DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Zēns klusēdams nolikās uz mīkstā sola, kas uz visam pusēm zvalstījās, tāpēc ka kuģa šūpošanās augšā bija vairāk jūtama nekā apakšā kajītē.

Juceklīgās domas galvā un savādā sajūta vēderā neļāva Ti­mām vairs aizmigt. Tā viņš nogulēja vaļējām acīm vairākas stundas pēc kārtas, turpretim Džonijs mierīgi stāvēja pie stūres rata, tikai šad tad izsmēķēdams pa cigaretei. Tikmēr vētra pa­mazām norima.

Sajā laikā Tims centās izgudrot visdīvainākās derības. Tām vajadzēja būt tik neparastām, ka viņam noteikti jāzaudē. Ba­rons bija smējies par Tima bailēm — nu viņam pašam vaja­dzētu izjust bailes. Lai arī kā zēns gudroja, nevienas derības, liekas, nevarēja pārspēt barona velnišķīgās īpašības. Pieņem­sim, viņš saderētu, ka lazdas rieksts ir lielāks par kokosriekstu; bet kurš tādās muļķīgās derībās ielaidīsies? Un diez vai Lefuets neuzokšķerētu tādu zemes nostūri, kur lazdas rieksti patiešām būtu lielāki par kokosriekstiem. Timām šīs derības, tāpat kā daudzas citas šajā naktī, likās neiespējamas. Piedzīvojumu ar Rikerta kungu tramvajā viņš atcerējās īstajā brīdī.

Bet kas notiktu, viņš pēkšņi iedomājās, ja nevarētu aizbildi­nāties ne ar kādu pārrautu vadu? Ja piepeši tādai spēcīgai dzelzs mašīnai kā tramvajs vajadzētu pamest sliedes un aizli­dot? Tramvajs taču nav cīrulis. Lai arī kādas šausmīgas spējas piemīt Lefuetam, tomēr viņš nav burvis!

Tims iedomājās, ka atradis barona vājo vietu. Atbalstījies uz elkoņiem, viņš sauca:

— Stūrman, vai jūs zināt, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji?

— Liecies tik slīpi un guli nost! — Džonijs nemaz nebija pārsteigts. — Tu atkal fantazē.

— Atvainojiet, stūrman, taču šoreiz esmu pilnīgi pamodies. Es zinu pavisam skaidri, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji. Es sa­deru ar jums uz pudeli ruma!

— Velna milti! — Džonijs sacīja. — Es gribētu zināt, ar ko tu samaksāsi par šo ruma pudeli.

— Man viena ir jūrnieka maisā! — Tims meloja. — Tātad vai mēs saderam vai ne?

Džonijs pagriezies sacīja:

— Un, kaut tu derētu uz veselu miljonu, es tomēr neticu. Es pazīstu pārāk labi kā Dženovu, tā tramvajus!

— Tad jūs varat mierīgi derēt. Pudele ruma stūrmanim ir tīrais nieks!

— Vai tu dod savu goda vārdu, ka atkal liksies gulēt un vērsi ciet acis, ja es ar tevi saderēšu?

— Goda vārds! — Tims iesaucās.

Tad stūrmanis sniedza zēnam roku, sacīdams:

— Ja Dženovā … — Viņš pēkšņi aprāvās, jo kaut kas ciets atsitās pret stūres mājas lodziņu. Liekas, tā bija tikai nejauša sagadīšanās. Tāpēc Džonijs atkārtoja:

— Ja es Dženovā redzēšu lidojošu tramvaju, derības būšu zaudējis un tu saņemsi pudeli ruma. Ja es nevienu neredzēšu, ruma pudele no tava jūrnieka maisa piederēs man. Un tagad, lūdzu, guli! Pēc trim stundām tev sākas darbs.

Šoreiz Tims patiešām aizmiga. Un sapnī viņš dzirdēja sevi smejamies. Bet starp smiekliem griezīgi zvanīja tramvajs, kas virs viņa galvas traucās pa debesīm. Kad, dienai austot, stūr­manis viņu modināja, zēnam aizvien ausīs zvanīja, un tas viņu biedēja.

Tims baidījās no Dženovas.

Tims baidījās no Dženovas, bet tai pašā laikā alka šās pilsē­tas.

Viņa baiļpilnā nepacietība tika krietni pārbaudīta, jo pagāja daudz dienu, kamēr tvaikonis «Delfīns» beidzot iegriezās Dže­novas ostā. Tas notika saulainā dienā īsi pirms pusdienas. Kaut kāda iegansta dēļ Tims bija iegājis stūres mājā. Te nu viņš stā­vēja blakus stūrmanim Džonijam un raudzījās pāri uz Dženovas pilsētas kalnaino daļu. Viņš bija uzvilcis melnbalti rūtotas bik­ses un apsējis bieza, pelēka linu auduma priekšautu.

Dženovas mājas bija skaidri saredzamas. Ielās varēja saska­tīt pat omnibusus un automašīnas. Ar katru mirkli pilsētu va­rēja skaidrāk saredzēt.

Pēkšņi Džonijs pārsteigts it kā iekunkstējās, it kā ierūcās. Tims izbrīnījies uz viņu paskatījās: stūrmanis bija samiedzis acis. Tad viņš tās atvēra, bet tikai lai tūlīt atkal aizvērtu un pēc tam atkal plaši atplestu. Tad Džonijs pavisam lēni un gandrīz svinīgi sacīja:

— Es kļūstu traks!

Tims kaut ko nojauta. Rīkle viņam it kā izžuva. Taču viņš neuzdrošinājās atkal pamest skatienu uz Dženovu. Viņš, acis nenovērsis, raudzījās stūrmanī.

Džonijs tagad paskatījās uz viņu un, galvu purinādams, sa­cīja:

— Tev bija taisnība, Tim, Dženovā ir lidojoši tramvaji. Tu esi laimējis derībās.

Tims ar grūtībām rija siekalas. Nebija nekādas jēgas novērst acis no tā, kas bija noticis. Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz kalnaino pilsētas daļu. Kādā ielā, starp mājām, gaisā lidi­nājās tramvajs, īsts tramvajs. To varēja skaidri redzēt. Bet pēkšņi zem tramvaja parādījās bruģis, stingrs ielas bruģis ar sliedēm. Pēkšņi tramvajs vairs nelidinājās, bet gan ripoja pa sliedēm.

— Tā bija tikai mirāža, — Tims gandrīz gavilēdams iesaucās. — Es derības esmu zaudējis!

— Tu, liekas, priecātos, ja zaudētu derības, — Džonijs pār­steigts sacīja, un Tims manīja, ka pielaidis kļūdu. Bet, iekams viņš paspēja kļūdu izlabot, Džonijs turpināja: — Tu tomēr derī­bas esi laimējis, Tim. Mēs saderējām, ka Dženovā var redzēt lidojošus tramvajus, nevis ka tādi ir īstenībā. Un es, bez šau­bām, redzēju lidojošu tramvaju.

— Tātad esmu laimējis. Cik jauki! — Tims sacīja. Un šoreiz viņš centās piešķirt savai balsij priecīgāku pieskaņu. Tomēr balss palika tāda pati aizsmakusi, un no jautrības nebija ne vēsts.

Cik labi, ka Džonijam vajadzēja uzmanīt stūres ratu!

— Kā tev vispār ienāca prātā šīs trakās derības? — Džonijs pār plecu jautāja. — Vai tu bieži laimē tik dīvainās derībās?

— Es vēl nekad neesmu nevienas derības zaudējis, — Tims vienaldzīgs atbildēja. — Es katru reizi laimēju.

Stūrmanis uzmeta viņam ašu skatienu.

— Zēn, ko tu te tēlo! Ir derības, kuras nemaz nevar laimēt.

— Piemēram, kādas? — Tims ieinteresēts jautāja. — Nosau­ciet man šādas derības!

Stūrmanis viņam atkal uzmeta ašu, pētošu skatienu. Viņam šķita, ka ar zēnu kaut kas nav kārtībā. Taču viņš bija paradis uz jautājumiem atbildēt. Viņš uzstūma balto cepuri uz pieres un pakasīja pakausi. Atkal kaut kas ciets atsitās pret logu. Džo­nijs pagrieza galvu, bet neko neredzēja. Un pēkšņi viņam ienāca prātā atbilde.

— Es zinu kādas derības, kuras tu, Tim, nekādā ziņā nelai- mēsi.

— Es saderu, stūrman, kaut vēl neesmu tās dzirdējis. Ja es zaudēju, jūs varat paturēt savu ruma pudeli!

— Tu grasies pirkt sivēnu maisā, zēn? Manis dēļ. Rums pa­liek rums, un, ja tu katrā ziņā gribi zaudēt, — lūdzu, zaudē. Tātad saderēsim …

Stūrmanis apklusa, paskatījās uz zēnu un jautāja:

— Vai tu patiešām domā ar mani saderēt? Es jautāju tikai tāpēc, ka gribu laimēt ruma pudeli.

— Esmu ar mieru saderēt! — Tims sacīja tik noteikti, ka Džonijs nomierinājās.

— Tātad saderēsim, ka tu vēl šovakar būsi bagātākais cil­vēks pasaulē.

— Tātad bagātāks par Lefuetu? — Tims, elpu aizturējis, jau­tāja.

— Tieši tā!

Tad zēns pastiepa labo roku ātrāk, nekā Džonijs to bija gai­dījis. Sīs bija neiespējamas derības. Derības, kuras viņam vaja­dzēja zaudēt. Skaļi Tims sacīja:

— Saderēsim uz pudeli ruma, ka es vēl šovakar būšu bagā­tāks par baronu Lefuetu.