DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Laimīgā kārtā zēna veselīgā daba guva virsroku, un viņš pa­tiešām ieslīga miegā. Kad viņš ap pusdienas laiku atkal pamo­dās un Krešimirs viņam atnesa bjodiņu zupas un laimēto riek­stu tortes gabaliņu, viņam kļuva pat dīvaini viegli ap sirdi. Pirmo reizi viņš dalījās briesmīgajā noslēpumā ar kādu cilvēku, un šis cilvēks bez tam bija pārāks par baronu. Tas Timam deva tik daudz cerību un priecīgas paļāvības, ka viņš dīvaino ziņu no Riodežaneiro aizmirsa.

Pēcpusdienā uz īsu brīdi ienāca stūrmanis Džonijs, milzīga auguma vīrs no Hamburgas. Viņš apjautājās par Tima pašsa­jūtu, apbrīnojami saudzīgi aptaustīja punu, atnesa vēl vienu tableti un tad sacīja:

— Rīt tu atkal būsi uz pekām, mazais! Ceru, ka turpmāk tu sargāsies no cilpām. — Tad viņš aizgāja.

Tims nodomāja:

«Ja tu tikai zinātu, pār kādu briesmīgu cilpu es paklupu!» — un atkal aizmiga. Stūrmanis viņam bija iedevis miega tableti.

Naktī, kad Krešimirs atgriezās savā kojā, Tims atkal pamo­dās. Stjuarts ar elkoņiem atspiedās pret Tima guļvietu un sa­cīja:

— Šis nelietis rīkojas nekrietni, zēn!

— Kā jūs to domājat… — Tims pārlaboja: — Kā tu to domā?

— Tieši tā, kā es sacīju! Es zinu, tev jāklusē. Labi, klusē! Bet man ir skaidrs: viņš smejas ar taviem smiekliem, bet tu laimē visās derībās! Bet kas notiek, ja tu kādas derības zaudē?

— To es vēlētos, — Tims klusi atbildēja. Vairāk viņš neko neteica.

— Par to es padomāšu, — sacīja Krešimirs. Viņš izģērbās un nolikās gultā.

Kad gaisma bija nodzēsta, stjuarts sāka stāstīt par savu dzim­teni, par kādu ciematu kalnos Kroātijas piekrastē. Septiņas die­nas nedēļā Krešimirs, būdams bērns, bija badojies, septiņas die­nas nedēļā viņš bija sapņojis par laimi un bagātību. Un tad kādā dienā ciemam cauri brauca automašīna, kuru vadīja kungs rūtainā uzvalkā. Un šis kungs uzdāvināja Krešimiram turziņu ar septiņiem granātāboliem, toreiz katrs bija veselu dināru vērts. Zēns bija nostaigājis desmit kilometrus līdz kādam pie­krastes kūrortam un tur ābolus pārdevis.

— Jā, Tim, tad man pirmo reizi bija pašam sava nauda, daudz naudas, tā man šķita. Veseli septiņi dināri! Un vai tu zini, ko es par tiem nopirku? Nevis baltmaizi, lai gan biju izsal­cis, bet gan tortes gabalu! Zini, tādu tortes gabalu ar krēmu un ķiršiem virsū un pusi valrieksta vidū.

Tā bija tā pati torte, par kuru stāstīja ciemata meitenes, at­griezušās no jūras.

Man vajadzēja atdot visu naudu par šo vienu tortes gabalu. Es notiesāju to kaut kur uz mola aiz dēļu grēdas, kumosu pēc kumosa, turklāt domāju: «Eņģeļi debesīs to ēd katru dienu.»

Pēc tam es vēmu. Atvaino mani! Bet tā tas bija. Mans nabaga zēna vēders nebija tam piemērots. Un, kad viss bija cauri un es no mola devos atkal uz krastu, tur jau stāvēja automašīna ar rūtaino kungu.

Krešimirs apklusa, un Tims domāja par mazu zēnu šaurā ie­liņā, kur smaržo pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.

Tad stjuarts stāstīja tālāk: kā rūtainais kungs biežāk ieradies ciematā ar granātāboliem, kā viņš kādā svētdienā runājis ar vecākiem, kā viņš zēnam apgādājis stjuarta vietu uz viena no saviem kuģiem, kā vēlāk dažreiz ņēmis līdzi ceļojumos un uz zirgu skriešanas sacīkstēm, kā Krešimirs vieglprātīgu derību dēļ bija ietaisījis parādus pie rūtainā kunga un kā viņš beigās tam pārdevis savu skaistāko mantu — acis.

— Tagad es tās esmu atguvis! — Krešimirs pabeidza. — Un tev jāatgūst smiekli, kā es te stāvu. Ar labu nakti!

Timām aizžņaudzās kakls. Viņš tikko dzirdami sacīja:

— Ar labu nakti, Krešimir! Sirsnīgi pateicos!

Timu bija satraucis tas, ko stāstīja Krešimirs. Bez tam jūra šajā naktī bija stipri bangaina. Zēns tāpēc gulēja nemierīgi un valstījās no viena sāna uz otru. Miegā Tims sadzirdēja pērkona grāvienu. Mazliet vēlāk gar aizmigušā zēna plakstiņiem nozib- snīja baismīgi gaišs zibens, un jauns briesmīgs pērkons ieska­nējās ausīs, kas miegā bija kļuvušas nedzirdīgas.

Tims iekliegdamies uztrūkās augšā. Viņam šķita, ka starp pērkona grāvieniem būtu sadzirdējis savus smieklus. Viņš at­plēta acis un iluminatorā ieraudzīja divas ūdenszilas acis, kas lūkojās viņam tieši sejā.

Bailēs un šausmās nosvīdis, viņš atkal aizvēra acis un ne­spēja pat pakustēties. Tā viņš notupēja, uz priekšu saliecies, veselu mūžību, kamēr galu galā iedrošinājās atkal atvērt acis un klusi pasaukt Krešimiru.

Stjuarts neatbildēja. Arā aiz plānās dzelzs sienas trakoja jūra un dārdēdama gandrīz ritmiski sitās pret to. Tims vairs neuz­drošinājās paskatīties iluminatorā. Viņš skaļāk pasauca Kreši­miru. Taču aizvien nesaņēma atbildi.

Tad viņš iekliedzās tik skaļi, ka nobijās pats no savas balss.

— Krešimir! — viņš kliedza gandrīz necilvēciskā balsī. Bet arī uz šo kliedzienu atbildes nebija.

Tims atkal aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās iluminatorā, un centās sataustīt lampas aukliņu virs galvas. Sataustījis lampas auklu, viņš uztraukumā to pārrāva, tomēr gaisma iedegās. Zēns atvēra acis.

Tumsa un tai līdzi arī bailes atkāpās kaktos. Tims pārliecās pār gultas malu, lai paskatītos uz Krešimiru, bet Krešimira gulta bija tukša.

Tad no tukšās kajītes stūriem viņam atkal sāka mākties virsū bailes. Zēns sāka drebēt pie visām miesām un, ieraudzījis sevi trīcam spogulī virs mazgājamā trauka, izbijās pats no savas ņirdzīgās sejas, kas raudzījās viņam pretī.

Dīvainā kārtā attēls spogulī izraisīja viņā niknumu. Viņš iz­lēca no gultas un ātri uzrāva drēbes mugurā. Likās, it kā bai­les būtu saistītas ar viņa attēlu spogulī, bet pats viņš varētu brīvi izvēlēties, ko darīt un ko ne. Saņēmis drosmi, viņš iz­skrēja gaitenī. Pa zvalstīgo kuģi viņš aiztaustījās līdz dzelzs kāpnēm un uzkāpa augšā. Tur kāds vilnis, kas šļāca pāri, sa­mērcēja viņu līdz ādai. Taču viņš steidzās garām tauvām un kārtīm, spītēdams vētrai, uzkāpa uz laivu klāja un beidzot iegāja siltajā un piekvēpušajā stūres mājā, kuru vāji apgais­moja bieza stikla lampa.

Tur stāvēja lācīgais Džonijs, vīrs no Hamburgas, un izbrīnī­jies raudzījās zēnā.

— Kas tev šeit augšā vajadzīgs tādā laikā?

— Stūrman, kur ir Krešimirs? — Tims kliedza, lai pārspētu jūras rēkšanu.

— Krešimirs ir slims, manu zēn, taču neraizējies. Viņam aklā zarna iekaisusi, un mūsu dienās no tā vairs nemirst!

— Bet kur viņš ir? — Tims neatlaidīgi atkārtoja. — Kur ta­gad ir Krešimirs?

— Nejauši tuvumā gadījās patrulējoša krasta laiva. Tā viņu aizveda malā. Vai tu nemanīji, ka mašīnas apstājas?

— Nē, — Tims sacīja nomākts. Un mierīgā balsī piebilda:

— Krešimirs nav slims. To visu sarīkojis barons. Es redzēju viņa acis iluminatorā.

— Tu iluminatorā redzēji barona acis? — Džonijs smējās.

— Nu gan tu fantazē! Nāc noģērbies, paņem tur to segu un no­liecies uz šā mīkstā sola. Šeit augšā pie manis tev noteikti ne­rādīsies slikti sapņi!

Siltajā stūres mājā blakus šim nosvērtajam un labsirdīgajam milzim arī Timām pašam likās, it kā viņš to visu būtu izfanta­zējis. Tomēr šajā acumirklī viņš atcerējās paziņojumu pa radio, ka barons ieradies Riodežaneiro, un atkal ieraudzīja sevi trī­cošu un ņirdzīgu spogulī virs mazgājamā trauka. Viņš nolēma, ka no barona var visu ko sagaidīt un nevajadzētu no viņa pā­rāk baidīties. Jo, par laimi, Tims bija redzējis baronu arī ne­spēcīgu.