DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Timu atkal pārņēma tāds sasprindzinājums, kas jieļāva vi­ņam rīkoties un runāt saskaņā ar viņa raksturu. Arēji mie­rīgs viņš pamāja viesmīlim un tad notupās pie Džonija, kas ne­samaņā lēni, ar pūlēm, taču skaidri saprotami atkārtoja angļu sakāmvārdu: «Teach me laughter, save my soul!»

Drīz pēc tam Tims ieraudzīja aiz sevis viesmīli un baronu.

Talera kungs, kāda sagadīšanās! iesaucās Lefuets, iz­likdamies pārsteigts. — Mēs jūs meklējam jau veselu stundu.

Ja stūrmanim būs noticis kas ļauns, es ziņošu par jums, baron, un par jums, viesmīli, arī! — Tims sacīja, neieklausī­damies barona vārdos.

Lefuets kļuva jautrs.

Nav ko uztraukties, viņš sacīja smaidīdams. — Viņa veselībai nekas ļauns nav noticis. Taču no darba viņš būs jā­atlaiž. Tāds spēcīgs vīrs viegli atradīs darbu dokos.

Ziņkārīgākie lokāla viesi pa to laiku bija sadrūzmējušies ap galdu un cits caur citu deva labus padomus. Džoniju, acīm re­dzot, viņi uzskatīja par piedzērušu.

Lefuets, kas centās nepievērst sev uzmanību, vilka Timu aiz piedurknes līdzi.

- Jūsu fotoattēls, Tālera kungs, šodien ievietots visos laik­rakstos. Būtu nepatīkami, ja kāds jūs šeit pazītu. Par stūrmani jums patiešām nav ko raizēties. Nāciet, iesim!

Kaut gan Timām nepatika atstāt Džoniju bezsamaņā vienu, viņš tomēr gaja baronam līdz uz ielas. Lefuets nedrīkstēja ma­nīt, kā viņš īstenībā jūtas. Bez tam zēnam bija tāda dīvaina nojauta, ka šajā neizprotamajā spēlē ar beigto žurku, samaņu zaudējušo Džoniju un angļu sakāmvārdu uzvarētājs tomēr bija stūrmanis, nevis barons. Iekšēji nomierinājies, Tims izgāja no krodziņa, kur plauktos gar sienām bija saliktas pudeles.

Sešdurvju automašīna stāvēja ārā gandrīz vai visas ieliņas platumā. Turpat stāvēja vēl divas mašīnas, un Tims redzēja ta­jās sēžam labi pazīstamus kungus. Pārgalvības pārņemts, viņš kungiem pieklājīgi pamāja, un tie mazliet samulsuši pamāja pretī.

Sarkanajā pakaļējā sēdeklī sēdēja direktors Grandici. Kad Tims un barons nosēdās viņam blakus, viņš smīnēdams sacīja:

— A, mazais bēglis! Jūs mūs vazāj aiz degun, sinjor, bet man gudr draug Astarots . . .

— Turi muti, Behemot! Tas viņu neietekmē! — barons uz­brēca direktoram skaļi un neparasti rupji. Tūlīt pēc tam viņš laipni griezās pie Tima, paskaidrodams, ka viņi abi ar Gran­dici ir tā sauktā Bala kluba biedri un jokodamies viens otru uzrunā ar klubā pieņemtiem vārdiem.

Timām likās, it kā viņš būtu kādreiz dzirdējis baronu runā­jam par Astarotu un Behemotu, taču viņš neatcerējās, kad un kur tas varējis būt. Savā atmiņā viņš nemitīgi atkārtoja tei­cienu, kuru viņam bija noskaitījis Džonijs.

Kad automašīna brauca garām Kristofora Kolumba pieminek­lim, Lefuets sacīja:

— Rīt agri mēs izlidojam uz Atēnām, Talera kungs. Lidma­šīna pieder akciju sabiedrībai. No pulksten astoņiem tā ir mūsu rīcībā.

Tims pamāja, neko neatbildēdams. Domas viņš vismaz desmit reižu atkārtoja angļu sakāmvārdu un beidzot jautāja Grandici: Ko īsti no/īmē: «Tīčmilafter, sefmaisol?»

— Kas tā ir par valod? — Grandici jautāja.

— Tā ir angļu valoda, — mierīgi sacīja barons. — Vecs muļ­ķīgs sakāmvārds, kā jau vairums sakāmvārdu.

Viņš atkārtoja teikumu nevainojamā angļu valodā:

— Teach me laughter, save my soul. Tad viņš to ne visai skaļi pārtulkoja: — Iemāci mani smieties un glāb manu dvē­seli.

*

— Ā! — Tims tikai vienaldzīgi noteica. Viņš atkārtoja tei­kumu pie sevis, beigās pievienodams nomierinošu vārdu: «Ie­māci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!»

Senajā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās atradās lielākā barona Lefueta sabiedrības filiāle. Varbūt tāpēc barons šeit bija tik rosīgs un laipns. Viņš cik vien varēdams sargāja Timu no di­rektoriem un banketiem. Viņš ar zēnu labāk pastaigājās kā­jām pa pilsētu. Protams, pienācīgā attālumā viņiem sekoja au­tomašīna, kas pēc Lefueta mājiena ik brīdi varēja piebraukt pie ietves un uzņemt viņus.

Barons neveda Timu uz tām vietām, kuras apmeklē lielākā dala svešinieku, kas ierodas Atēnās. Viņi neuzkāpa Akropolē, kur starp tempļa kolonnām var redzēt mirdzam dzidri zilo Ege- jas jūru, viņš nerādīja zēnam marmora skulptūras, kuras no potītēm līdz pat krunciņām mutes kaktiņos ir dievišķu smieklu apdvestas; viņš tam nerādīja, cik spožas pār baltajiem tem­pļiem mirdz debesis. Gluži otrādi, viņš veda zēnu uz Atēnu tirgu.

— Vismaz puse naudas, ko šeit nopelna, iet caur manām ro­kām, viņš sacīja. — Tā kā jūs, Tālera kungs, esat mans mantinieks, jums jāzina, kur rodas mūsu bagātība. Vai jūs ne­priecājaties, redzot šīs krāsas?

Lefuets vispirms aizveda Timu uz ielām, kur pārdeva zivis. Tūkstošiem zivju izvalbītām acīm un spilgti sārtām svītrām zem žaunām gulēja vaļējos ledus skapjos. Jūras manta bija ba­gātīgi izstādīta. Tur vizuļoja zivis gan sudraba, gan tēraudzilā krāsā, pa starpām vīdēja gan spilgti sārtas, gan blāvi melnas

svītras un lāsumi. Barons uz visu to raudzījās veikalnieka acīm.

— Tunzivs nāk no turkiem, — viņš skaidroja. — Mēs to lēti iepērkam. Menca nāk no Islandes. Tā ir visienesīgākā zivs. Tinteszivs un anšovi nāk no Itālijas vai arī no grieķu zvejniekiem. Ar tām nevar daudz nopelnīt. Bet nāciet tālāk, Tālera kungs, nāciet, nāciet!

Lefuets šajā tirgū bija kā apskurbis. Tagad viņi stāvēja pie nobalsinātas sienas, pie kuras bija pakārti kauti, nodīrāti jēri.

— Šīs aitas nāk no Venecuēlas, — barons sacīja. — Un tur tās cūkas mēs esam iepirkuši Dienvidslāvijā. Tas ir labs darī­jums.

— Vai zivis ir vienīgā prece, kas nāk no Grieķijas? — Tims jautāja.

— O nē, — Lefuets iesmējās, — no šās zemes nāk arī ko­rintes, vīns, banāni, kūkas, olīvu ella, granātāboli, vilna, au­dumi, vīģes, rieksti, baklažāni un boksīts.

Lefuets to visu uzskaitīja tik svinīgi, it kā lasītu bībeli. Pa to laiku viņi ar Timu bija nonākuši ielā, kurā bija izlikts ļoti daudz balta siera. Šī pastaiga bija viena vienīga grūstīšanās un stumdīšanās starp klaigājošiem pārdevējiem un pircējiem, kas kaulējās. Ielās, kur pārdeva zivis, viņi brida pa peļķēm, piebārstītām ar sīpolu ripiņām; tur, kur pārdeva aitas, viņiem vajadzēja apiet asiņu lāmas; un, kad viņi nokjuva starp augļu stendiem, kājas uz mizām slīdēja.

Timām pa priekšu klaiņāja trīs zēni un visu acu priekšā čiepa marinētas olīves. Neviens to neuzskatīja par piedauzību, pat pārdevēji ne, tie nikni un strupi uzbļāva, lai tūlīt atkal pievērstos naudīgajiem pircējiem. Mazie zaglēni tikai smējās.

Pēc veselām divām stundām Tims apjucis un pārguris aiz- gaja no ša tirgus, kas šķita ka murgs, no šās lielīšanās, klaigā­šanas, grūstīšanās, kas baronu tā sajūsmināja, no šās ārkārtīgi rijīgās pilsētas milzīgā vēdera.

Barons pamāja, un tūlīt piebrauca automašīna. Šoreiz tā bija četrdurvju mašīna ar melniem sēdekļiem. Lefuets pavēlēja šo­ferim braukt uz bizantiešu muzeju. Timām viņš sacīja:

— Jums tur patiks, Tālera kungs. Taču, kādēļ tur patiks, to es neizpaudīšu.

Tims nepavisam nebija ziņkārīgs. Viņš bija vienīgi pārguris un izsalcis. Bet viņš neko neteica. Viņš gribēja iespējami retāk izrādīt savu vājumu šim dīvainajam tirgonim, kas bija nopircis viņa smieklus. Tāpēc viņš paklausīgi gāja līdz uz bizantiešu muzeju.