīgi sacīja. — Jūs nupat atklājāt šķirnes margarīnu.

Ko nozīmē šķirnes margarīns, Tims pamazām aptvēra divās turpmakajās dienās, jo pilī gandrīz neko citu vairs nerunāja. Pat apkalpotāji — gan arābiski, gan kurdiski, likās, čukstēja par margarīnu.

Stāvoklis bija šāds: sviestu jau ilgāku laiku pārdeva glīti iesaiņotu un ar noteiklu nosaukumu.

Vācijā, piemēram, pārdošanā bija «Vācu lauku sviests» un «Vācu šķirnes sviests», I lolandē «Nīderlandes sviests».

Komersantam, kas ar sviestu gribēja labi nopelnīt, vajadzēja prast sadarboties ar piensaimniecībām. Taču barona Lefueta sabiedrība diemžēl ar trim lielākajām piensaimniecībām bija saķildojusies. Tūkstošiem mazo pienotavu nodeva sviestu kā­dai citai sabiedrībai, kas sviestu bez tam pārdeva lētāk nekā barons.

Ar margarīnu bija citādi. Līdz šim tas vēl netika iesaiņots un arī nosaukuma nebija. Margarīns nebija šķirnes prece, bet to tirgotājiem piegādāja mucās un toveros, un tirgotāji ar seklām koka karotēm ikreiz izņēma laukā tik daudz marga­rīna, cik pircējam vajadzēja. Tā kā margarīnam nebija noteikta nosaukuma un pircēji nezināja fabrikas, kurās to ražoja, bieži tirgū nonāca lēts, toties slikts margarīns; un lieltirgotājiem bija grūti «margarīna tirdzniecību saņemt savās rokās», kā sen­jors van der Tolens sacīja.

Tam tagad vajadzēja kļūt citādi. Pēc barona Lefueta sabiedrī­bas vēlēšanās tirgū vajadzēja paiādīties glīti iesaiņotai margarīna šķirnei ar noteiktu nosaukumu. Margarīna ieviešana tika plānotā kā karagājiens karā. Visas svarīgākās margarīna fabrikas vajadzēja slepeni uzpirkt; visas šķirnes vajadzēja labo­ratorijā pārbaudīt; visām fabrikām vislētāk vajadzēja izgata­vot labāko šķirni, un galu galā vajadzēja sagatavot milzīgu reklāmu, lai namamātes dārgā sviesta vietā pirktu «gandrīz tikpat labo», taču daudz lētāko margarīnu ar nosaukumu. (Slik­tais margarīns, kam nav nekāda nosaukuma, izzustu pats no sevis.) Protams, visus šos priekšdarbus vajadzēja veikt cik atri vien iespējams un pilnīgi slepeni, lai kāda cita tirdzniecī­bas sabiedrība neaizsteigtos barona Lefueta sabiedrībai priekšā. Šajās divās dienās notika telefona sarunas gandrīz ar visām lie­lākajām Eiropas pilsētām; telegrammas gan pienāca, gan tika nosūtītas; un dažreiz ar lidmašīnu ieradās kāds kungs, kas uz -dažām stundām ar baronu un pārējiem trim kungiem ieslēdzās sēžu zālē, un tai pašā dienā atkal aizlidoja.

Timām tagad bija daudz laika. Pusi dienas viņš pavadīja torņa istaba, domādams par liktenīgo līgumu, kuru viņš, mazs muļķa zēns būdams, bija parakstījis kupla kastaņkoka ēnā. Viņš neredzēja ceļu, kas vestu pie viņa smiekliem. Bez tam veikalnieciskās runas bija tā samulsinājušas viņu, ka viņš šo īso ceļu pat nespēja saredzēt.

Taču trīs cilvēki Hamburgā šo ceļu bija atklājuši, un tikai gluži nejauši zēns nodibināja sakarus ar šiem trim cilvēkiem. Tima torņa istaba iezvanījās mazais telefona aparāts; kad zēns nocēla klausuli, viņš izdzirdēja tālu balsi, kas sacīja: «Šeit Hamburga, vai es runāju ar baronu?»

Brīdi Tims nevarēja parunāt. Tad viņš iekliedzās:

— Vai tas esat jūs, Rikerta kungs? Šeit Tims!

Tālā balss kļuva mazliet skaļāka un skaidraka. Tā sacīja:

— Jā, tas esmu es! Ak dievs, kāda mums laime! Krešimirs un Džonijs bija atnākuši pie manis. Krešimirs zina . . .

Diemžēl Tims nejāva Rikerta kungam izrunāt visu līdz ga­lam. Satraukts viņš kliedza pa starpām:

— Sveiciniet Džoniju, Rikerta kungs! Un Krešimiru arī! Arī -savu māti, lūdzu! Un pārdomājiet…

Kāda roka pāri Tima plecam sniedzās pie telefona dakšas un nospieda to. Saruna bija pārtraukta. Zēns bāls no bailēm ap­griezās. Viņam aiz muguras stāvēja barons. Sava svētlaimē Tims nebija dzirdējis viņu ienākam. .