DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Gleznas, kuras barons zēnam parādīja, bija tā sauktās iko­nas. Lefuets viņam paskaidroja, ka tās galvenokart gleznojuši mūki, turklāt gadsimtiem ilgi gleznojuši pēc vieniem un tiem pašiem stingri noteiktiem likumiem.

Tims drīz vien nomanīja, kādēj barons viņu uz šejieni atve­dis.

Ikonu sejas ar lielajam, neizteiksmīgajām acīm, un garo de­gunu, kas sejas ovālu it kā sadalīja divās vienlīdzīgās dalās, nekad nesmaidīja. Tās bija līdzīgas bālajām holandiešu se­jām Palaco Kandido muzejā Neapolē. Timām tās likās šaus­mīgas. Kad Lefuets viņam ilgāku laiku lika skatīties svētā Ge­orga gleznu, kurā bija attēlotas drūmas klintis olīvzaļā krāsā un svētais asinssarkanā mētelī, viņš pie sevis murmināja Džo- nija teicienu: «Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli!»

Un cik dīvaini! Atceroties Džoniju, Tims pēkšņi gleznas ska­tīja citām acīm. Viņš pēkšņi ievēroja, ka mūki gleznās cilvē­kiem nav atļāvuši darīt to, ko dzīvniekiem un stādiem, proti, ziedēt, smaidīt un dzīvot. Kamēr Lefuets jūsmoja par ikonu gleznotāju svēto disciplīnu, Tims atklāja gleznu blakus deta­ļas — smaidošus sunīšus, līksmus putnus un smejošas lilijas. Un atkal viņš atcerējās kādu teicienu, šoreiz no Hamburgas leļļu teātra izrādes: «Smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir.» Tikai šeit bija citādi nekā leļļu teātrī: šeit smējās dzīvnieki, bet cilvēki stingri un nežēlīgi raudzījās pasaulē, kurā nav pa­radīzes.

Muzeja pirmajā stāvā Lefuets brītiņu sarunājās ar direktoru, kam bija paziņots par bagala barona ierašanos. Tims tikmēr pa atvērtām divviru durvīm izgāja uz balkona. Lejā viņš re­dzēja mazu meitenīti, kas ar kociņu vilka līnijas cietajā zemē un izlika tās ar raibiem akmentiņiem. Acīm redzot, viņa pirms tam bija apmeklējusi mozaīku zāli un tagad kā prazdama da­rināja mozaīku. Veidojās kaut kas līdzīgs ikonas sejai, bet mute iznāca it kā uz augšu vērsts pusaplis: tā smējās.

Tieši tad, kad meitenīte apdomīgi ielika sejā zaju aci, pie­nāca kāds zēns, lūpas sašķiebis, paskatījās uz gatavo attēlu un ar kurpes purnu visu sajauca. Seja bija saārdīta, meitenīte izbijusies paskatījās mežonīgajā zēnā, un piepeši viņai pār vaigiem sāka birt lielas asaras. Tad viņa samierinājusies šņuk­stēdama atkal salasīja akmentiņus.

Zēns stāvēja turpat blakus, rokas kabatās sabāzis, un viņa skatiens pauda vīrišķīgu nicinājumu.

Tims bija sašutis par zēnu. Viņš gribēja skriet lejā un mei­tenei palīdzēt. Bet, kad viņš spēji pagriezās, viņš ieraudzīja sava priekšā baronu, kas, acīm redzot, notikušo ari bija vēro­jis.

— Neiejaucieties iekša, Talera kungs, — viņš smaidīdams sacīja. — Protams, ir ļoti žēl, ka šis zēns tā rīkojies. Bet tā jau pasaulē gadās. Tikpat mežonīgi kā šis zēns, arī rupji kareivju zābaki sabradā harmoniskus mākslas darinājumus, bet, kad karš beidzies, tie paši barbari ar sašķiebtajām lūpām atvēl līdzekļus nopostītā atjaunošanai. Un tur mēs nopelnām. Mūsu firma pēc kara Maķedonijā restaurēja vairāk nekā trīsdesmit baznīcas. Mēs nopelnījām vairāk nekā vienu miljonu drahmu.

Tims nomurmināja teikumu, it kā būtu jau agrāk to iemācī­jies:

— Centīšos iegaumēt, baron. Bet tagad, — viņš piemetināja, — es gribētu paēst.

— Lieliska doma! — iesmējās Lefuets. — Es zinu kādu labu dārza restorānu.

Neskatīdamies vairs ne uz gleznam, ne uz bērniem lauku­miņā, barons soļoja uz savu automašīnu, kas stavēja pie mu­zeja vārtiem. Tims klusēdams gāja viņam blakus.

Dārza restorāna, kas, Timām par izbrīnu, nemaz nebija tik smalks, kādu Lefuets parasti apmeklēja, viņus apsveica pats īpašnieks, direktors un vecākais viesmīlis. Barons sarunājās ar viņiem grieķiski, bet ar Timu vāciski. Baronam un zēnam tika ierādīts galds dārza stūrī, uz galda tika uzklāts sniegbalts gald­auts, uzlikti ziedi un no mājas iznests ārā mazs servējamais galdiņš. Viesi restorānā ar interesi sekoja šiem priekšdarbiem. Daži sačukstējās, paslēpšus rādīdami uz Timu.

Vai arī šās zemes laikrakstos ir ievietots mans attēls? - - Tims čukstēdams jautāja.

Saprotams, bezrūpīgi skaļi atbildēja barons. — Grie­ķija, Tālera kungs, nekas netiek t

Lefuets, Timām par nepatiku, droši vien vēl ilgi būtu tādā pašā garā runājis, ja nepienācis viesmīlis, kas viņam kaut ko iečukstēja ausī.

— Mani sauc pie telefona. Mans iemīļotais restorāns ir jau zināms, — viņš sacīja Timām. — Lūdzu, atvainojiet mani! — Viņš piecēlās un sekoja viesmīlim.

Tims tagad vēroja galdiņu iepretim, vienīgo galdiņu, no kura neviens uz viņu neskatījās. Zēns novēroja divas ģimenes. Pie galdiņa sēdēja viena ģimene — ļoti tukla māte melniem matiem un skaistuma kārpiņu uz vaiga un divas meitas, no ku­rām vienai varēja būt apmēram pieci gadi, otrai — divi. Bla­kus galdam zem oleandru krūma draiskojās otra ģimene — liela, pelēka kaķene un trīs kaķēni, divi melni un viens pe­lēks.

Grieķiete bija ļoti nervoza, tāpat arī kaķene. Kad mazākā meitenīte iekrita puķu dobē, nosmērējās un ēda lapas, viņa dabūja pamatīgu pērienu 110 mātes, kurai bija skaistuma kār­piņa. Viņa spēcīgi sita ar roku bērnam pa vaigiem, muti un degunu. Mazā brēca tā, ka sirds vai lūza klausoties, un atkal tukla roka sita no asarām slapjo bērna sejiņu.

Kaķene neuzvedās nemaz labāk. Ikreiz, kad mazulis pienāca pie viņas vai uzlēca viņai uz astes, viņa nikni nošņācās. Pret vienu melno kaķēnu viņa bija sevišķi nikna. Kad tas žēli ņau­dēja, kaķene tam spēcīgi iesita ar ķepu, kaut arī tā nagus bija ievilkusi. Kad mazais tomēr mēģināja nākt tuvāk, ķepa sita atkal. Kaķa ņaudēšana un bērna raudāšana saplūda vienā skaņā.

Tims beidzot novērsās. Viņš vairs nespēja skatīties. Tieši šajā mirklī atgriezās barons. Un atkal, šķiet, viņš bija vērojis to pašu, ko Tims, un uzminējis zēna domas. Apsēžoties viņš

sacīja:

Redziet, Tālera kungs, starpība starp cilvēku un dzīv­nieku nemaz nav lik liela; tā ir, tā sakot, tikko jaušama.

Par šo starpību esmu jau dzirdējis trīs dažādus uzska­tus, Tims, viegli apjucis, sacīja. — Kāda Hamburgas teātrī tika teikts, ka smiekli atšķir cilvēku no dzīvnieka, tas nozīmē, ka tikai cilvēks spēj smieties; gleznās muzejā turpretim bija otrādi, tur smējās dzīvnieki, bet cilvēki nekad ne; un jūs, ba­ron, man tagad sakāt, ka vispār nav nekādas starpības starp cilvēku un dzīvnieku.

Nekas pasaulē nav tik vienkāršs, lai to varētu paskaid­rot ar vienu teikumu, — Lefuets atbildēja. — Un, ko smiekli nozīmē cilvēkam, to, mīļais Tālera kungs, neviens īsti ne­zina.

Tims pēkšņi atcerējās kādu Džonija teicienu un atkārtoja to it kā pie sevis, taču pietiekami skaji, lai arī barons to varētu dzirdēt: — Smiešanās — tā ir iekšējā brīvība.

Šis teikums uz Lefuetu iedarbojās dīvaini: viņš piecirta kāju, iesaukdamies:

To tev pateicis stūrmanis!

Tims izbrīnījies viņā paskatījās, un pēkšņi šis četrpadsmit gadu vecais zēns, pa daļai vēl bērns, saprata, kādēļ barons bija nopircis viņa smieklus un kādēļ drūmais, rūtainais kungs no hipodroma tik ļoti atšķīrās no tagadējā barona Lefueta. Barons bija kļuvis brīvs cilvēks, un tas, ka Tims to bija atklājis, viņu saniknoja.

Starp citu, barons, kā jau parasti, atkal savaldījās un ļoti laipni mainīja sarunas tematu. Viņš sacīja: