DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Tims pat nepamāja. Viņš tikai klusi noteica: «Hm,» — jo pa šo laiku bija iemācījies būt uzmanīgs.

— Daudz laimes, manu zēn! — Džonijs nodārdināja tā, lai dzirdētu direktors. Šķiroties viņš sniedza zēnam roku un tad kāpa atkal uz kuģa.

Kad laiva attālinājās no kuģa, atkal smaržoja pēc neļķēm. Direktors Grandici bija apsēdies blakus Timām. Diviem svinīgi ģērbtiem kungiem, kas sēdēja laivas priekšgalā, viņš ar roku deva zīmi, lai tie izturas klusu. Abi saprotoši pamāja, savā starpā sačukstējās un tai pašā laikā raudzījās zēnā ar neslēptu ziņkāri.

— Sinjor, es jūs aizvediš uz jūs hotel, — pusbalsī sacīja di­rektors. — Tur jūs atpūtīsies vien stund, un tad rēderej jūs gaid uz maz pieņemšan. Vai labi?

Tims, kas nupat vēl bija salīdzis par misiņu uz neliela pieču- pasažieru kuģa, pēkšņi kļuva par bagātu mantinieku, kam visi iztapīgi klanās. Meklējot savus zudušos smieklus, Tims bija iemanījies visādi izlikties, arī šoreiz viņš palika gluži mierīgs.

Viņu satrauca pavisam kas cits, proti, šai meklēšanai vairs ne­bija nozīmes, jo viņa smiekli bija miruši.

Viņš piekrita visam, ko direktors Grandici ierosināja. Tikai kad direktors ierunājās par preses konferenci, kurai jānotiek pulksten astoņos, Tims noraidoši papurināja galvu.

— A, jūs nemīl presi, sinjor? Bet laikraksti ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!

— Zinu, — Tims atbildēja. Laivā, kas viegli šūpojās, Tims jutās atkal spirgtāks.

— Ja jūs atzīst, ka laikraksti ir vajadzīgs, kāpēc jūs negrib preses konferenc? — direktors Grandici neatlaidās.

— Tāpēc … — Tims drudžaini domāja, kā aizbildināties. Beidzot viņš sacīja: — Tāpēc, ka man tas viss vēl ir svešs. Vai šī konference nevar notikt rīt?

— Protams, sinjor, taču šovakar . ..

— Šovakar gribu viens pats apskatīt pilsētu, — Tims viņu pārtrauca. Direktora iztapīgā klanīšanās pamudināja Timu iz­turēties pavēlnieciski. Bet tas nepavisam nesamulsināja Gran­dici.

— Nē, nē, sinjor, tikai ne viens, — viņš nepiekrita. — Vien detektīv jūs vienmēr pavadīs, jo jūs ir tik bagāt, vai jūs to zin?

— Bet es gribu viens klaiņot pa pilsētu! — Tims iesaucās.

Svinīgie kungi, kas sēdēja laivas priekšgalā, pārsteigti rau­dzījās Timā. Tad viens no viņiem, nestabilajā laivā gāzelēda­mies, pienāca pie Tima un pajautāja:

— Vai es jums varu palīdzēt? Starp citu, mans vārds ir Pam- pīni, esmu uzņēmuma galvenais tulks. — Acīm redzot, viņš tikai bija gaidījis izdevību, lai stādītos priekšā bagātajam man­tiniekam. Bet, kad viņš grasījās zēnam sniegt roku, laiva spēji pagriezās pa labi. Viņš iekrita Timām klēpī, tūlīt atkal uzrau­sās kājās, nez cik reižu atvainodamies, bet, kad laiva otrreiz pagriezās, iekrita direktoram Grandici klēpī.

Direktors piesarcis vispirms uzbrēca tulkam, tad laivas stūr­manim. Vienu viņš nosauca par lempi, otru par ēzeli. Tad vi­ņam ienāca prātā, ka stūrmanis neprot vāciski, un viņš nola­mājās itāliski, turklāt tas iznāca vismaz piecas reizes garāk. Tulks salīcis aizvilkās atpakaļ uz savu vietu. Tūlīt pēc tam laiva piestāja pie mola kāpnēm.

Tur jau stāvēja šoferis zilā uzvalkā, godbijīgi turēdams rokā zilu cepuri. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu Timām izkāpt no laivas, kamēr direktors vairāk gan izskata pēc balstīja zēnu no mugurpuses. Ar Timu apgājās kā ar ļoti vecu, slimu cilvēku.

Augšā uz mola rinda tumšās drēbēs ģērbtu kungu aizsedza / skatu uz Dženovu. Direktors Grandici iepazīstināja Timu pēc kārtas ar šiem kungiem. Viņu uzvārdi beidzās ar galotni -īci vai -oci, un Tims tos visus tūdaļ aizmirsa.

Visdīvainākais likās tas, ka svinīgā murmināšana un iepa­zīstināšana bija domāta četrpadsmit gadu vecam zēnam, kas bija uzvilcis melnbalti rūtotās pavāra bikses, ceļgalos jau stipri izvalkātas, un pārāk lielo Džonija puloveru ar augstu, atlocītu apkakli. Taisnību sakot, par šo skatu ikviens būtu smējies vē­deru turēdams. Taču visi palika nopietni. Un tas varbūt nabaga Timām bija pats labākais.

Arī viss pārējais noritēja lielā nopietnībā un mākslotā cie­nībā: piebrauca melna sešdurvju automašīna. Šoferis atvēra durvis vispirms Timām, tad direktoram Grandici, viņi iesēdās sarkanajos ādas sēdekļos, un, kad mašīna sāka braukt, labi ģērbtie kungi visi kā viens pacēla labo roku un atvadoties no­pietni pamāja. Tikai braucot Tims atcerējās Rikerta kunga jūr­nieka maisu, kuru viņš bija aizmirsis uz kuģa. Kad viņš to pa­teica direktoram, tas smaidīdams sacīja:

— Mēs, sinjor, var atvest personīg mant no kuģa. Bet baron kungs jau pagādāj jums elegant drēb.

— Barons? — Tims samulsis jautāja.

— Jaunais barons, sinjor!

— Ak tā! — Tims atlaidās sēdeklī un pirmo reizi pa logu ieraudzīja kaut ko no Dženovas: marmora portālu un misiņa plāksni, kur bija rakstīts «Viesnīca Palmaro». Tad garām paslī­dēja neliela palma, pēc tam apaļa puku dobe ar lavandas krūmu vidū. Un tad mašīna klusu apstājās. Durvis tika atvēr­tas, un šveicars uniformā ar zelta tresēm, paņēmis Timu aiz rokas, uzmanīgi palīdzēja viņam izkāpt laukā, it kā viņš būtu vecs vīrs.

Tims stāvēja pie marmora kāpnēm mājas ārpusē un dzirdēja, ka no augšējā pakāpiena kāds sauca: «Laipni lūdzu!» Tas bija kungs rūtainā uzvalkā, ar lielām saules brillēm uz acīm.

— Jaunais barona kungs, vecā barona dvīņubrālis, — Gran­dici iečukstēja zēnam ausī. Taču Tims ne visai ticēja šim dvī­ņubrālim. Un, kad jaunais barons, nākdams pa kāpnēm lejā, smiedamies iesaucās: «Tu nu gan esi lieliski saģērbies!» — Tims uzreiz visu saprata. Viņš šo vīru pazina pēc saviem smiekliem. Tāda dvīņubrāļa nemaz nebija.

Barons bija dzīvs. Un līdz ar viņu dzīvi bija arī Tima smiekli.

Brīnišķīgā viesnīcas istabā vai, pareizāk, trijās istabās, ko sauc par apartamentu, Tims pēc visiem uztraukumiem pirmo reizi palika viens. Barons bija aizbraucis uz kādu apspriedi, pa­skaidrodams Timām, ka atkal atnāks pēc viņa.

Zēns, kam vēl aizvien kājās bija rūtainās bikses un mugurā pārāk lielais pulovers, pussēdus gulēja uz kušetes. Mugura un galva atbalstījās pret svītrotu zīda spilvenu kalnu. Kājas noka­rājās pār kušetes malu. Tims raudzījās kroņlukturi, kas likās veidots it kā no stikla asarām.

Kopš ilga laika zēns atkal reiz jutās gandrīz vai labi. Ne jau tādēļ, ka viņš pēkšņi bija kļuvis bagāts, jo par to viņam vēl nebija nekāda īsta priekšstata, bet gan tādēļ, ka viņa smiekli bija dzīvi. Bez tam pēc visiem satraukumiem zēnam bija skaidrs, ka barons tagad ir viņa aizbildnis, un tas nozīmēja, ka viņi abi ir cieši saistīti. Ilgi meklētie smiekli atradās turpat vai deguna galā. Tagad svarīgi bija piekļūt baronam. (Tims vēl ne­saprata, ka sarežģītu gadījumu labāk novērot no tālienes nekā tuvumā.)

Kads pieklauvēja, un, negaidījis Tima uzaicinājumu, ienāca barons.

81

— Paliec vien mierīgi guļam, — Lefuets ienākot sacīja. Tad kalsnējais vīrs saliecas kā kabatas nazis un atlaidās greznā krēslā ar ziloņkaula rotājumiem. Viņš sakrustoja kājas un uz­jautrināts raudzījās Timā. — Pēdējās derības bija vienreizīga iedoma, Tim Tāler! Visu cieņu, manu zēn!

6-2943

Tims klusēdams no apakšas paraudzījās uz baronu.

Likās, arī tas uzjautrina Lefuetu. Tad viņš pajautāja:

— Vai tu īstenībā gribēji šīs derības laimēt vai zaudēt? Es Joti vēlētos zināt.