DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Bet, kad viņi nonāca hipodromā, pamāte un Ervins viņam ne­veltīja gandrīz nekādu uzmanību. Viņus pārlieku saistīja tas, kas notika visapkārt, smalkās dāmas un elegantie kungi, sa­cīkšu zirgi, kurus pie iemauktiem garām veda mazie žokeji sarkanam cepurēm galvā, tērzējošais un trokšņainais juceklis pie lodziņiem un režģiem.

— Vai tu negribi skatīties? — pamāte jautāja, kad Tims bija nodevis savu derību talonu.

Zēns papurināja galvu.

— Uz kuru zirgu tu derēji? — Ervins jautāja.

— Uz Fortūnu! — Tims atbildēja nevajadzīgi skaji.

Pamāte spēji atgriezās.

— Uz Fortūnu? Betestaču tevteicu, kašiszirgs, toesdzirdēju tramvajā . . .

Starta šāviens pārtrauca šo pļāpāšanu. Bija dzirdama pakavu dipoņa, skatītāji sāka saukt un trokšņot; un pamāte un Ervins aizsteidzās, lai starp cilindriem, cepurēm un plīvuriem varētu uzmest kādu skatienu zirgiem. Viņi stāvēja netālu no Tima, kas bija apsēdies zālē, un Ervins uztraukts laiku pa laikam kaut ko sauca.

— Fortūna ir trešajā vietā! — viņš kliedza. Un tad: — For­tūna iedzen! — Beidzot gavilējot un kliedzot: — Fortūna ir priekšā!

Bet tad likās, it kā Fortūna būtu pārguruši. Zirgs atpalika, un Ervins iekliedzās:

— Mūsu nauda ir pagalam! Fortūna vairs nespēj!

Tagad pamate pagrieza galvu uz Tima pusi, un viņas skatiens sacīja:-«Esjauto zināju! Būtumani klausījis!»

īsi pirms mērķa Fortūna tomēr iedzina: Ervins kliedza kā ap­sēsts:

— Labi, Fortūna! Lieliski, Fortūna! Sarauj, sarauj!

Arī pūlis sauca aizvien skaļāk:

— Fortūna, Fortūna, Fortūna!

Kad publikā sāka skaļi kliegt, Tims saprata: Fortūna uzva­rējusi! Lefueta kungs arī bija uzvarējis.

Starp citu, Tims apsēdās savrup tāpēc, ka bija cerējis sastapt Lefueta kungu. Bet zem nedaudzajām balonveidīgajām cepu­rēm, kuras viņš redzēja, viņam pretī raudzījās svešas sejas.

Lefuets nebija redzams. (Tomēr viņš atradās hipodromā, kaut gan ne rūtainā apģērbā. Noslēpies viņš ar piemiegtām acīm vai­rākkārt vēroja Tima seju.)

Tad aizelsies atskrēja Ervins.

Esam laimējuši! — viņš rēca. — Dod man, Tim, talonu!

Bet Tims talonu neatdeva un gaidīja, kamēr Jaudis pie lodzi­ņiem izklīst. Tikai tad viņš gāja saņemt laimestu: divtūkstoš marku skaidrā naudā!

— Mēs esam diezgan daudz laimējuši, — viņš sacīja, snieg­dams pamātei naudu. — Tur jābūt divtūkstoš markām!

— Vaitu izskaitīji, Tim? Vaitudomā, kasaskan?

— Gan jau būs pareizi, — zēns atbildēja.

— Nebnrkšķi! Dodšurp unļaujman pārskaitīt! — Viņa gan­drīz izrāva padēlam naudu no rokām un sāka to skaitīt, saskai­tīja nepareizi, tad vēlreiz pārskaitīja un beidzot sacīja: — Sa­skan! Ir divtūkstoš marku!

Pēkšņi viņi apklusa. Pamāte izbrīnā skatījās uz naudas zīmju žūksni rokā, Ervins stāvēja, muti atplētis, un Timām seja, kā parasti, bija nopietna.

Beidzot pamāte pārtrauca klusumu:

— Koganmēs iesāksim artikdaudz naudas?

— Nezinu, — Tims sacīja. — Tā ir tava nauda!

Tad pamāte pēkšņi ieraudājās, un nevarēja saprast, vai tas bija no prieka, pārsteiguma, aizkustinājuma vai arī no visa kopā. Viņa noskūpstīja gan vienu, gan otru zēnu, kabatas laka­tiņā noslaucīja acis un tad sacīja:

Nāciet, bērni! Tas mums jānosvin!

Un atkal Tims sēdēja restorāna dārzā zem kastaņkoka, zem kura viņš bija sēdējis ar tēvu, ar blēžiem un beigās ar rūtaino kungu.

Pamāte bija jautra un runīga.

— Es jaunojautu, ka Tims sevišķu iemeslu dēļ derēja uzfor- tūnu! Tu gan esi gudrinieks! — Un viņa ieknieba tam ausī. Tad viņa pasūtīja kūkas un limonādi, bet nevienu bišu dūrienu.

Ervins runāja par elektrisko dzelzceļu un brūnām kurpēm ar gumijas zolēm. Tikai Tims sēdēja mēms kā zivs, jo viņš bija kļuvis par zēnu, kas vairs nevarēja smieties.

Timām tagad katru svētdienu vajadzēja iet ar pamāti un Ervinu uz zirgu skriešanas sacīkstēm un tur derēt. To viņš da­rīja nelabprāt. Dažkārt viņš izlikās slims. Citreiz svētdienas rītā izzagās no mājām un pārradās tikai vakarā. Tad pamāte un Ervins gāja vieni uz hipodromu. Bet abiem nebija laimes. La­bākajā gadījumā viņi laimēja pāris marku.

Tā Timām vienmēr vajadzēja iet ar viņiem un derēt aiz­vien uz lielākām summām. Drīz viņu hipodromā pazina kā raibu suni, un viņa laime derībās kļuva par parunu. Par cil­vēkiem, kas daudz laimēja, mēdza teikt: «Tam ir laime kā Ti­mām!»

Zēns, starp citu, prata izkārtot tā, ka viņš reizēm laimēja vai­rāk un reizēm mazāk. Ja viņš, piemēram, derēja uz zirgu, uz kuru daudzi jau bija derējuši, laimests nebija liels. Ja turpretī derēja uz mazāk izdaudzinātu zirgu, uz kuru gandrīz neviens nebija derējis, viņš laimēja neiedomājami daudz.

Pamāte, kas sākumā atzina, ka visa nauda piederot Timām un viņa to tikai Tima vietā pārzinot, drīz vien runāja par «mūsu laimestu» un par «mūsu naudu», un «mūsu kontu». Tims saņēma tikai nelielu kabatas naudu. Tomēr zēns sakrāja tik daudz naudas, ka beidzot tās pietika marmora kapakmenim. Šo summu viņš nolika drošā vietā. Viņš naudas gabalus bija izmai­nījis papīrnaudā un to noslēpis sienas pulkstenī, jo nejauši bija atklājis, ka tam ir divkāršs dibens, kura augšējo daļu var no­celt.

Pamāte no negaidītās lielās naudas vai galvu zaudēja. Viņai drīz saradas tikpat daudz ienaidnieku, cik ļaužu dzīvoja mazajā ieliņ.ā. Savai vecajai draudzenei, ar kuru kopā kūkas ēda, vioa pateica taisni acīs, ka tā ir slikti ģērbusies un viņa ar to vairs nevar rādīties uz ielas. (Nopirkt trūcīgajai draudzenei kleitu viņai neienāca prātā.) Bebera kundzes kūkas viņa pela visu laužu priekšā un pirka daudz dārgākus cepumus kādā iekšpil­sētas konditorejā. (To, ka Bebera kundze nedēļām ilgi viņai uz parada bija devusi veselus kūku kalnus, viņa, acīm redzot, bija aizmirsusi.)

Ervins, kam Tālera kundze slepus deva papildu kabatas naudu, tēloja tagad bagātu ļaužu bērnu. Viņš valkāja kuipes ar smieklīgi biezām zolēm, uzvalkus ar garām biksēm un ļoti raibas kaklasaites. Viņš slepus arī smēķēja un izlikās par labu zirgu pazinēju.

Tims, kas šo bagatību bija sagādājis, vienīgais to klusībā lādēja. Bieži vien stundām ilgi viņš skraidīja pa lielpilsētas no­malēm cerībā satikt Lefueta kungu. Viņš cerēja, ka rūtainais kungs viņam atdos smieklus, ja viņš turpmāk atsacītos no visas bagātības. Bet Lefueta kungs nekad nerādījās.

Tomēr rūtainais kungs Timu nebija izlaidis no redzes loka. Proti, dažreiz zēna mājai garām brauca četrdurvju mašīna un pakaļējā sēdeklī sēdēja kungs rūtainu, balonveidīgu cepuri galvā. Ja šis vīrs kaut kur ieraudzīja Timu, viņš pavēlēja šofe­rim pieturēt mašīnu un vēroja zēnu ar norūpējušos, gandrīz bailīgu sejas izteiksmi. Šis kungs bija gādājis arī par to, ka zēna dzīvoklī nokļuva reklāmas kalendārs, kur starp reklāmu vārsmām kafijai, kakao un sviestam bija ievietoti slavenu cil­vēku izteicieni. Tā nebija nejaušība, ka pirmajā lapas pusē varēja lasīt:

«Pret līgumu jāizturas tāpat kā pret laulībām: pamatīgi un rūpīgi jāapsver, pirms to noslēdz, bet, ja ir noslēgts, uzticīgi pie tā jāturas.

L. Lefuets»

Timām par laimi, pamāte šo lapu izgrieza, jo otrā pusē bija iespiests raksts par astroloģiju. (Viņa bija dzimusi zem Skor­piona zvaigznāja.)

Visļaunākais Timām bija tas, ka ar laiku ieliņā pret viņu sāka izturēties naidīgi. Viņa vienmēr nopietnā seja ļaudīm šķita uz­pūtīga un iedomīga, un viņi uzskatīja, ka Tims un Ervins, un pamate tik tiešām ir vienā maisā bāžami. Un uz šā maisa lie­liem, trekniem burtiem bija rakstīts: «Jaunbagātie lielīb- nieki.»