DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Lai gan van der Tolens, uzacis saraucis, zēnā vērīgi lūko­jās, it kā gaidīdams paskaidrojumu savadajam jautājumam, Tims tomēr neko neteica. Un senjors van der Tolens sāka vēl­reiz no gala:

— Mantošanas līgums ir tik veikli sastādīts, ka jaunais ba­rons visu īpašumu var apstrīdēt, ja to vēlas. Nu, tā ir jūsu un viņa darīšana. Mani interesē tikai akcijas ar balsstiesībām.

Tims redzēja pa logu, ka kariete un jātnieks apstājās pie kāpnēm. Kungi, šķiet, ļoti dzīvi sarunājās.

— Kas ir akcijas ar balsstiesībām? — zēns jautāja.

Mūsu sabiedrībā, Tālera kungs, dažas akcijas ir divdesmit miljonu portugāļu eskudo vērtībā. Kam tas pieder, tam ir balss­tiesības valdē. Tas viens pats visu izlemj un neviens cits.

— Vai es mantoju šīs akcijas ai balsstiesībām, senjor van der Tolen?

Vienu daļu, jaunais kungs. Pārējās pieder Seleka bajam, misteram Penijam un man.

(Misters Penijs, acīm redzot, bija tuklais plikgalvis, kas kopa ar Lefuetu un Seleka baju lēnām devās pa pils kāpnēm augšā.)

— Un jūs gribat manas akcijas ar balsstiesībām atpirkt?

To es nemaz nevarētu, jo tās ir barona rīcībā, kamēr jūs sasniegsiet divdesmit vienu gadu. Bet, ja jūs būtu divdesmit vienu gadu vecs un saņemtu mantojumu pilnā apmērā, es ak­cijas labprāt no jums atpirktu. Par to es jums jau šodien pie­dāvāju jebkuru firmu mūsu uzņēmumā. Sī firma jums piede­rētu arī tad, ja mantojums kaut kādu iemeslu dēļ tiktu izslu­dināts par spēkā neesošu.

Portugālis piecēlās no šūpuļkrēsla. Viņa mute atkal izskatī­jās kā aizvērta haizivs mute. Pretēji savam paradumam viņš bija runājis neparasti daudz. Tagad bija Tima kārta kaut ko sacīt.

Viņš teica:

— Es pārdomāšu jūsu priekšlikumu, senjor van der Tolen.

— Pārdomājiet, jaunais kungs! Jums ir tris dienas laika. Tad komersants aizgāja.

Kad Tims paskatījās ārā pa logu, pils kāpnes bija tukšas.

Seit, Mezopotāmijas augstienē, pils torņa istabā sēdēja zēns, vārdā Tims Tālers, viņš bija četrpadsmit gadu vecs, uzaudzis lielpilsētas ieliņā; tas bija zēns bez smaida, bet pēc varas un bagātības nākamais valdnieks, ja tas viņam vispār būs svarīgi.

Kaut gan Timām viņa bagātības apmēri vēl nebija zināmi, taču to viņš gan zināja, ka pa jūrām brauc milzīga kuģu flote, "kas pieder baronam. Viņš nojauta, ka lielie pasaules tirgi — tādi kā Atēnās — viņa bagātībai diendienā pievieno jaunas ba­gātības; un viņš redzēja veselu direktoru, apakšdirektoru, dar­binieku un strādnieku armiju, simtus, tūkstošus, varbūt desmit tūkstošus, kas izpilda to, ko viņš pavēl. Tas viss bija ļoti kārdi­noši.

Kad Tims iedomājās, kā viņam kādreiz bija jāizcīna vieta, kur mācīties, kad viņš iedomājās, cik niecīgi un nenozīmīgi salīdzinājumā ar viņu pašu bija kļuvuši prezidenti no spēksta­cijas, tad viņam likās, ka šai neparastaja, tomēr lieliskajā parkā viņš ir kā tads vientuļš bavāriešu pasaku karalis, par kuru kāda pavecāka skolotāja bija jūsmojusi vēstures stundā. Tims sapņoja, ka viņš zelta karietē Seleka baja pavadība pie­brauc pie Bebera kundzes maiznīcas un pārsteigtie kaimiņi, mutes atpletuši, noskatās viņā.

Torņa istabā zēns uz brīdi aizmirsa savus zudušos smieklus xin sapņoja kļūt par karali.

Taču īstenība bija citāda. Tā saucās margarīns un atgādināja viņam zudušos smieklus.

Pils sēžu zālē ar koka paneļu apšuvumu stāvēja garš galds ar smagiem atzveltnes krēsliem. Kad iegaja zālē, pie pretējās sienas varēja redzēt gleznu platā zelta rāmī. Tas bija slavens Rembranta pašportrets, par kuru visi domāja, ka tas kara laikā gājis bojā.

Zem šās gleznas galda gala sēdēja barons. Pa kreisi 110 viņa sēdēja Seleka bajs un Tims Talers, pa labi misters Penijs un senjors van der Tolens. Tika runāts šoreiz pavisam ofi­ciāli par «stāvokli sviesta tirgu». Lai Tims varētu saprast, visi runāja vāciski. (Lai gan misteram Penijam bija grūti sa­prast vācu valodu.)

Sēdes sākumā (šāda veida apspriedes sauc par sēdēm, it kā sēdēšana būtu galvenā), tātad sēdes sākumā misters Penijs lietišķi un veikalnieciski noprasīja, vai Tims Tālers turpmāk piedalīsies visās slepenajās apspriedēs. Seleka bajs bija par to, taču pārējie kungi izteicās pret to. Zēnam bija jāpiedalās tikai šajā sēdē tāpēc, lai, pirmkārt, viņš mazliet iepazītos ar uzņēmumu un, otrkārt, lai pastāstītu par margarīna patēriņu savā ieliņā.

Bet vispirms runāja par Afganistānas nažu trinējiem, un tas bija diezgan dīvaini. Sarunas gaitā Tims uzzināja, ka barona Lefueta sabiedrība bija uzdāvājusi Afganistānai apmēram di­vus miljonus lētu nažu un šķēru, bet ne jau aiz tīras cilvēku mīlestības, taču lai kaut ko nopelnītu. Šie naži un šķēres akciju sabiedrībai maksāja, augstākais, piecpadsmit feniņu ga­balā. Uztrīšana maksāja divdesmit feniņus, un, tā kā šie naži un šķēres nebija nekādi labie, tos vajadzēja uztrīt vismaz divas reizes gadā. Visi nažu trinēji Afganistānā bija barona sabied­rības darbinieki, un kaut kāds Ramadulla, kādreizējais bīsta­mais zaglis un lielceļa laupītājs, viņus stingri turēja grožos. Viņš tos apgādāja ar galodām un klientiem, bet par to prasīja no viņu ieņēmumiem tik daudz, lai pusi no tā, ko nažu trinēji nopelnīja, varētu nodot barona sabiedrībai. Viegli iedomāties, kas pēc tam vēl palika pāri nažu trinējiem.

Drīzā laikā Afganistānā vajadzēja savervēt nažu trinējus. Bet tādā nabadzīgā zemē to nevarēja izdarīt ar radio, laikrakstu vai plakātu palīdzību, jo visai maz afgāņu prata lasīt un arī radiouztvērēji tur bija retums.

Tādēļ tika algoti ielu dziedātāji, kam bija jādzied dziesma par nažu trinējiem.

Šajā dziesmā, par kuru kungi vēl ilgi apspriedās, netika vis slavēta nažu trinēju prasme, bet gan tika apdziedāta viņu na­badzība, lai ļaudis aiz līdzcietības dotu viņiem trīt nažus un šķēres. Šai dziesmai bija apmēram šādi vārdi:

Nabags nažu trinējs

Galodu glieztin griež,

Viņš griež un griež, un griež

Par grašiem divdesmit.

Pa pilsētu viņš klīst un klīst,

Sis nabags nažu trinējs.

Jel nesiet, meičas, nažus šurp,

Lai viņš tos uztrīt var.

Pēdējam pantam vajadzēja rādīt, cik laimīgs ir trinējs, ja viņam nes šķēres un nažus:

ftis priecīgs nažu trinējs Nu trin un trin, un trin. Paldies jums, labie ļaudis! Tam vīns un maize tiks.

Taču dziesma noklusēja to, ka nabaga nažu trinēji gandrīz visu pelņu atdeva Ramadullam un tas savukārt lielāko dalu naudas nogādāja šajā pilī.

Tims domāja par veco vīru un resno, kurlmēmo meitu, par to, kā tas dzimtās pilsētas ieliņā bija trinis nažus, un klusībā sev jautāja, vai arī šim vecajam vīram pelņa bija jadala ar kādu akciju sabiedrību. Zēnu nomāca domas par nejēdzībām šai karaļvalstī, kuru tam vajadzēja mantot, un Seleka bajs, lie­kas, zēna domas uzminēja. Viņš sacīja:

— Jaunais kungs, šķiet, sabiedrības metodēm nepiekrīt. Viņš uzskata, ka laupītājs Ramadulla savu nodarbošanos nav mainī­jis, viņš tikai laupa mazliet civilizētākā veidā nekā agrāk. Kungi, tādas ir arī manas domas.