DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Barons smējās kā mazs zēns. Smiekli guldzēdami lauzās uz augšu no viņa krūtīm kā gaisa pūslīši šampanieša glāzē, un, kā vienmēr, balss beigās aizrāvās.

Barons nekad pat visniecīgākajā jūtu uzplūdumā neizdarīja nekādu neapdomību. Viņš nespēja būt laimīgs. Viņam visu va­jadzēja noskaidrot un sīki izanalizēt, pat savas jūtas.

Kad aizrautīgie smiekli bija izskanējuši, arī šoreiz barons centās izdomāt, kāpēc bija smējies. Un viņš pārsteigts secināja, ka bija smējies pats par sevi, par savu neveiksmīgo mēģinā­jumu ietekmēt Timu Tāleru ar melnās maģijas trikiem.

Mēģinājums nebija izdevies. Lefuets bija zaudētājs, un tomēr viņš smējās. Kaut ko tādu barons vēl nebija piedzīvojis.

Viņš piecēlās no krēsla un, šurpu turpu staigādams, sarunā­jās pats ar sevi.

— Dīvaini, — viņš sev sacīja. — Es nopirku smieklus, lai iegūtu varu pār cilvēku sirdīm. Un, izrādās (Viņš apmulsis pa­lika stāvam.) … izrādās, esmu ieguvis varu pats pār sevi, varu pār savu garastāvokli, pār savu briesmīgo garastāvokli. Man tāda vairs nav. Es par to smejos!

Viņš atkal staigāja šurpu turpu.

— Agrāk es būtu trakojis, ja zaudētu varu pār kaut ko. No dusmām būtu sakodis paklāju. Tagad es pat kā zaudētājs pa­lieku pārāks: es smejos!

Barons, saķēris galvu, — viņš izskatījās gandrīz laimīgs — sauca:

— Tas taču ir neticami! Viss mans pārākums līdz šim bija balstījies uz ļaunprātību un viltu, un uzvaru pār citiem. Tagad tas nāk pats no sevis, jo manās krūtīs guldz aizrautīgie smiekli. Es pat nespēju apjēgt, cik tie ir vērtīgi. Par tiem taču var at­dot kaut vai veselu karaļvalsti!

Kalsnējais vīrs, kura sejā uz mirkli pavīdēja īūtainā kunga blēdīgie vaibsti, atkal atsēdās krēslā.

— Skrej vien pakaļ saviem smiekliem, Tim Tāler, atpakaļ tos nedabūsi. Es tos ne par kādu naudu neatdošu!

Jauno, bagāto mantinieku uzvalks Tima laikā bija šāds: pelē­kas vilnas bikses, sarkani melna, svītrota žakete, sniegbalts zīda krekls, sarkana kaklasaite skotu rakstā, tādas pašas zeķes un brūnas zamšādas kurpes.

Šādā apģērbā Tims stāvēja pie spoguļa, kas sniedzās līdz pat grīdai, un pirmo reizi mūžā sukāja samitrinātus matus. Pie viņa kājām uz paklāja gulēja ilustrēts laikraksts, kurā bija ievietots kāda tenisista fotoattēls. Tims centās sasukāt matus tāpat, kā tie bija sasukāti tenisistam. Tas viņam izdevās puslīdz labi.

Brīdi zēns aplūkoja sevi spogulī un mēģināja pavilkt mutes kaktiņus uz augšu. Bet tas nepavisam neizskatījās pēc smaida.

Bēdīgs viņš novērsās un bez mērķa klaiņāja pa savu plašo apartamentu. Bez kādas intereses viņš izmēģināja šūpuļkrēslu, aplūkoja gleznas pie sienas, kurās bija redzami kuģi atklātā jūrā, pacēla ziloņkaula krāsas telefona klausuli, taču tūlīt no­lika atpakaļ un beidzot atvēra dažādiem ķeburiem izgreznoto mapi, ko barons bija pabīdījis uz pulētā rakstāmgalda vidu. Mapē atradās vēstuļpapīrs. Augšējā, kreisajā loksnes stūrī pe­lēkiem, taisniem burtiem bija iespiesti šādi vārdi:

Tims TAlers,

barona Lefueta sabiedrības īpašnieks

labajā pusē bija iespiests

Dženova, 19……………….

Kada zīda sānu nodalījumā bija ieliktas aploksnes. Tims iz­ņēma vienu un uz mugurpuses izlasīja:

Tims Tālers, DŽenova, Itālija, viesnīca «Palmaro»

Zēns apsēdās krēslā pie rakstāmgalda, atskrūvēja pildspalvu, kas atradās blakus mapei, un nolēma rakstīt vēstuli.

Kad viņš mapi mazliet pabīdīja sānis un paņēma papīru, viņš pulētajā galda virsā kā spoguļrakstā varēja izlasīt vēstules gal­veni.

Viens vārds viņam sevišķi dūrās acīs:

LEFUET

«Izskatās, it kā tur būtu uzrakstīts «velns»,» Tims prātoja. «Taču, ja runa par velnu, liekas, visur var saskatīt viņu pašu vai vismaz viņa vārdu.»

Viņš sakārtoja papīra loksni un sāka rakstīt vēstuli:

Mīļais Rikerta kungs, Dženovā es neno nācu tā, kā vajadzētu. Barons ir miris, un es esmu kļuvis par viņa mantinieku. Taču es to nemaz negribēju. Drīzāk gan pretējo, bet to es Jums diemžēl nevaru paskaidrot. Varbūt vēlāk. Lūdzu, mēģiniet sa­zināties ar stjuartu Krešimiru, viņam bija aklās zarnas iekai­sums. Krešimirs drīkst Jums visu izstāstīt, es diemžēl ne! Paru­nājiet arī ar «Delfīna» stūrmani Džoniju, viņš dzīvojis Ham- burgā. Viņš zina, kā viss notika.

Tagad esmu bagātākais cilvēks pasaulē, un tā sauktais jau­nais barons ir mans aizbildnis. Jauki tas nav, bet varbūt node­rīgi. Baronam es nelieku manīt, ka es to nemaz negribu.

Jūs un Jūsu māte, un stjuarts, un Džonijs bijāt pret mani loti labi.

Varbūt Jūs atradīsiet man kādu izeju. Bet laikam es pals vien sev spēšu palīdzēt. Un labi gan, ka man ir plāns un mēr­ķis un es varu aizmirst, ka neesmu īsts cilvēks.

Lūdzu, sveiciniet savu mīļo māti, un Jums pateicas Jūsu no­skumušais Tims Tālers.

P. S. Lūdzu, nerakstiet man! Varbūt vēlāk atradīšu kādu sle­penu adresi. Tims.

Zēns vēlreiz pārlasīja vēstuli, salocīja to, ielika aploksnē un- aploksni aizlīmēja. Bet tieši tad, kad viņš gribēja rakstīt adresi, viņš dzirdēja gaitenī tuvojamies sojus.

Žigli viņš iebāza vēstuli žaketes kabatā. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja, un barons atkal ienāca bez uzaicinājuma.

Viņš ieraudzīja pildspalvu bez uzgaļa blakus atvērtajai ma­pei un jautāja:

— Vai kādas privātas vēstules, Tālera kungs? Ar tām jums jābūt uzmanīgam. Bez tam jūsu rīcībā ir sekretārs.

Tims aizvēra mapi, aizgrieza pildspalvu un sacīja:

— Ja man būs vajadzīgs sekretārs, es viņu pasaukšu.

— Labi rūkts, lauva! — Lefuets iesmējās. — Jaunas drē­bes — jauni tikumi. Tas man patīk!

Pie durvīm atkal kāds klauvēja, Lefuets īgni iesaucās:

— Che cosa vole? [1]

— La garderoba per il signore Thaler! [2] — aiz durvīm kāds atbildēja.

— Avanti! [3] — Lefuets norūca.

Mājkalpotājs garā, zaļā priekšautā klanīdamies ienesa Tima jūrnieka maisu, nolika to uz ceļa somu statņa un palika stā­vam pie durvīm.

Tims piegāja viņam klāt un, roku sniegdams, sacīja:

— Sirsnīgi pateicos!

Izbrīnījies, it kā neapmierināts mājkalpotājs neveikli satvēra Tima roku.

— Non capisco,! — viņš nomurmināja.

— Viņš nesaprot, barons iesmējās. — Taču šo te viņš no­teikti saprot! — Lefuets izvilka no kabatas žūksni liru un vienu iedeva mājkalpotājam.

Vīrs starodams izsaucās: — Grazie! Mille grazie! Tante gra- zie, signore Barone! [4] — un izgāja atmuguriski pa durvīm. Le­fuets, aizvēris aiz viņa durvis, sacīja:

— Ja agrākos laikos kalps ienāca kunga istabās, viņš pirms tam novilka kurpes, uz ceļiem pielīda pie kunga un noskūp­stīja tam zābaku purngalus. Šie svētīgie laiki diemžēl pagā­juši.

Tims nepievērsa uzmanību barona vārdiem. Viņš jutās ne­ērti, iedomājoties, ka jūrnieka maisā atrodas cepure un aiz

cepures oderes līgums ar Lefuetu. Viņš it kā nejauši piegāja pie jūrnieka maisa, atknibināja to vaļā un pašā augšā ieraudzīja cepuri. Kad zēns paņēma cepuri rokā, viņš dzirdēja, ka zem oderes kaut kas čaukst. Zēns atvieglots uzelpoja. Kamēr viņš iespējami neuzkrītoši vilka no cepures ārā liktenīgo papīru un bāza to žaketes krūšu kabatā, viņš atkal klausījās, ko saka ba­rons.

— Tādā viesnīcā kā šī, — viņš skaidroja, — pietiek, ja mēs sniedzam roku trim cilvēkiem: pirmkārt, galvenajam šveica­ram, jo tam jebkurā laikā jāprot pasacīt, ka mēs neesam sasto­pami, otrkārt, direktoram, jo mums jāpanāk, lai viņš klusē, treškārt, šefpavāram, jo tam jālutina mūsu veikalniecisko da­rījumu partneri.