DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Centīšos iegaumēt! — Tims sacīja. Taču pie sevis nodo­māja: «Kad atkal pratīšu smieties, ar patiku sniegšu roku gan mājkalpotājiem, gan arī istabas meitām.»

Zvanīja telefons. Zēns nocēla klausuli un sacīja:

— Tims Tālers klausās.

— Mašīna piebraukta, senjor! — atskanēja klausulē.

— Sirsnīgi pateicos! — Tims atteica un nolika klausuli.

Barons, kas Timu bija uzmanīgi vērojis, pamācīja:

— Nekad nesakiet pilnu vārdu, mans mīļais. Pietiek ar jau­tājoši izteiktu «jā?». Un, proti, tādā tonī, kas liek noprast, ka jūs nevēlaties, ja jūs traucē! Un nesakiet «sirsnīgi pateicos», ja jums paziņo, ka mašīna gaida. Pietiek, ja tikai norūc: viss kār­tībā. Bagātība uzliek par pienākumu būt zināmā mērā nepie­klājīgam, Tālera kungs. Ir svarīgi turēt ļaudis pienācīgā attā­lumā.

Atkal Tims sacīja: — Centīšos iegaumēt! — un atkal pie se­vis nodomāja: «Pagaidi tikai, kad es atdabūšu savus smieklus!»

Abi devās lejā uz halli, ko smalkus viesnīcās sauc par vesti­bilu. Viņiem parādoties, daži kungi piecēlās no krēsliem un pa­klanījās. Viens kungs pienāca pie viņiem un sacīja:

— Atļaujiet, barona kungs . . .

Lefuets atbildēja, uz kungu pat nepaskatījies:

— Mēs steidzamies. Vēlāk.

Tad viņi pa marmora kāpnēm nogaja lejā pie sešdurvju au­tomašīnas.

Šoferis atvēra durvis, un Lefuets un Tims ieslīga sarkanajos ādas sēdekļos.

Tims nepamanīja, ka viņiem pa priekšu un no muguras pu­ses brauc apsardzes mašīnas. Viņš nesaprata arī, ko kliedz avīžu pārdevēji, kas uz ielām piedāvāja savus laikrakstus: «II ibarone Lefuet ē morto! Adesso un ragazzo di quattordici anni ■e il piu ricco uomo del mondo!»

Barons to visu pārtulkoja, uzjautrinoši sašķobīdams muti:

— Barons Lefuets miris. Četrpadsmit gadu vecs zēns tagad ir bagātākais cilvēks pasaulē!

Pie kāda gaismas signāla automašīnai vajadzēja pieturēt. Le­fuets zēnam tobrīd deva norādījumus, kā izturēties pieņem­šanā, uz kuru vini brauca. Bet Tima uzmanību saistīja maza meitenīte ar tumšu ādas krāsu un melnām, apaļām acīm; viņa stāvēja blakus augļu pārdevējam un, muti atpletusi, mēģināja iekost lielā ābolā. Kad viņa pamanīja Tima skatienu, viņa iz­ņēma ābolu no mutes un uzsmaidīja zēnam.

Tims viņai pamāja un atkal aizmirsa, ka ikkatrs mēģinājums pasmaidīt beidzās bēdīgi.

Pēkšņi mazā meitenīte ieraudzīja, cik briesmīgi saviebās seja automašīnas logā. Viņa izbijās, sāka raudāt un noslēpās aiz augļu pārdevēja.

Tims aizklāja ar rokām seju un atlaidās sēdeklī, Barons, kas visu notikušo bija vērojis spogulī, nolaida logu un mazajai kaut ko smiedamies itāliski uzsauca.

Meitenīte, kurai vaigi vēl bija mitri no asarām, paglūnēja aiz augļu pārdevēja muguras, tad vilcinādamas piegāja pie au­tomašīnas un beidzot pa logu pasniedza baronam ābolu. Kad Lefuets viņai pasniedza spožu monētu, viņa priekā staroja un, nočiepstējusi: «Grazie, signore,» — atkal smējās.

Šajā acumirklī automašīna saka braukt un barons sniedza Timām ābolu. Taču pēdējā brīdī zēns atrāva roku no ābola, un lielais, sarkanais auglis, kas spīdēja kā nolakots, pa Tima ceļ­galiem noripoja zemē un aizripoja pie šofera.

— Jums, Tālera kungs, — Lefuets sacīja, — turpmāk smiekli jāatvieto ar dzeramnaudu. Vairumā gadījumu dzeramnaudai ir lielāks efekts nekā laipnībai.

«Kādēļ tad tu nopirki manus smieklus?» Tims nodomāja.

Taču skaļi viņš sacīja:

— Centīšos iegaumēt, baron!

Ka jau itāliešu nosaukums pauž, Palaco Kandido nozīmē' balta pils: ārpusē balts marmors, iekšpusē balts apmetums.

Kad barons un Tims devās augšā pa kāpnēm — arī tās ir balta marmora — uz pirmo stāvu, viņus ielenca direktori, ku­rus zēns ne visai skaidri atcerējās redzējis uz mola. Viņi god­bijīgi klusēja, jo barons runāja ar Timu.

— Sajā pilī, — Lefuets pusbalsī sacīja, — ir iekārtots mu­zejs, par kuru mums jāmaksā liela nauda. Šajās telpās izstā­dītas itāliešu un holandiešu vecmeistaru gleznas. Mums tās būs jāapskata. To darīt prasa mūsu stāvoklis. Tā kā jūs, Tālera kungs, mākslā un glezniecībā droši vien neko nesaprotat, būtu ieteicams, ka jūs klusēdams nopietni aplūkotu gleznas. Pie gleznām, kuras apskatot es klepošu, jums vajadzēs pakavēties ilgāk. Centieties notēlot dziļu interesi.

Tims klusēdams nopietni pamāja.

Taču, kad viņi, direktoru bara nepārtraukti ielenkti, apstai­gāja gleznu galeriju, Tims it nemaz neievēroja Lefueta norādī­jumus. Pie gleznām, kuras apskatot Lefuets klepoja, Tims lie­lākoties ilgi neuzkavējās. Citas turpretim, pie kurām Lefuets neklepoja, Tims aplūkoja daudz ilgāk.

Muzejā galvenokārt bija izlikti portreti. Holandiešu māksli­nieku gleznotās sejas likās caurspīdīgas (dažkārt pat varēja sa­skatīt dzīsliņas tajās), un koncentrētu izteiksmi tam piešķīra cieši sakniebtās lūpas. Itāliešu gleznotāju radītie portreti izcē­lās ar iebrūnu, skaistu, gludu sejas krāsu, un krunciņas mutes

kaktiņos it kā uzbūra smaidu. Acīm redzot, holandiešu sejas bija slavenākas, jo barons visvairāk klepoja, apskatot tieši šīs, taču Timu saistīja citas sejas, ne tik noslēgtas, atklātākas, ar smaidu mutes kaktiņos. Dažreiz baronam vajadzēja viņu taisni vai pagrūst, lai dabūtu prom no tādas gleznas. Direktori atzina, ka zēnam nav slikta gaume. Kad Lefuets to pamanīja, viņš pār­trauca apskati, sacīdams:

— Pievērsīsimies, mani kungi, sarīkojuma galvenajai daļai!

Visi devās uz zāli, kur pakavveidā bija klāts svinību galds.

Galda vidū viens krēsls bija izgreznots lauru zariem. Tur vaja­dzēja sēdēt Timām. Bet, pirms visi sasēdās pie galda, ieradās fotogrāfs, sīks, kustīgs vīrelis ar pārāk gariem, melniem ma­tiem, kuri viņam nemitīgi krita acīs un kurus viņš ar valdonīgu kustību atmeta atpakaļ. Viņš lūdza klātesošos sastāties puslokā ap Timu. (Direktoriem bija pievienojies daudz dažādu cilvēku, bet Timām nevajadzēja ar viņiem sasveicināties.)

Vīrelis bija uzlicis fotoaparātu uz statīva, raudzījās skatu meklētājā un, ar rokām mētādamies un nepārtraukti kliegdams, izrīkoja viesus:

— Ridere! Sorridere! Sorridere, prego!

Tims, kas stāvēja Grandici priekšā, jautāja viņam pāri ple­cam:

— Ko viņš saka?

— Viņš saka, lai tu… piedošanu, lai jūs… Tātad viņš sak, lai mēs smej!

— Paldies! — zēns noteica. Viņš bija neparasti bāls. Foto­grāfs tagad vērsās tieši pie viņa, atkārtodams:

— Sorridere, signore! Lūdzu, smaid!

Visi raudzījās zēnā, kas bija cieši sakniebis lūpas.

Fotogrāfs izmisis atkārtoja:

— Smaid, lū-ūdzu!

Barons, kas bija nostājies aiz Grandici, pat negrasījās Timām palīdzēt.

Tad zēns sacīja:

— Mans mantojums ir smaga nasta, fotogrāfa kungs. Es vēl nezinu, vai man par to smieties vai raudāt. Tāpēc atļaujiet man nogaidīt.

Viesi, kas bija sastājušies puslokā, sāka sačukstēties. Daži vārdus klusi pārtulkoja, daži izbrīnījušies un pārsteigti runāja par Timu. Vienīgi Lefuets rādīja jautru seju.

Beidzot izdevās visus nofotografēt, kaut arī bez smaidošā mantinieka. Tad viesi sēdās pie galda. Timām vienā pusē sē­dēja Grandici un otrā pusē — barons. No Grandici mežģīņu kabatas lakatiņa aizvien vēl plūda neļķu smarža. Tas smaržoja kā saldie pipari.

Pirms ēšanas tika teiktas runas — gan itāliešu, gan lauzītā vācu valodā. Un ikreiz, kad klātesošie smējās, māja ar galvu vai aplaudēja, viņi raudzījās uz zēnu, kas sēdēja galda vidū.