DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Kad zēns dzirdēja, ko Krešimirs runā, viņam sirds sāka spēcī­gāk pukstēt. Tomēr viņš palika kluss kā pelīte.

Krešimirs turpināja:

— Es izdibināšu, baron, kāda veida darījums jums noslēgts ar zēnu! Es viņu novēroju jau četrus gadus, un, lai kļūtu par stjuaitu uz šā kuģa, man bija daudz jānopūlas, toties tagad …

Barons pārtrauca Krešimiru:

— Tagad es jums atkal piedāvāju vienu miljonu skaidrā naudā!

— Šoreiz, baron, priekšrocības ir manā pusē! — Krešimirs runāja ļoti pārliecināti. — Par to, ko zinu, es varu likt jums sa­maksāt inan trejādi: vai nu pieprasot atpakaļ savas acis, vai pie­ņemot miljonu, vai — kas varbūt nebūtu vissliktākais — pie­spiežot jūs atbrīvot zēnu no līguma, lai kāds šis līgums arī būtu.

Tims tumsā piespieda dūri pie mutes, lai elsas viņu nenodotu.

Kādu brīdi bija kluss. Tad atkal atskanēja barona balss:

— Jums nav daļas, kāds man ar zēnu ir darījums. Bet, ja jūsu vecās acis jums ir svarīgas, tad zināmos apstākļos es būtu ar mieru …

Aizrāvies Krešimirs neļāva viņam pabeigt:

— Jā, baron, manas vecās acis man ir svarīgas, manas vecās, nevainīgās, muļķīgās, labsirdīgās govs acis ir svarīgākas nekā visas pasaules bagātības, kaut arī jūs to nekad nesapratīsiet!

— To es nekad nesapratīšu, — barons apstiprināja. — Tomēr esmu ar mieru darījumu atsaukt ar zināmiem noteikumiem. Vai nevēlaties šajā kabatas spogulītī apskatīt savu seju?

Uzaicinājumam sekoja satraukuma pilns klusums. Tims no- svīda no uzbudinājuma un cenšanās izturēties klusi.

Beidzot viņš dzirdēja Krešimiru klusu sakām:

— Esmu atguvis savas acis!

— Tagad klausieties manu noteikumu, — barons sacīja.

Bet to Tims vairs nedzirdēja. Krešimirs bija atguvis savas acis, un šeit gluži tuvu bija viņa — Tima zudušie bērna smiekli, pēc kuriem viņš alka vairāk par visu pasaulē.

Ilgāk Tims vairs nevarēja ciest. Zēns izlēca viņu priekšā un iekliedzās:

— Atdodiet manus . . .

Tad Tims klupa pār kādu tauvu, ar galvu atsizdamies pret laivas priekšgalu, un ar troksni nokrita uz klāja, kur nesamaņā palika guļam.

Kad Tims pamodās, kāda zvaigzne, Jaunā, gailējošā Marsa acs, šurp un turp lēkāja iluminatorā. Zēns gulēja augšējā guļ­vietā, jo koja viņiem ar stjuartu bija kopīga. Pāri Atlantijas okeānam ausa pelēka diena.

Kāds rosījās pa koju.

Tims pagrieza galvu. Tas bija Krešimirs. Arī stjuarts tieši tad pagrieza galvu. Vājajā gaismā, kas plūda no Krešimira nakts­lampas, viņu skatieni sastapās. Stjuartam bija siltas, brūnas acis.

— Nu, manu zēn, kā tu jūties? — viņš laipni jautāja.

Tims vēl nebija gluži atmodies. Viņš nevarēja atcerēties, kā šeit bija nokļuvis. Šis Krešimirs, kas ar viņu runāja, atšķīrās no tā Krešimira, kam viņš salonā bija palīdzējis, šis bija daudz mierīgāks un laipnāks.

Stjuarts pienāca tuvāk pie gultas.

— Vai tu, zēn, jūties labāk?

Zēna atmiņā pamazām atausa iepriekšējā vakara notikumi: balsis pie kambīzes durvīm, saruna aiz kuģa laivas un viņa paša kliedziens un kritiens.

— Kur ir barons? — viņš jautāja.

— Nezinu, Tim. Uz kuģa viņa vairs nav. Bet saki man — vai vakar vakarā tu mūs abus noklausījies?

Zēns, gulēdams gultā, pamāja.

— Priecājos, ka esat atguvis savas acis, Krešimira kungs!

— Un tu, Tim? Ko tu gribēji no barona dabūt atpakaļ?

— Manus … — Zēns aprāvās. Viņam ienāca prātā līgums, un viņš cieši saknieba lūpas.

Tad Krešimirs pēkšņi iesita sev ar roku pa pieri.

— Kā man tas agrāk nebija ienācis prātā! — viņš iesaucās. — Šis ļoti godājamais blēdis smējās kā mazs zēns. Es taču zi­nāju, ka viņam kaut kaš nemaz nepiestāvēja. Tagad es to zinu pavisam noteikti: tie bija viņa smiekli! Pareizāk… — Kreši­mirs cieši palūkojās Timā, — tie bija tavi smiekli.

— To es jums neesmu teicis! — Tims iesaucās. — Jeb vai es vakar vakarā kaut ko izkliedzu?

— Nē, Tim, tu nepaguvi. Un varbūt tā ir tava laime. Man klusēšanas paragrāfi barona līgumos ir zināmi. Vari būt mie­rīgs. Tu klusēji.

Tims tomēr nenomierinājās. Viņam uz vietas vajadzēja izmē­ģināt, vai līgums vēl ir spēkā. Viņam ar Krešimiru vajadzēja saderēt — uz kaut ko neiespējamu.

Zēns gribēja izkāpt no gultas. Bet, tikko viņš piecēlās sēdus, viņam galva sāka reibt un dunēt, un sāpēt. Tāpēc viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena.

Krešimirs pasniedza viņam glāzi ūdens un tableti, ko jau ag­rāk bija paņēmis.

— Iedzer, Tim! Šodien tev jāpaliek guļam kojā. Rīt viss būs atkal kārtībā. Esi dabūjis tikai punu, vairāk tev nekas nekait, tā sacīja stūrmanis, un viņš kādreiz bijis sanitārs.

Tims paklausīgi norija tableti un domāja per derībām. Kad viņam kādas ienāca prātā, viņš atsāka sarunu par baronu, jo ar to saistījās derības.

— Krešimira kungs, kādus noteikumus barons īstenībā uzstā­dīja? Es domāju — pēc tam, kad jūs atguvāt pats savas acis?

— Nekādus! — smējās Krešimirs. — Kad tu iekliedzies un pakriti uz klāja, atnāca matroži, un barons paslēpās laivas ēnā. Tad es viņam pačukstēju: «Vai nu manas acis tiks atdotas bez kādiem noteikumiem, vai arī es ļaudīm kaut ko pastāstīšu!»

— Nu un tad?

Krešimirs atkal iesmējās.

— Barons uztraukumā sastomījās. Viņš sacīja: «Bez no-tei- ku-miem.»

Tims ātri pagrieza galvu pret sienu. Neprātīgā tieksme smie­ties izķēmoja viņa seju.

— Gribētos zināt, kur tagad atrodas barons, — Krešimirs no­murmināja.

Sos vārdus Tims bija gaidījis. Viņš sacīja, atkal nomierinā­jies:

— Es ar jums saderu . . .

— Tu vari mani uzrunāt ar tu, — Krešimirs viņu pārtrauca.

— Tātad es saderu ar tevi, ka mēs nākamajās piecās minūtēs uzzināsim, kur atrodas barons!

— Uz ko tu, Tim, gribi derēt?

— Uz vienu gabaliņu riekstu tortes.

— To es varu samaksāt. Ja nemaldos, tev šais derībās jā­laimē, tāpat kā visās derības. Tātad norunāts!

Stjuarts sniedza zēnam roku, un Tims sita saujā.

Šajā pašā acumirklī blakuskabīnē tika ieslēgts radio. Diktors nolasīja laika ziņas. Tad sekoja ziņas par sabiedrību.

Tims un Krešimirs, kuri pirms tam bija saīguši par traucē­jumu, ieklausījās. Balss skaļrunī ziņoja:

«Pazīstamais komersants barons Lefuets, kura īpašumu vēr­tība sniedzas vairākos miljardos dolāru, šajā naktī Riodežaneiro rīkoja pieņemšanu Brazīlijas galvaspilsētas komersantiem. Viņš aizgāja no svinībām jau pašā sākumā un atgriezās tikai pēc di­vām stundām acīm redzami satraukts. Viņš ieradās ar saules brillēm uz acīm. Liekas, no jauna uzliesmojusi senā acu kaite, kas šķita uz kādu laiku novērsta. Mēs pa tālruni uzzinājām, ka svinības turpinās un barons, acīm redzot, atkal.. .»

Radio tika izslēgts, un blakuskabīnē sāka tecēt ūdens.

Tima seja bija bāla kā gaisma rītausmā. Viņš derības bija laimējis un tagad zināja, ka līgums vēl ir spēkā. Bet viņu izbie­dēja šī dīvainā ziņa.

— Kā tik ātri var nokļūt Riodežaneiro? — viņš kā bez dzī­vības jautāja.

— Daudz naudas — daudz iespēju, — Krešimirs atbildēja.

— Bet tik ātri nelido pat lidmašīna! — zēns iesaucās, gultā gulēdams.

Sākumā stjuarts neko neatbildēja. Pēc tam norūca:

— Es domāju, ka tu zini, ar ko tev ir darīšana. — Un tad viņš pēkšņi ar steigu ķērās pie darba. Durvīs viņš vēlreiz at­griezās un sacīja: — Mēģini aizmigt, Tim! Galvas lauzīšana, guļot gultā, ne pie kā nenoved.