DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Zēn, tu esi jucis, — sacīja Džonijs, palaizdams Tima roku vaļā. — Esmu vismaz atguvis savu pudeli ruma.

Šajā acumirklī stūres mājā ienāca kapteinis.

— Ko tad misiņš te dara? — viņš saīdzis prasīja.

— Viņam jāatnes tase kafijas, kaptein! — sacīja Džonijs.

— Lai tad viņš, lūdzams, pasteidzas.

Timām vajadzēja doties lejā uz kambīzi. Viņš labprāt būtu dziedājis, bet, kas vairs nevar smieties, nevar arī dziedāt.

Kad viņš stūres mājā ienesa tasi kafijas, kura divās vietās bija pāršļakstījusies pāri, kapteinis vēl arvien turpat stāvēja. Džonijs vecajam aiz muguras smīnēdams piemiedza aci. Tims darīja to pašu, tikai sejas izteiksme viņam palika nopietna. Tad viņš aizsteidzās uz virsklāju. Vislabprātāk viņš būtu skaļi smē­jies. Taču viņa mute tikai spēja savilkties smieklu grimasē. Bet aizrautīgie smiekli kā neradās, tā neradās.

Kāda vecāka holandiete, kas zēnam nāca pretī uz klāja, no­bijās no viņa mežonīgās sejas izteiksmes. Viņa vēlāk kabīnē sacīja savai kaimiņienei: «Šajā zēnā slēpjas velns. Noslēdziet naktīs kabīnes durvis.»

Uztraukumā Tims aizlīda aiz enkura vindas kuģa pakaļgalā, notupās uz saritinātu tauvu kaudzes un nolēma šeit sēdēt, ka­mēr nonāks Dženovā. Viņš bija dzirdējis, ka Dženovā ir sla­vens leļļu teātris. Viņš gribēja turp doties, lai varētu būt sme­jošs zēns starp smejošiem ļaudīm. Viņš iztēlojās, ka vēl jaukāk būtu pastaigāties pa ielām un uzsmaidīt nepazīstamam patī­kama izskata cilvēkam, kādai mazai meitenītei vai vecai sie­vietei. Tims pilnīgi ieslīga šai izdomātajā pasaulē, kas bija sau­les un laipnības pilna. Tas, ka saule zilajās debesīs svilināja viņam seju, vērta šos sapņus vēl ticamākus un reālākus.

Kuģa skaļrunī kāda ķērcoša balss kaut ko ziņoja, bet Tims tam nepievērsa uzmanību. Viņš sapņoja.

Pēc brīža ziņojums tika atkārtots. Izdzirdis savu vārdu, Tims sāka ausīties un tā noklausījās ziņojuma beigas:

«.. . Tāleram tūlīt pie kapteiņa stūres mājā!»

Sapņi izgaisa kā ziepju burbuļi. Piepeši viņam saule likās gandrīz vai drūma šai karstajā svelmē.

Kapteinis savā īgnajā vienaldzībā nekad nebija par Timu in­teresējies. Vajadzēja būt kādam ārkārtējam iemeslam, kāpēc kapteinis lika pasaukt zēnu.

Tims piecēlās kājās, devās nedrošā gaitā pa klāju un trešo reizi šajā rītā pa dzelzs kāpnēm uzkāpa laivu klājā. Rokas, ar kurām viņš turējās pie dzelzs margām, bija nosvīdušas.

Stūres mājā kapteinis viņu tā dīvaini uzlūkoja, turklāt nepa­visam nebija vienaldzīgs, kā parasti. Stūrmanis, galvu nepa­griezdams, skatījās taisni uz priekšu.

— Tavs vārds ir . . . — Kapteinis apklusa, iekrekšķinājās un sāka vēlreiz no gala: — Jūsu vārds ir Tims Tālers?

— Jā, kapteiņa kungs!

— Jūs esat dzimis …

Kapteinis nolasīja zēna dzīves datus no kādas lapas, ko tu­rēja rokā, un Tims katru datumu apliecināja ar: «Jā, kapteiņa kungs!» Turklāt no sasprindzinātām gaidām zēnam acīs sane­sās asaras.

Kad īsā nopratināšana bija beigusies, kapteiņa roka ar lapu noslīga un iestājās dīvains klusums. Uz grīdas lēkāja saules zaķīši, un Tims aplūkoja stūrmaņa plato skaustu, bet stūrma­nis vēl arvien, acis nenovērsis, raudzījās taisni uz priekšu.

— Es jūs laikam drīkstu pirmais apsveikt, — kapteinis pār­trauca klusumu.

— Ar ko, kapteiņa kungs? — Tims jautāja pavisam smalkā, čiepstošā balstiņā.

— Ar šo! — kapteinis pamāja uz papīra lapu savā rokā. Un tūlīt pajautāja: — Vai jūs esat barona Lefueta radinieks?

— Nē, kapteiņa kungs.

— Bet jūs taču viņu pazīstat personīgi?

— Jā gan . ..

— Tagad es jums nolasīšu radiogrammu:

«barons lefuets miris punkts paziņot timam tāleram ka viņš iecelts par vienīgo mantinieku punkts jaunais barons lefuets mirušā barona dvīņubrālis pārņem aizbildniecību līdz

pilngadībai punkts lefueta akc sab feniks redereja dženovā pa­rakstījis direktors grandici»

Tims ar sastingušu seju joprojām skatījās uz stūrmaņa skaustu. Neiespējamākās derības pasaulē bija laimētas. Par vienu vienīgu pudeli ruma. Viņš, četrpadsmit gadu vecs zēns, šajā acumirklī bija kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Bet viņa smiekli bija miruši līdz ar baronu un tiks apbedīti arī līdz ar baronu. Bagātākais cilvēks pasaulē bija visnabadzīgākais starp cilvēkiem. Viņa smiekli bija zuduši uz visiem laikiem.

Stūrmaņa skausts pakustējās. Pavisam lēni Džonijs pagrieza galvu. Timā noraudzījās svešas, izbrīna pilnas acis. Bet zēns tās redzēja tikai mirkli.

Tieši laikā Džonija rokas paspēja satvert nesamaņā slīgstošo Timu.

No neskūtās sejas ar lielajiem vaigu kauliem Timā raudzījās divas laipnas, zilas acis.

— Vai tu mani dzirdi? — klusa balss jautāja.

— Jā, stūrman, — Tims čukstēja.

Kāda roka mazliet pacēla zēna galvu un lēni un uzmanīgi iepilināja viņam mutē ūdeni. Tā pati balss viņam pie auss čuk­stēja:

— Kādēļ es Dženovā redzēju lidojošus tramvajus? Kādēļ ba­rons tik pēkšņi nomira? Kādēļ tu priecājies par zaudētām de­rībām un ģībsti, ja laimē?

Tims pamazām atguvās; viņa smadzenēs nemitīgi virpuļoja stūrmaņa izteiktie «kādēļ», un tie sasaucās ar Tima paša dau­dzajiem «kādēļ». Bezgalīgā apjukumā Tims atkal gandrīz ie­slīga nesamaņā.

Tad kļuva dzirdamas balsis un soli, un drīz pēc tam kaptei­nis ar kādu svešu kungu ienāca stūres mājā.

Tims, gulēdams uz mīkstā sola, vispirms pamanīja svešā kunga sniegbalto mežģīņu kabatas lakatiņu, kas spraucās ārā no tumšās žaketes kabatas. Un tad viņš sajuta svešinieku pēc smaržas. Tā bija neļķu smarža, kas zēnu pilnīgi apņēma, kad kungs pienāca tuvāk un stādījās priekšā:

— Direktors Grandici. Es ir lot laimīg, sinjor, ka var jūs pir­mais sveikt sabiedrīb vārdā. Man žēl, ka jūs nav vesel, bet varu saprast šo maz šok … — Viņš izpleta rokas un piešķieba galvu. — Ak, tik bagāt vienā brīd, tas nav viegl…

Ko direktors Grandici vēl sacīja, Tims nesaprata. Klausīša­nās viņu ļoti nogurdināja. Zēns saprata tikai pēdējo teikumu: «Es jūs nesīš uz laiv, sinjor!» — jo direktors, to sacīdams, bija pārliecies pār viņu.

Tad sāka rīkoties Džonijs.

— Atstājiet zēnu manā ziņā, — viņš noteica. — Es viņu pats aiznesīšu uz laivu. Kapteiņa kungs, pārņemiet stūri pa to laiku!

Lai gan tai acumirklī kuģis bija noenkurots, apjukums bija tik vispārējs, ka kapteinis klusi un paklausīgi stājās pie stū­res.

Pie kuģa bija piebraukusi rēderejas laiva, kurai vajadzēja aizvest mantinieku. Džonijs ar Timu uz rokām žonglēja pa kāp­nēm lejā, it kā nestu saini ar veļu. Direktors ar iesmaržināto mežģīņu kabatas lakatiņu lēkāja apkārt kā pūdelis ap savu kungu. Starp citu, Tims tagad ieraudzīja, ka direktoram pakau­sis bija gandrīz kails. Tikai divas melnas matu šķipsnas no sā­niem bija trijstūrī sasukātas priekšā uz pieres. Apaļā seja līdz ar to izskatījās kā atbaidoša maska.

Stūrmanis nosēdināja zēnu laivas pakaļgalā pašā stūrī uz sola, kas stiepās gar laivas malām un bija noklāts ar spilve­niem. Turklāt viņš zēnam pačukstēja:

— Tev vēl jāsaņem divas pudeles ruma. Tu taču laimēji. At­nāc astoņos pie Kristofora Kolumba pieminekļa, bet tikai viens. Un, ja tev vajadzīga palīdzība, atnāc katrā ziņā, saprati?