DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Reiz barons viņam pačukstēja:

— Pēc šīm pārsteidzīgajām derībām jums nebūs visai viegli dzīvot, Tālera kungs.

Tims savukārt čukstēja pretī:

— Es jau zināju, kas mani sagaida, baron. (Patiesībā viņš ne­kad nebija briesmīgāk juties kā pašlaik, sēžot galda vidū, kad uz viņu raudzījās kā uz eksotisku dzīvnieku. Taču ciešā ap­ņemšanās mēroties ar baronu stiprināja viņu un deva viņam spēku.)

Tikai īsu brīdi Tims atcerējās stūrmani Džoniju. Un pēkšņi viņš kļuva par mazu zēnu, kas vislabāk būtu raudājis. Bet, par laimi, tieši šajā mirklī sāka runāt Lefuets un Timām vajadzēja savaldīties.

Barons vispirms cildināja sava tā sauktā mirušā brāļa spē­jas, runāja par tiem cilvēkiem, kuriem jāparvalda milzīgas ba­gātības, un viņu augstajiem uzdevumiem un beigās īsi novē­lēja jaunajam mantiniekam spēkus un gudrību pareizi izmantot milzīgo bagātību. Tad viņš kaut ko sacīja itāliski. Liekas, tas bija kāds joks, jo viņš smējās kā mazs zēns. Dāmas un kungi, kas sēdēja pie galda, bija kā apburti, smējās līdz ar viņu un skali aplaudēja.

Timu šī runa neaizkustināja. Viņš tagad vienmēr nēsāja ro­kas pulksteni, ko Rikerta kungs viņam Hamburgā bija uzdāvi­nājis, un tieši pašreiz raudzījās tajā. Pulkstenis rādīja astoņpa­dsmit un trīsdesmit minūtes, tas ir, pusseptiņi. Astoņos viņš gri­bēja satikt Džoniju. Un, spriežot pēc šķīvjiem, glāzēm un pārē­jiem galda piederumiem, mielasts varētu vēl ilgi turpināties. Viņam varbūt vajadzētu ātrāk doties prom nekā pārējiem vie­siem. Bet kā lai to izdara, jo viņš taču bija galvenā persona?

Mielasts patiešām prasīja daudz laika. Kad pēc zupas un uz­kožamajiem pasniedza galveno ēdienu — nieres baltvīnā —, bija jau divdesmit minūtes uz astoņiem.

Tims, visu laiku domādams par Džoniju, nemaz nepiegrieza vērību uzvedībai pie galda. Viņš ēda tā, kā bija redzējis to darām tvaikoņa «Delfīns» salonā, un barons ne vienu reizi vien nobrīnījās par zēna dabiskajām un patīkamajām manie­rēm. Kad zēns graciozi ar dakšu paņēma nieres gabaliņu, ba­rons nomurmināja:

— Šo puisi esmu par zemu novērtējis.

Kad pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm astoņi, Tims pie­liecās pie barona un sacīja:

— Man vajadzētu …

Lefuets pasteidzās atbildēt, pirms zēns vēl nebija pateicis ne­piedienīgo vārdu:

— Mazgājamās telpas atrodas gaitenī aiz durvīm pa labi.

— Pateicos, — Tims sacīja pieceldamies un, vismaz simt acu pāru pavadīts, devās gar galdu uz durvīm pa labi. Viņš centās iet tā, kā iet normāls, četrpadsmit gadu vecs zēns.

Arā gaitenī viņam radās vēlēšanās izkliegt nepieklājīgu vārdu. Bet tur stāvēja sulainis zeltītā livrejā, tāpēc Tims saval­dījies mierīgs iegāja mazgājamā telpā, kur spoguļa priekšā šo vārdu izrunāja trīs reizes ļoti lēni un skaidri.

Kad Tims atkal iznāca gaitenī, livrejā ģērbtais sulainis tai brīdī bija uzgriezis viņam muguru. Tā nu zēns uz pirkstgaliem (jo uz marmora soļi klaudz) lavījās uz kāpņu pusi un tad stei­dzās pa tām lejā.

Pie pils ieejas stāvēja ar zeltītām tresēm izrotājies vīrs, lai­kam šveicars. Bet viņš, likās, Timu nepazina. Viņš īgni un vien­aldzīgi paskatījās uz zēnu. Tims bija tik pārdrošs, ka pajautāja viņam, kur atrodas Kristofora Kolumba piemineklis. Bet vīrs nesaprata, ko zēns saka. Viņš neziņā parādīja uz tramvaja pie­turas vietu. Un zēns devās turp.

Kamēr Tims vai veselu mūžību gaidīja tramvaju, viņš laiku pa laikam paskatījās pār plecu uz pils ieeju, taču redzēja tur tikai durvju sargu. Liekas, par viņa ilgo prombūtni vēl neviens neraizējās.

Nepacietīgi zēns pētīja izkārtni ar satiksmes grafiku: tās vidū bija iemontēts taisnstūra veida spogulis. Un pēkšņi jau trešo reizi šajā dienā viņš atspulgā ieraudzīja atbildi savam jautājumam, kas īsti barons ir par cilvēku. Proti, spogulī Tims varēja redzēt, ka pie pils stāv tā automašīna, ar kuru viņi abi ar Lefuetu bija atbraukuši. Aiz šīs automašīnas stāvēja vēl di­vas un pie priekšējās mašīnas sarunājās divi vīrieši, no kuriem viens rādīja tieši uz Timu.

Stāvot pieturā, zēnam ienāca prātā, ka direktors Grandici laivā bija runājis par detektīviem, kuriem pastāvīgi būšot Tims jāapsargā. Tie laikam bija viņa slepenie sargi. Un tas bija ne­lāgi, jo barons nedrīkstēja zināt, ka Tims tiekas ar Džoniju.

Tieši tagad nāca tramvajs. Tam bija piekabināti divi tā sau­camie vasaras vagoni — vaļējas platformas. Šīs vaļējās platfor­mas Timām bija ļoti parocīgas. Kopš smiekli viņam vairs ne­piederēja, viņš mazpamazām bija mācījies visu apdomāt mie­rīgi un saprātīgi. Arī tagad viņam bija skaidrs, kā jārīkojas. Viņš iekāpa vidus vagonā, izspiedās caur ļaudīm, kas tur stā­vēja, un, pirms tramvajs sāka kustēties, izkāpa pa otru pusi ārā. Tad viņš pārskrēja pār ielu. Viņš tikko paguva nokļūt uz pretējā trotuāra, kad garām aizdrāzās sacīkšu mašīna.

Iekams Tims ieskrēja šaurā ieliņā, viņš ātri vēlreiz apgriezās un redzēja, ka viens detektīvs grasās šķērsot ielu. Tims sa­prata, ka nepieciešams ir nevis ātrums, bet gan viltība, lai va­rētu izmukt no apsardzes. Par laimi, viņš bija nokļuvis tādu ieliņu labirintā, kur vairumam māju bija divas izejas. Zēns mierīgi iegāja kādā bufetē, kur smaržoja pēc cepeša un olīvu eļļas, izgāja pa pretējām durvīm ārā, nokļuva ieliņā, kur maju priekšā pārdeva ceptu tinteszivi, ieslīdēja kādās durvīs, virs kurām bija rakstīts «Trattoria», izgāja tratorijai cauri, nokļuva juvelieru ieliņā, kuras mājas logos bija kaudzēm saliktas rotas­lietas, skrēja gabaliņu gar logiem, pārskrējis uz otru pusi, ie­griezās pavisam neliela šķērsieliņā, tad nokļuva mazā tirdziņā starp namamātēm, kas tērzēja un kaulējās, izskrēja atkal cauri kādai tratorijai, kur oda pēc skāba vīna izgarojumiem, un pēk­šņi viņam priekšā stāvēja autobuss ar atvērtām durvīm. Zēns žigli ielēca tajā, durvis tūlīt aiz viņa aizvērās, un autobuss sāka braukt.

Konduktors smaidīdams padraudēja viņam ar pirkstu un iz­stiepa roku, lai saņemtu braukšanas naudu. Tims, kas par naudu nemaz nebija domājis, neapzināti iebāza roku sarkanmelni svītrotās žaketes kabatā un atvieglots sataustīja gan sīknaudu, gan papīrnaudu. Viņš pasniedza konduktoram naudas zīmi, sa­cīdams:

— Kristofors Kolumbs.

— Hm? — jautāja konduktors.

— Kristofors Kolumbs! Piemineklis! zēns atkārtoja, tur­klāt centās runāt sevišķi skaidri.

Tagad konduktors Timu saprata.

— II monumento di Cristoforo Colombo, — viņš pārlaboja pamācošā tonī. Un Tims rātni atkārtoja:

II monumento di Cristoforo Colombo!

— Rene! Bene! — konduktors smējās. — Lab! Lab!

Viņš izdeva Timām astoņdesmit piecas liras, noplēsa biļeti un ar zīmēm lika saprast, ka laikus pateiks,, kur izkāpt.

Tims nopietni pamāja, nodomādams: «Ir gan laimējies!» Prie­cāties par to viņš nevarēja, toties jutās atvieglots.

Pēc desmit minūtēm — pa to laiku autobuss vispirms bija pabraucis garām ostai, pēc tam pa stāvu ielu uzbraucis augšā — pēc desmit minūtēm konduktors pieskārās Tima ple­cam un parādīja starp palmām lielu, baltu pieminekli, kas stā­vēja priekšpusē kādai milzīgai ēkai ar daudzām stikla durvīm.

Zēns pateica itāliski vienīgo vārdu, ko zināja: «Grazie!» Pa­teicos! Tad viņš izkāpa no autobusa un kā pazudis stāvēja