DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Beidzot viņš apklusa, vēlreiz aplūkoja kapakmeni, kas viņam likās loti skaists, un tad sacīja:

Es atnākšu atkal, kad varēšu smieties! Uz drīzu redzēša­nos! — Taču pēkšņi aprāvās un tad piebilda: — Cerams, uz drīzu redzēšanos!

Pie sarga mājiņas loga Tims no aizkaitinātā kapu sarga sa­ņēma šokolādi un tad par atlikušo naudu nopirka tramvaja bi­ļeti. Viņš vēl nezināja, uz kurieni dosies. Viņš zināja tikai to r ka grib atrast rūtaino kungu un atgūt zudušos smieklus. (Viņš nevarēja zināt, ka aiz kapsētas stūra rūtainais kungs samaksāja šiem strādniekiem otru reizi, jo tie bija ticīgi ļaudis, kas par grēcīgo svētdienas darbu gribēja saņemt divkāršu maksu.)

Tramvajs bija gandrīz tukšs. Bez Tima vagona sēdēja tikai kāds apaļīgs vecāks kungs ar tādu seju kā labsirdīgam mopsim.

Viņš jautāja zēnam, uz kurieni tas braucot.

— Uz staciju, — Tims atbildēja.

— Bet tad tev vajadzēja ņemt pārsēšanās biļeti. Sis tram­vajs nebrauc uz staciju. To es noteikti zinu, jo arī man tur jā­nokļūst.

Tims, kas cepuri turēja uz ceļiem, juta zem pirkstiem čauk­stam līgumu. Tad viņam pēkšņi ienāca prātā doma noslēgt iespējami neprātīgākas derības. Varbūt viņš kādu no tam zau­dētu un tad atgūtu savus smieklus!

Tāpēc viņš sacīja:

— Es saderu ar jums, mans kungs, ka šis tramvajs brauc uz staciju.

Kungs smējās un teica to pašu, ko resnais kapu sargs:

— Tu esi zaudējis jau pirms saderēšanas. — Un vēl piebilda: — Mēs, redzi, sēžam devītajā numurā, un tas vēl nekad nav braucis uz staciju.

— Tomēr es ar jums saderu, — Tims sacīja tik noteiktā balsī, ka kungs samulsa.

— Tu esi ļoti pašpārliecināts, zēn. Uz ko tu gribi saderēt?

— Uz biļeti līdz Hamburgai, — Tims ātri sacīja. Un viņš pats bija visvairāk apjucis par šo pēkšņo iedomu. (Jo Tims jau sen bija plānojis braukt jūrā.)

— Vai tad tu gribi braukt uz Hamburgu?

Tims pamāja.

Laipnajā mopša sejā ievilkās smieklu krunciņas.

Tev, zēn, nemaz nav jāder! Es arī braukšu uz Hamburgu un esmu jau noīrējis veselu kupeju. Kungs, kas gribēja mani pavadīt, nokavējis. Tādēļ tu man varētu pakavēt laiku.

— Un tomēr es gribu ar jums saderēt, — Tims nopietni sa­cīja.

— Labi! Saderēsim. Bet es tevi brīdinu: tu zaudēsi! Kā tevi sauc?

— Tims Tālers.

— Jauks vārds. Tas skan tā, it kā tev būtu daudz naudas. Mani sauc — Rikerts.

Abi sarokojās. Tagad viņi bija viens otram stādījušies priekšā un derības arī noslēgtas.

Kad konduktors pārbaudīdams gāja cauri vagonam, Rikerta kungs jautāja:

— Vai jūs braucat uz staciju?

Konduktors nespēja vēl atbildēt, kad vagons pēkšņi apstā­jās un Tims uzgrūdās Rikerta kungam. Konduktors aizsteidzās uz priekšējo platformu. Tur tikko bija iekāpis ierēdnis, ar res­nām sudraba tresēm greznojies. Abi uztraukti pārmainīja da­žus vārdus. Tad konduktors atkal ienāca vagonā un griezās pie Rikerta kunga.

— Mans kungs, viņš sacīja, — mēs šodien izņēmuma kārtā braucam uz staciju, jo uz mūsu līnijas sarauti vadi. Bet parasti devītais numurs nebrauc šajā virzienā.

Viņš pielika roku pie cepures un aizgāja atkal uz priekšējo platformu.

— Jupis ar ārā, tu nu gan ātri laimēji derībās! — Rikerta kungs smējās. — Tu noteikti zināji, ka vadi sarauti, vai ne?

Tims noskumis purināja galvu. Viņš derības labprāt būtu zaudējis. Beidzot viņš saprata, ka Lefueta kungam ir spējas, kuras var nosaukt par neparastām.

Pie stacijas Rikerta kungs jautāja Timām, kur viņa bagāža.

— Man ir viss, kas vajadzīgs, — Tims atbildēja ļoti noteikti un ne visai bērnišķīgi. — Un pase man ir žaketē.

Zēnam patiešām bija pase. Kad viņš kļuva četrpadsmit gadus vecs, viņš panāca, ka pamāte viņam izgādā pasi. Viņš pa­skaidroja, ka, noslēdzot derības, viņam varbūt vajadzēšot uz­rādīt pasi. Ar šo aizrādījumu pietika, jo tas notika tai laikā, kad Tims bija atteicies derēt.

Tagad pase, izrādījās, bija ļoti noderīga, jo Tims brauca uz Hamburgu.

Rikerta kungs bija paņēmis pirmās klases kupeju. Pie dur­vīm bija pielikta plāksnīte ar viņa vārdu: «Kristiāns Rikerts. Rēderejas direktors.» Bet zem ta bija uzrakstīts vēl viens vārds. Un, kad Tims to izlasīja, viņš nobālēja. Viņš izlasīja: «Barons Luiss Lefuets.» Kad viņi apsēdās, Rikerta kungs jau­tāja:

— Vai tu nejūties labi, Tim? Tu pēkšņi kļuvi tik balsi Dažkārt man tā gadās, — sacīja Tims, un tas apmēram

atbilda patiesībai. Jo kurš gan uz šīs pasaules dažkart neno- bālē!

Vilciens kādu gabalu brauca pa Elbas upes krastu. Rikerta kungs ar acīm redzamu baudu aplūkoja upi un krastus. Tims no tā neko neredzēja.

Laipnās acis mopša sejā Timu dažreiz paslepus vērīgi aplū­koja. Tomēr tas aizvien atkal pievērsās garām slīdošajai aina­vai.

Rikerta kungs bija norūpējies par zēnu un beidzot mēģinaja to uzjautrināt, stāstot jocīgus piedzīvojumus no jūrnieku dzī­ves. Taču drīz vien viņš nomanīja, ka zēns ir izklaidīgs un viņā neklausās.

Tikai tad, kad Rikerta kungs pats sāka runāt par baronu Lefuetu, kura vietu Tims tagad bija ieņēmis, zēns acīm redzami kļuva uzmanīgs un pat runīgs.

— Barons laikam ir ļoti bagāts? — Tims jautāja.

— Neaptverami bagāts! Viņam visās pasaules malās pieder uzņēmumi. Hamburgas rēdereja, kuru es vadu, arī pieder vi­ņam.

— Vai barons dzīvo Hamburgā?

Rikerta kungs ar rokam izdarīja nenosakāmu kustību, kas it kā nozīmēja: vai es zinu!

— Barons dzīvo visur un nekur, — viņš tad paskaidroja. — Šodien viņš ir Hamburgā, rīt Riodežaneiro un parīt varbūt jau Honkongā. Viņa galvenā mītne, cik es zinu, ir kāda pils Mezopotāmijā.

— Jūs viņu laikam labi pazīstat?

— Neviens viņu labi nepazīst, Tim. Viņš mainās kā hame­leons. Gadiem ilgi viņam, piemēram, bija sakniebtas lūpas un caururbjošas acis, kuras, es varētu zvērēt, bija ūdenszilas. Kad vakar viņu atkal redzēju, viņam bija laipnas, brūnas acis. At­rodoties uz ielas, viņš, kā parasti, neuzlika uz acīm saules bril­les. Bet visdīvainākais, ka šis vīrs, kuru es nekad nebiju dzir-

dējis smejamies, vakar smējās kā mazs zēns. Arī lūpas viņš ne­bija sakniebis, kā to parasti darīja.

Tims žigli paraudzījās ārā pa logu. Neviļus viņš bija saknie­bis lūpas.

Rikerta kungs nomanīja, ka viņa stāstījums zēnu gan saistīja, gan satrauca. Viņš mainīja sarunas tematu.

— Ko tu īsti gribi darīt Hamburgā?

— Gribu kļūt par viesmīļa mācekli uz kuģal — Tims atkal brīnījās par savu pēkšņo lēmumu, kas viņam acumirklī bija ienācis prātā, bet to viegli saprast, jo kaut kas taču jādara, ja grib braukt jūrā.

Viņam pretī staroja labvēlīgi lepnā mopša seja.

— Tim, tu esi laimes bērns! — Rikerta kungs sacīja gandrīz svinīgi. — Kad tu gribi nokļūt stacijā, tieši tevis dēļ kāds tram­vajs brauc uz staciju; kad tev vajadzīgs darbs, tev ceļā pagadās tāds cilvēks, kas tev to var sagādāt!

— Vai jūs mani varētu iekārtot darbā par viesmīļa mācekli?

— Uz kuģiem viesmīļus sauc par stjuartiem, — rēderejas direktors pārlaboja. — Un tu droši vien sāksi kā misiņš jeb kuģa puika. Šobrīd svarīgi, vai tavi vecāki tam piekrīt.

Tims, mazliet padomājis, sacīja:

— Man vairs nav vecāku!

Par pamāti viņš noklusēja, jo zināja, ka tā nekad nedotu viņam piekrišanu braukt jūrā. Vispār viņš nepavisam nedomāja par pagātni.