DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Daudz vairāk viņš domāja par ko citu: vai sastapšanās ar Ri­kerta kungu bija patiešām laimīga sagadīšanās, vai arī šeit bija iejaukts rūtainais kungs, tāpat kā notikumā ar kapakmeni un tramvaju?

Līdz ar smiekliem Timām bija zudis vēl kaut kas: vientiesī- gums un uzticēšanās pasaulei un cilvēkiem. Un tas bija bries­mīgi.

Rikerta kungs viņam kaut ko jautāja, un zēnam vajadzēja saņemties, lai saprastu vārdu jēgu, tik ļoti viņa galvā virpuļoji domas.

— Es jautāju, vai drīkstētu par tevi mazliet parūpēties, — jautāja Rikerta kungs. — Jeb vai tev nepatīk mana seja?

Tims atbildēja ļoti ātri:

— Ai, ko jūs! Pat ļoti patīk!

Viņš tik tiešām tā domāja. Pēkšņi viņš skaidri juta, ka šis vīrs ir rūtainā kunga darbinieks, bet ne līdzdalībnieks; un rūtai­najam kungam Tima iztēlē bija jāpārvēršas par bagāto baronu Lefuetu. Tims atkal kļuva vientiesīgs, pavisam parasts, četr­padsmit gadus vecs zēns.

— Kas īsti ar tevi notiek? — Rikerta kungs tagad skaidri un gaiši jautāja. — Tu šodien nevienu reizi neesi smējies, kaut gan iemeslu smieties patiešām bija daudz. Vai tev kas ļauns no­ticis?

Tims tagad vismīļāk būtu apkritis Rikerta kungam ap kaklu, kā ļaudis dara teātra uzvedumos. Bet Tims neatradās teātrī un tikai juta briesmīgi kvēlu vēlēšanos pēc kāda cilvēka, kam viņš varētu visu izstāstīt.

Šo vēlēšanos apspiest bija tik grūti, ka aiz izmisuma un bez­palīdzības viņam asaras kā lielas, spožas lāses sāka ritēt pa vaigiem.

Rikerta kungs apsēdās viņam blakus un it kā starp citu lie­tišķi sacīja:

— Nu, neraudi! Izstāsti man visu, kas noticis!

— To es nedrīkstu darīt! — Tims iesaucās. Tad viņš pie­spiedās pie Rikerta kunga un ļāva, lai asaras plūst pa vaigiem. Viņa ķermenis raustījās.

Mazais, apaļīgais rēderejas direktors saņēma Tima roku un turēja to tik ilgi, kamēr zēns 110 paguruma ieslīga miegā.

Kuģi, uz kura Timām vajadzēja strādāt par stjuarta palīgu, sauca par «Delfīnu», un tas bija preču-pasažieru kuģis, kas brauca pa līniju Hamburga — Dženova.

Līdz kuģa atiešanai Timām bija vēl trīs dienas laika. Viņš drīkstēja dzīvot Rikerta kunga mājā. Šī māja bija, taisnību sa­kot, savrupmāja.

Tā atradās pie ievērojamās Elbas šosejas, bija balta kā mā­konis pie vasaras debesīm, nama priekšpusē bija izveidots apaļš balkons, kas balstījās uz trim kolonnām, un zem balkona mazas kāpnītes, kuras no abām pusēm apsargāja divas laipna izskata smilšakmens lauvas.

Tims nomākts skatījās uz šo saulaino, gaišo namu. Agrāk, kad viņš vēl bija smaidīgais zēns no mazās ieliņas, viņam šis nams droši vien būtu licies kā skaists sapnis, kā laimīga prinča pils pasakā. Bet tas, kas pārdevis savus smieklus, nevar būt laimīgs. Nopietns un bēdīgs Tims iegāja starp abām mīlīgajām lauvām baltajā savrupmājā.

Rikerta kungs dzīvoja kopā ar māti, apaļīgu, vecu dāmu ar sirmām matu cirtām un tādu balsi kā meitenei, un viņa prata par visu tā smieties kā bērns.

— Ko tu vienmēr stāvi tāds nobēdājies, zēn? — viņa sacīja Timām. — Tas nemaz nav labi tavā vecumā. Vēlāk dzīvē būs pietiekami daudz nopietna, vai ne Krišjān?

Viņas dēls, rēderejas direktors, pamāja ar galvu un pavilka māti sāņus. Viņš mātei paskaidroja, ka Timām laikam noticis kaut kas briesmīgs, un lūdza, lai viņa apejoties ar zēnu sau­dzīgi.

Vecajai dāmai bija visai grūti saprast, ko dēls īsti domāja. Vecāku mājā viņa bija dzīvojusi pārtikusi un jautri, kad pre­cējās, viņa bija bagāta un jautra, un ari vecuma dienās viņa dzīvoja jautri un viņai bija daudz naudas. Par lielpilsētas ma­zajām ieliņām viņa zināja tikai no aizkustinošiem stāstiem, ku­rus klausoties skaļi raudāja, un strīdus, skaudību un viltīgu ļaunumu viņa gluži vienkārši neredzēja, jo negribēja tos redzēt. Visu mūžu viņa bija palikusi kā bērns. Viņa bija kā debeszils krokuss, kas nekad nepārstāja ziedēt.

— Vai zini ko, Krišjān, — viņa sacīja pēc sarunas ar dēlu. — Es ar zēnu mazliet iziešu. Tu redzēsi, es viņu noteikti sasmī­dināšu!

— Esi saudzīga, māt! — Rikerta kungs noteica. Un vecā dāma apsolīja.

Pastaigas ar viņu Timām kļuva jo sevišķi grūtas tāpēc, ka viņš šo mīļo, astoņdesmit gadu veco bērnu ļoti labi ieredzēja. Kad viņa savā mazajā, mīkstajā rokā saņēma zēna roku, viņš labprāt būtu viņai pamirkšķinājis un pasmējies. Tims viņu būtu pat paķircinājis kā vecāko māsu, jo viņa tiešām izturējās kā vecākā māsa. Bet zēna smiekli atradās tik tālu no viņa paša. Ar tiem kaut kur uz zemeslodes skraidīja apkārt kāds bagāts, dī­vains barons. Tims tagad zināja, ka viņš pārdevis visdārgāko, kas viņam jebkad piederējis.

Otrdien vecajai Rikerta kundzei radās dīvaina iedoma. Avīzē viņa izlasīja, ka leļļu teātris uzved pasaku «Pielīpi gulbim». Tā bija pasaka par princesi, kas nevarēja smieties. Rikerta kundze gluži labi atcerējās šo pasaku. Viņa nolēma apmeklēt izrādi kopā ar zēnu, kas nevarēja smieties.

Viņai šī ideja likās brīnišķīga, bet viņa nevienam par to ne­stāstīja. Visu rītu viņa klusi pie sevis smējās un tikai pēcpus­dienā ielūdza abus vīriešus uz izrādi: Rikerta kungu un Timu. Viņi abi nevarēja atteikt vecajai dāmai un gāja līdz.

Leļļu teātris neatradās visai tālu. Tas darbojās Evelgenē, mazā, vientuļā Hamburgas priekšpilsētas rajonā, kas stiepjas starp pašu Elbu un tās augsto krastu un īstenībā izskatās kā mazu, tīru mājiņu un dārzu virkne. Šeit restorāna telpās, sētas pusē, bija iekārtots lellu teātris.

Mazā zāle bija bērnu pilna. Tikai šur tur sēdēja dažas mātes un tēvi.

Rikerta kundze tūlīt ieraudzīja trīs brīvas vietas otrajā rindā un smiedamās un žestikulēdama spraucās cauri uz šīm vietām. Viņai sekoja dēls un Tims. Un, tikko viņi apsēdās, zāle satumsa un nelielā teātra mazais, sarkanais priekškars atvērās.

Izrāde sākās ar dialogu dzejā starp karali un klaidoni. Abi satikās naktī klajā laukā, spīdot pilnam mēnesim. Karaļa seja bija bāla un nopietna. Klaidonim pat mēness gaismā bija vese­līgi sārta un vienmēr smaidoša seja. Pasaka sākās ar šādu dia­logu:

Karalis.

Reiz manā pili tika stāstits tas, Ka dzīvo princese, nekad kas nesmejas. Šķiet gudram vīram smiekli nicināmi, Tāpēc es gribu apprecēt šo dāmu. Bet kādā pilī princese šī mīt? Jel saki man, lai varu tevi apveltīt.

Klaidonis.

Jums, majestāte, teikšu, kur to rast, Jo arī man pie viņas jādodas. Bet brīdinu ar mani jums tā skrieties, Jo, kad es nākšu, jaunkundze sāks smieties.

Karalis.

Turp iesiet velti, ticiet, klaiņotāj,

Jo viņa nesmiesies! Tam smiekli stāj,

Kas atceras, ka visiem jāmirst mums, —

Un paliek tikai rūgtais atzinums:

zemeslode apaļā, kas viz,

Reiz pārsprāgs tā kā ziepju burbulis.

Vai cilvēks, ko šāds paredzējums nomāc,

Vairs cēli drūms par tukšiem smiekliem domās?

Klaidonis.

Jūs, majestāte, šķietat gudrs man, Bet aplami šis jūsu spriedums skan. Tā nāves gaidās dzīvot — prāts var zust! Ir dzīve — tikai tagadnību just. Nav glāze veidota, lai tūlīt plīst, Bet vīns lai tajā dzirksteļodams līst. Gan glāze zin, ka reiz tā saplīsīs, Bet, kamēr vesela, lai vīns pār malām līst!

Karalis.

Vai glāze priecājas, ka mirkli spīd, To zinot, ka tai drumslās jāsakrīt?

Klaidonis.

Jā, tieši tāpēc ir tik liels tai prieks, Ka zina — mūžam spīdēt glāzei liegts.