DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Kā jums patīk parks, Tālera kungs?

Timām likās tīrā bezjēdzība tā apcirpt stādus, tāpēc viņš at­bildēja:

— Tas izskatās ka labi atrisināts aritmētikas uzdevums, ba­ron!

Lefuets iesmējās.

— Jūs izrādāt savu nepatiku ļoti pieklājīgā veida, Tālera kungs. Jāatzīst, ka jūs lieliski attīstāties.

— Ja tik jauns cilvēks nesaka to, ko domā, viņš attīstās vāji, zirgā sēdēdams, sarunā iejaucās Seleka bajs. Viņš to sacīja diezgan skaļi, cenzdamies nomākt riteņu klaboņu.

Lefuets viņam atbildēja arābiski, kā Timām likās, diezgan skarbā balsī.

Jātnieks neko neatbildēja. Tikai ilgi un domīgi noraudzījās zēnā. Drīz pēc tam viņš atvadījās, raitā solī apjāja apkārt pau­guram un tad devās tālās kalnu grēdas virzienā.

Barons noskatījās viņam pakaļ, sacīdams:

Gudra galva, taču pats ir ar augstu morāli. Viņš ārzemju laikrakstos lasījis, ka es gana Ali kapu esmu uzdevis par sa­vējo, bet pats tūlīt esmu pārvērties par savu dvīņubrāli. Viņš par to klusēs, taču pieprasa, ka man par sodu viņa ticības brā­ļiem jāuzceļ jauns templis. Man laikam nekas cits neatliks kā izpildīt viņa vēlēšanos.

Ja es varētu, es tagad smietos par to, — Tims nopietni atbildēja.

Viņa vietā iesmējās barons. Viņš smējās guldzinādams, ka­mēr balss beigās aizrāvās. Un šoreiz tas Timu nenomāca. Zēns bija pat apmierināts, jo viņa smiekli turpmāk būs tepat tu­vumā. Viņš domāja, ka izdevīgā brīdī tos ātri varēs atgūt.

Zēns nezināja, ka tie ir tīrie maldi. Viņš gatavojās baronu arī turpmāk pavadīt.

Kariete pieturēja pie kāpnēm, kas veda augšup no te­rases uz terasi līdz pašai pilij. No apakšas skatoties, kāpnes likās milzīgi augstas, it kā tām nekad nebūtu gala. Visdīvai­nākie tomēr bija suņi — suņu skulptūras, kas stāvēja pa labi un pa kreisi uz atsevišķiem pakāpieniem un mēmi blenza ie­lejā. Tur laikam stāvēja simtiem suņu: pinčeri, āpšu sunīši, se- teri, foksterjeri, afgāņu kurti, spanieji, bokseri, špici un mopši. Tie visi bija veidoti no glazētas, spilgti krāsotas keramikas un pa labi un pa kreisi raibā virknē sniedzās līdz pašai pilij.

Vecā lēdija bija suņu mīļotāja, — barons paskaidroja.

— To var redzēt, — Tims atbildēja.

Lefuets jau gribēja dot norādījumu kučierim braukt pa kreisi augšā uz pili pa līkloču ceļu, kad aiz keramikas buldoga uz kāpnēm parādījās kāds vīrietis un viņam pamāja.

— Tas ir senjors van der Tolens, — Lefuets sacīja. — Kāp­sim ārā un iesim augšā pie viņa. Gribu viņu pārsteigt ar sa­viem plāniem par margarīnu. Viņš gan brīnīsies.

Viņi izkāpa, un barons gandrīz vai skriešus devās pa kāp­nēm augšā. Tims lēnām kapa nopakaļ, aplūkodams glazētos suņus. Viņu sarunas par margarīnu neinteresēja. Viņš taču ne­maz nevarēja nojaust, cik svarīga loma viņa dzīvē būs mar­garīnam.

Pils iekšiene liecināja, ka baronam, kas tik labprāt apmek­lēja mākslas izstādes, patiešām ir gaume. Visi priekšmeti, pat durvju rokturi, pelnu trauki un peldu paklāji, bija vienkārši un skaisti, un, liekas, ļoti dārgi. Tima istaba bija mājīga, ieapala telpa tornī. No loga varēja pārredzēt parku un ieleju ar olīvu birzīti. Arī mazo lidlauku varēja redzēt. Tas bija iekārtots pēc visiem noteikumiem tur atradās apgaismots skrejceļš, vai­rāki angāri lidmašīnām un garena, zema ēka radistam, laika dienestam un pārējām personālam.

Kad zēns paskatījas pa logu ara, viņš lidlaukā ieraudzīja divas lidmašīnas. Trešā pašreiz laidās lejā, un kāds raibi ģēr­bies jātnieks nekustīgi stāvēja lidlauka ēkas priekšā. Tam vaja­dzēja būt Seleka bajam.

Pēkšņi zēns dzirdēja paklusi saucam savu vārdu: «Tālera kungs!»

Tims atgriezās no loga un atvēra durvis. Arā stāvēja sen- jois van der Tolens, ar kuru zēns iepriekšējā dienā pavisam nedaudz bija runājis uz kāpnēm, kamēr barons aizelsies tēr­zēja par margarīnu.

— Vai drīkstu ar jums runāt tā, lai barons par to neko ne­uzzinātu?

— Es baronam neko neteikšu, ja jūs tā vēlaties. Bet kur viņš pašlaik atrodas?

— Viņš brauc uz lidlauku sagaidīt misteru Peniju.

Senjors van der Tolens tikmēr bija ienācis istabā un atsē­dies niedru šūpuļkrēslā. Tims aizvēra durvis un apsēdās uz

8* 115

sola pie loga tā, ka vienlaicīgi varēja pārredzēt istabu un to, kas noliek ārā.

Jau pirmo reizi sastopoties ar van der Tolenu, Tims pama­nīja, ka viņš nav no runīgajiem. To varēja redzēt pēc viņa mu­tes: tā bija līdzīga svītrai, kuras gali viegli uzliekti uz augšu — tieši ka aizvērta haizivs mute.

Es nāku pie jums, tāpēc ka mantošanas līgums vēl nav sastādīts, — sacīja portugālis ar holandisko uzvārdu. — Runa ir par barona akcijām ar balsstiesībām. Vai jūs zināt, kas ir akcijas?

Nē, — atbildēja zēns, skatīdamies pa logu. (Viņš redzēja, ka barona kariete brauca uz lidlauku.)

Senjors van der Tolens niedru krēslā lēni šūpojās šurp un turp.

Viņa ūdenszilās acis aiz briļļu stikliem nemierīgi raudzījās Timā. Tas bija vēss, bet ne caururbjošs skatiens.

— Akcijas ir . . . (Barons karietē pagriezās atpakaļ un pa­māja Timām. Zēns māja pretī.)

— Akcijas ir kapitāli ieguldījumi, kas… (Tagad jātnieks ēkas priekšā sakustējās. Seleka bajs jāja Lefueta karietei pretī.)

— Nē, es jums to paskaidrošu ar uzskatāmu piemēru. Lūdzu, uzklausiet mani!

Jā, — sacīja Tims, novērsdamies no loga.

— Tātad iedomājieties, Tālera kungs, ka tiek ierīkots augļu dārzs. (Zēns pamāja ar galvu.) Bet cilvēkam, kas to grib iekār­tot, nav pietiekami daudz naudas, lai iepirktu visus jaunos kociņus, tāpēc viņš apstāda tikai dalu dārza, pārējos kociņus nopērk un iestāda citi cilvēki. Kad kociņi izauguši un dod jau augļus, katrs, kas kociņu iestādījis, saņem 110 augļiem tik, cik liela viņa kociņu dala, un ta katru gadu no jauna.

Tims sāka skaļi rēķināt:

— Ja es no simt kokiem esmu iestādījis divdesmit un tiek ievākti simt centneri ābolu, es no tiem saņemu divdesmit cent­nerus. Vai pareizi?

— Ne visai pareizi! Senjors van der Tolens tikko jaušami pasmaidīja. — Dārzniekiem un strādniekiem arī jasamaksā. Un koki, kas nav ieauguši, jāapmaina pret jauniem. Taču man šķiet, ka tagad jūs apmēram esat sapratis, kas ir akcijas.

Tims pamāja.

— Akcijas ir tie koki dārzā, kurus es esmu stādījis. Ta ir mana dala no dārza un no augļiem

— Ļoti labi, Tālera kungs.

Senjors van der Tolens klusēdams šūpojas, un Tims atkal paskatījās pa logu ārā. Kariete jau brauca atpakaļ no lidlauka uz pili. Seleka bajs jāja blakus, tāpat kā iepriekšējā dienā. Le- fuetam līdzās sēdēja liels, tukls kungs ar pliku galvvidu.

Barons jau brauc šurp uz pili, senjor van der Tolen.

— Es gribētu dažos vārdos izteikt savu lūgumu, Tālera kungs. Mantošanas līgums ir tā sastādīts, ka jaunais barons . . .

— Kā tā — jaunais barons? — Tims viņu pārtrauca. Tad Tims no komersanta sejas atskārta, ka tas par barona noslē­pumu neko nezina. Zēns tāpēc piemetināja: — Piedodiet, ka es jūs pārtraucu.