DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Tāpēc neviens nebija tik priecīgs kā Tims (cik nu vispār priecīgs viņš varēja būt), kad pamāte izvācās no dzīvokļa ma­zajā ieliņā un noīrēja veselu stāvu bagātnieku kvartālā.

Vecās mēbeles pamāte izdāvāja tiem nedaudzajiem cilvēkiem mazajā ieliņā, ar kuriem viņa vēl runāja. Viņa gribēja aizdāvi­nāt arī sienas pulksteni, kurā bija paslēpti Tima ietaupījumi. Par laimi, zēns to uzzināja jau laikus un tāpēc lūdza, lai atļauj ielikt pulksteni viņa istabā jaunajā dzīvoklī. Viņš lūdza tik ne­atlaidīgi, ka pamāte viņam to atjāva, būdama gan vairāk izbrī­nījusies nekā noskaitusies. Tā šis naudas skapis, kas sita stun­das, nokļuva Tima istabā, kurā viņš pirmo reizi mūžā viens un netraucēts varēja gatavot skolas uzdevumus.

Jaunajā dzīvoklī pamāte pieņēma kalponi. Bet neviena kal­pone neizturēja ilgāku laiku. Marijai sekoja Berta, pēc Bertas nāca Klāra, pēc Klāras Johanna, un beidzot tika pieņemta vecāka sieviete, vārdā Griet^Tā palika, jo neļāva sev uz gal­vas kāpt un vienmēr sadeva pretī, kad Tima pamāte ar viņu strīdējās.

Abām sievietēm strīdoties un atkal izlīgstot, pagāja gadi, līdz Tims sasniedza četrpadsmit gadu vecumu un viņam vajadzēja apgūt kādu amatu.

Pamāte vēlējās un pat pavēlēja, lai Tims iestājas par mācekli derību birojā. Tam bija zināms iemels: tieši savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā Tims bija licis loti lielu naudas summu uz zirgu, kas, pirms saņēma žēlastības maizi, sacīkšu vadības lab­vēlības dēļ vēl pēdējo reizi drīkstēja piedalīties skriešanā. Uz šo zirgu neviens nebija derējis — izņemot Timu. Un, tāpēc ka Tims uz to bija derējis, zirgs laimēja, par izbrīnu visiem spe­ciālistiem. Zēns saņēma trīsdesmit tūkstošu marku skaidra naudā. Pēc šā ieguvuma viņš pamātei paskaidroja, ka viņi ta­gad esot pietiekami bagāti un viņš vairs nederēšot. Ne asaras, ne sitieni nespēja viņu pārliecināt. Viņš vairs nekad negāja uz hipodromu.

Ervins un pamāte vieni vēl dažas reizes izmēģināja laimi. Bet, kad viņi galu galā bija paspēlējuši trīstūkstoš marku un laimējuši nepilnas trīssimt markas, arī viņi vairs nepiedalījās derībās.

Pamāte cerēja, ka Timām atkal iepatiksies zirgu skriešanas sacīkstes, ja viņš iestāsies par mācekli derību birojā. Viņa jau bija ievadījusi sarunas ar pilsētas bagātāko derību uzņēmēju. Tims tomēr ietiepās un sacīja, ka gribot braukt jūrā un ar de­rībām vairs nevēloties noņemties.

Kādu dienu — Tims jau pirms dažām dienām bija beidzis skolu — pamāte, vārdus bērdama, ierunājās atkal par Tima turpmāko nodarbošanos:

— Tuneesivairsbērns, Tim! Unkautkastev turpmākjādara! Derībubirojā arsavutalantu tuvarikļūt bagātsvīrs, Tim! Vēlutey tikai labu. Esparsevi nedomāju! Es domāju tikaipartevi!

— Es neiešu uz derību biroju. Es došos jūrā! — Tims sacīja.

Pamāte vispirms kļuva īgna, tad nikna un beidzot raudulīga.

Viņa, kā parasti, sāka raudāt un kliegt, ka Tims gribot viņu at­stāt vienu, ka vecumā viņai nebūs vairs naudas un vajadzēs iet ubagot, ka viņš gribot viņu un Ervinu iegrūst nelaimē un viens pats kļūt par bagātu vīru un vispār viņam nekad ģimene nav rūpējusi. Viņš taču vairs nevarot pat smieties!

Sie pēdējie vārdi Timu skāra sāpīgāk, nekā pamāte spēja no­jaust. Asinis viņam saplūda galvā. Vislabprātāk viņš būtu aiz­skrējis. Bet, kopš viņam zuduši smiekli, viņš bija ieguvis tādu pašsavaldīšanos, kas viņa vecumā varēja pat bažas radīt.

Arī šoreiz viņš prata tā savaldīties, ka pamāte viņa satrau­kumu nepamanīja, izņemot sārtumu sejā.

— Dod man nākamajā svētdienā tikpat daudz naudas kā to­reiz, kad es pēdējo reizi derēju, — viņš sacīja. — Es laikam daudz laimēšu.

Iekams pamāte paspēja piekrist, Tims izgāja ārā un skriešus devās uz upi, atsēdās uz nomaļa soliņa krastmalā un mēģināja savaldīties. Taču šoreiz viņam tas neizdevās. Viņš raudāja. Un, tā kā viņš negribēja raudāt, viņš elsās raustījās vēl jo briesmī­gāk, kamēr beidzot lāvās izmisumam. Tad raudāšana un elso­šana maz pamazām aprima, un nu šis četrpadsmit gadus vecais zēns aukstasinīgi un mierīgi pārdomāja savu nākotni.

Viņš nolēma nākamajā svētdienā atkal derēt uz kādu neievē­rojamu zirgu un laimēt daudz naudas. Naudu viņš atdos pamā­tei un tad aizbēgs no mājām. Varbūt viņš kļūs kuģa puika, varbūt kas cits. Par naudu viņam nav ko raizēties. Derēt var visur.

Bagātība — to viņš zināja — viņam prieku nesagādāja. Savus smieklus viņš bija pārdevis par kaut ko, kas viņam nemaz ne­bija vajadzīgs.

Sēdēdams uz soliņa upes krastā, zēns izlēma kaut ko daudz svarīgāku: viņš gribēja atgūt savus mieklus. Viņš gribēja skriet saviem smiekliem pakal. Viņš gribēja uzmeklēt Lefueta kungu, lai kādā pasaules malā tas atrastos.

Bijis labi, ja Timām būtu kāds cilvēks, kaut vai piedzēris važonis vai pustraks klaidonis, kam viņš varētu pastāstīt savu nodomu. Viss sarežģītais kļūst vienkāršs, ja par to aprunājas ar otru cilvēku. Bet Tims nedrīkstēja par to runāt. Viņam vaja­dzēja noslēgties sevī kā austerei. Papīra gabals, kas atradās sienas pulkstenī, padarīja viņu par vientuļāko un skumjāko zēnu, kādu jebkad apspīdējusi saule.

Tims bija gluži viens. Šajā noskaņā viņam ienāca prātā tēvs un sakrātā nauda marmora kapakmenim. Un viņš nolēma vēl kaut ko: pirms viņš aizbēg, jāuzliek kapakmens uz tēva kapa. Tims zināja, ka tas radīs grūtības. Tomēr viņš gribēja to panākt.

Viņš tagad mierīgs piecēlās no sola. Viņam bija plāni, kurus vajadzēja īstenot. Un šie plāni zēnu darīja stipru.

Kad pienāca svētdiena — pēdējā svētdiena, kuru Tims pa­vadīja dzimtajā pilsētā, jau brokastīs varēja manīt, ka pamāte ir uztraukusies. Viņa bija uzvārījusi sevišķi stipru kafiju un dzēra to kārīgiem malkiem, bet gandrīz neko neēda. Timām viņa bija iedevusi mazliet vairāk naudas, nekā viņš bija lūdzis. Viņa bija uzvilkusi visgreznāko izšūta zīda svētku tērpu un pa­ņēmusi lapsādas kažoku.

— Gribētoszinat, vailaimēsim, — viņa tarkšķēja. — Vaitu- jauzini, uz kāduzirgu derēsi, Tim?

— Nē, — zēns sacīja tā, kā domāja.

— Vaitujau iepriekš nepārdomāsi?

Tims zina, ko dara! — Ervins ierunājās. Viņš gan ap­skauda, gan arī cienīja audžubrāli viņa panākumu dēļ.

Pēc brokastīm viņi visi trīs taksometrā aizbrauca uz hipo­dromu. Tur pamāte tūlīt devās pie lodziņiem. Bet Tims sacīja, ka viņam mazliet vēl jāpaklausās. Tam piekrita arī tuvinieki. Tims drīkstēja viens pats iejukt pūlī un noklausīties, ko tur runā.

Hipodroma gandrīz visi bija aizmirsuši zēnu, jo viņš veselu gadu nebija derējis. Tomēr daži cilvēki Timu vēl pazina un čukstēdami rādīja uz viņu. Kāds kungs ar brūniem, cirtainiem matiem un dīvaini caururbjošam, ūdenszilām acīm likās sevišķi interesējamies par Timu. Viņš lodāja ap zēnu kā suns ap savu kungu, vēroja to neatlaidīgi, tomēr neuzkrītoši un beidzot, kad zēns sāka pētīt zirgu sarakstu, nostājās tam blakus.

— Uz Dienvidvēju, liekas, neviens neder, — viņš it kā starp citu stingri noteica, uz zēnu nemaz nepaskatīdamies. — Vai tu arī gribi derēt?

— Jā, — Tims sacīja. — Un tieši uz Dienvidvēju!

Tagad svešais pagrieza galvu.

— Tas ir ļoti pārdroši, manu zēn! Dienvidvējam tikpat kā nav izredžu laimēt!

— To mēs redzēsim, — Tims iebilda.