DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

plašā laukumā. Viņš noskārta, ka lielā celtne ir stacijas ēka. Pulkstenis virs galvenās ieejas rādīja bez piecām minūtēm as­toņi.

Laukumā starp cilvēkiem Tims nevarēja saskatīt nevienu de­tektīvu. Taču arī stūrmani Džoniju viņš neredzēja. Pavisam lēni viņš devās pāri laukumam uz pieminekli, apgāja tam apkārt un atrada stūrmani, kas stāvēja pie palmas, visā augumā iz- slējies. Tims nevarēja viņu neieraudzīt. Zēns pieskrēja viņam klāt un vislabprātāk būtu apkritis ap kaklu, ja vien viņš ne­būtu tik neiedomājami garš.

— Es izmuku, Džonij, — viņš aizelsies sacīja. — Barons man uzsūtīja detektīvus. Tomēr…

— Barons? — stūrmanis zēnu pēkšņi pārtrauca. — Es do­māju, ka viņš miris!

— Viņš pārvērties savā tā dēvētajā dvīņubrāli.

Džonijs nosvilpās caur zobiem. Tad, saņēmis Tima roku, sa­cīja:

— Aiziesim uz kādu mazu krodziņu. Tur mūs barons tik ātri neatradīs. Un viņš aizvilka zēnu sev līdz.

Tas, ko Džonijs bija nosaucis par krodziņu, īstenībā pelnīja labāku vārdu. Tā bija gara, šaura telpa, kas pašā gala kļuva plašāka un izveidoja pustumšu, gandrīz kvadrātveidīgu viesu istabu. Tur bija ēvelētu dēlu grīda, un gar visām sienām līdz pašiem griestiem tumši brūnos plauktos bija saliktas visāda veida un dažādas krāsas pudeles. Tas izskatījās gandrīz vai svi­nīgi, kā pudeļu svētnīcā.

Stūrmanis aizvilka Timu pie brīva galdiņa pašā telpas galā. Seit viņus no durvīm nevarēja redzēt. Kad pienāca viesmīlis, Džonijs pasūtīja divas ceturtdaļglāzes sarkanvīna. Tad viņš no kreisās un no labās svārku kabatas izvilka pa ruma pudelei, nolika tās zem Tima krēsla un sacīja:

Tas ir tavs laimests. Es tas paslēpju, lai viesmīlis nedo­mātu, ka mēs gribam sukt līdzpaņemtos dzērienus.

Arī Tims izvilka kaut ko no savas krūšu kabatas. Tā bija vēstule Rikerta kungam.

— Vai tu to, Džonij, nepaņemtu līdzi uz Hamburgu? Baidos to uzticēt pastam.

— Lai notiek, manu zēn! — Stūrmanis iebāza vēstuli savos svārkos. Tad viņš sacīja: — Tu tagad izskaties kā īsts švīts. Būt bagātam laikam ir loti patīkami?

— Tas mazliet nogurdina, — Tims atbildēja. Taču uzves­ties var, kā grib. Nekad nav jāsmejas, ja nevēlas, — varbūt vienīgi pie fotogrāfa — un tas jau ir ļoti daudz.

— Vai tev ir kaut kas iebilstams pret smiekliem? — Džonijs pārsteigts jautāja.

Tims juta, ka ir izpļāpājies. Viņš taču nevienam nedrīkstēja /.paust, ka pārdevis savus smieklus. Taču, kamēr viņš domāja, ktī savu kļūda vērst par labu, Džonijs joprojām tērzēja tālāk. Stūrmanis, runājot par smiekliem, liekas bija savā elementā, jo viņš runāja raitāk un pat mazliet smalkāk nekā parasti.

— Es piekrītu, — viņš sacīja, — ka smiešanās aiz pieklājī­bas var krist, uz nerviem. Nekas nav tik šausmīgs, kā jūrnieku mītnes, kurās no agra rīta līdz vēlam vakaram smaida vecas ;.mtes. Viņas smaida, kad brīdina no alkohola; viņas smaida, kad liek skābus kāpostus uz šķīvja; viņas smaida, kad skubina uz lūgšanu; viņas smaida pat tad, kad griež ārā aklo zarnu. Smaida, smaida gan rītos, gan pusdienā, gan naktīs. Patiešām 1as ir neciešami! Tomēr…

Nāca viesmīlis ar vīnu un abiem pieklājīgi uzsmaidīja. Tims

— Prozit, Tim! Uz tavu laimi! Prozit, Džonij!

Tims tikai mazliet pagaršoja skaņo vīnu.

Likdams glāzi uz galda, Džonijs norūca pie sevis:

— Kaut es varētu izdibināt, kas īsti noticis!

Tims tomēr saprata, ko Džonijs bija teicis. Viņš pēkšņi it ka atdzīvojās un pačukstēja:

Mēģini parunāt ar Krešimiru. Viņš visu zina un drīkst tev to pateikt. Es to nevaru. Es nedrīkstu.

Jūrnieks domīgi paskatījās uz zēnu un beidzot sacīja:

Man šķiet — es zinu, ar ko tev ir darīšana. — Tad viņš p.ui galdam pieliecās tuvāk Timām un uzstājīgi jautāja; — Vai t.is tēvainis tev parādījis kādus burvju trikus?

Nē, — Tims sacīja. — Viņš man neko nav rādījis, bet no- sk.iitija kādu vecu teicienu. — Un zēns pastāstīja stūrmanim par sarunu viesnīcas salonā, par dīvainajiem buramajiem vār­diem un nokritušo kroņlukturi.

Notikums ar kroņlukturi Džoniju, šķiet, ārkārtīgi uzjautri­nāja. Viņš taisni vai rēca no smiekliem, jautri uzsita pa galdu, tā ka glāzes nošķindēja un vīns pārlija pāri, un nospurdzās: Tur jau, zēn, jāplīst no smiekliem! Tas ir neiespējami! Vai tu maz zini, ka tu šim mērkaķim esi trāpījis visvārīgākajā vietā, Tim? Nopietni, mazais!

Džonijs atkal atlaidās krēslā.

— Tu tiešām neko labāku nevarēji izdarīt kā sadauzīt kroņ­lukturi. Kaut ko tādu šis kungs necieš! Sevišķi šādos brīžos ne.

Stūrmanis jautri pacēla rokas uz augšu, kā buroties bija da­rījis Lefuets, un izsmejot, taču it kā svarīgi sacīja:

Kungs pār žurkām un pār pelēm, Mušām, vardēm, blaktīm, utīm!

Tims neapzināti arī bija atlaidies pret krēsla atzveltni. Viņš Joti uztraucās, ja kāds smējās vai zobojās par baronu. Pirmo reizi pēc ilga laika viņš dzirdēja smieklus, kas viņam nepa­tika.

Kamēr Džonijs zobodamies būrās, Tims skatījās uz koka grīdu. Pēkšņi viņš ieraudzīja milzīgi treknu žurku, kas sātaniski smalkā balsī iesvilpās un nebaidīdamās skrēja pie Džonija kā­jām, it kā gribēdama viņam iekost.

Tims, kam žurkas riebās, kliedza:

— Stūrman, žurka!

Arī Džonijs bija pamanījis dzīvnieku. Viņš rīkojās neticami ātri un attapīgi. Viņš pavilka atpakaļ to kāju, kuru, liekas, žurka bija noskatījusi, zibenīgi ātri pacēla otru kāju un ar spēcīgu spērienu sašķaidīja žurkai galvu. Uz grīdas dēļiem pa­lika guļam kaut kas tik riebīgs un pretīgs, ka Tims ātri novēr­sās. Viņam kļuva nelabi.

Taču Džonijs — šis nesatricināmais Džonijs tikai noņir- dzās:

Kungs atsūtījis savu vēstnesi. Dzer vīnu, Tim, un neska­ties uz grīdu!

Šoreiz zēns ieņēma no glāzes krietnu malku, kas tūlīt pat iedarbojās. Nelabums pārgāja, taču sāka reibt galva.

Tad Džonijs ierunājās:

— Mums vairs nav daudz laika, Tim. Drīz viņš ieradīsies pats. Tikai ievēro: ja tev kaut kas liekas neticams, tad tas arī nav! Vai tu saproti, ko es domāju?

Tims nesaprašanā papurināja galvu, kas reiba aizvien vai­rāk.

— Es gribēju teikt, — Džonijs paskaidroja, — dauzi vien kroņlukturus arī turpmāk, kad barons sāk krist tev uz ner­viem. Skaidrs?

Tagad Tims piekrītoši pamāja. Taču saprata tikai pusi no tā, ko Džonijs sacīja. Acu plakstiņi zēnam kļuva smagi, jo viņam jau Palaco Kandido bija jādzer vīns un alkoholu dzert viņš ne­bija radis.

— Smejies par to, mērkaķi, cik vien vari, Džonijs turpināja. — Tu esi mantojis pietiekami daudz, lai varētu no­pirkt sev ārējo brīvību, bet iekšējo brīvību, manu zēn, tu no­pirksi ar citu kapitālu: ar smiekliem. Angļiem ir tāds vecs sakāmvārds, ka . . .

Stūrmanis sarauca pieri.

— Dīvaini, — viņš norūca. — Nupat es vēl zināju šo tei­cienu un tagad esmu aizmirsis. Liekas, tas man ir uz mēles gala. Pie visa vainīgs vīns.

— Man arī vīns nav nācis par labu, — Tims sacīja ar stīvu mēli. Taču Džonijs Tima piezīmi tikpat kā neievēroja. Viņš aiz­vien vēl lauzīja galvu, kāds šis teiciens ir, un pēkšņi iesaucās: — Atceros: «Teach me laughter, save my soul!» Kā man tas agrāk neienāca prātā! — Viņš smējās pats par savu aizmāršību, iesita sev pa pieri un uzreiz, aizvien vēl smiedamies, noslīga no krēsla uz grīdas, kur bāls un nekustīgs palika guļam netālu no beigtās žurkas. Kad Tims, mirklī atskurbis, uzlēca kājās un izbijies raudzījās apkārt pēc palīdzības, viņa skatiens apstājās pie viesmīļa, kas vienaldzīgs raudzījās šurp. Tieši tajā brīdī viesmīlis no kāda saņēma naudu. Sis kungs Timām bija uzgrie­zis muguru, taču zēns uzreiz viņu pazina. Tas bija barons.