DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— To es nesaprotu, — Tims sacīja, raukdams pieri.

L. Lefueta kungs — beidzot mēs zinām viņa vārdu — pa­skaidroja:

— Redzi, Tim, ja tu lauzīsi šo pienākumu klusēt un kādam par darījumu pastāstīsi, tu zaudēsi spēju laimēt derībās, bet sa­vus smieklus tikpat neatgūsi. Un otrādi, ja es par to kādam pastāstīšu, tu saņemsi savus smieklus atpakaļ, pie tam tev pa­liks spēja laimēt derībās!

— Saprotu, sacīja Tims. — Klusēt nozīmē būt bagātam bez smiekliem. Runāt nozīmē būt nabagam, arī bez smiekliem!

— Tieši tā, Tim! Bet lasi tālāk!

Un Tims lasīja:

6. Ja Tims Tālera kungs kādas derības zaudētu, L. Lefueta kungs apņemas Tima Tālera kungam atdot viņa smieklus. Pro­tams, līdz ar to Tims Tālera kungs zaudē spēju turpmāk lai­mēt derībās.

— Tas ir tā . . . — Lefueta kungs gribēja paskaidrot, bet Tims jau bija sapratis un pārtrauca viņu:

— Es zinu: ja es vēlāk kādas derības zaudēju, es savus smieklus saņemu atpakaļ, toties vairs nekādās derībās nelai­mēju.

Pēdējo punktu viņš izlasīja pavirši:

7. Sī vienošanās stājas spēkā no tā brīža, kad abas puses: būs parakstījušas abus eksemplārus. Vieta datums. .. .

Lefueta kungs kreisajā pusē jau bija parakstījies. Tims at­zina, ka tas ir kārtīgs līgums. Viņš izņēma no kabatas zīmuļa galu un gribēja parakstīties. Bet Lefueta kungs viņu aizturēja.

— Mums jāparakstās ar tinti, — viņš sacīja un sniedza Ti­mām pildspalvu/kas izskatījās tīra zelta un šķita pavisam silta, it kā būtu pildīta ar remdenu ūdeni. Bet zēns neievēroja, ka: tā ir zelta, un arī nejuta, ka tā ir silta. Viņš domāja tikai par turpmāko bagātību un drosmīgi parakstīja savu vārdu zem abiem dokumentiem. Viņš parakstījās ar sarkanu tinti.

Tikko tas bija noticis, Lefueta kungs ļoti jauki iesmējās un sirsnīgi pateicās. Tims sacīja «lūdzu!» un mēģināja smieties,, bet viņam neizdevās pat pasmaidīt. Lūpas pret viņa gribu pa­lika sakniebtas un mute kļuva par šauru svītru.

Lefueta kungs paņēma vienu līguma eksemplāru, salocīja to un iebāza krūšu kabatā. Otru viņš iedeva Timām, sacīdams šādus vārdus:

— Noglabā labi! Ja kāds tavas nolaidības dēļ to dabūs sa­vās rokās, tu būsi lauzis klusēšanas zvērestu. Tad tev varētu slikti klāties.

Tims pamāja, tāpat salocīja līgumu un aizbāza aiz cepures oderes, kas vienā malā bija atārdījusies. Tad rūtainais kungs nolika uz galda divus piecmarku gabalus, sacīdams:

— Tas būs tavas bagātības sākums!

Viņš atkal smējās Tima smiekliem. Un pēkšņi viņam kaut kur bija jāsteidzas. Viņš pasauca viesu apkalpotāju, samaksāja tam, piecēlās un, ātri pateicis: «Daudz laimes, zēn,» — aizgāja.

Timām ar derībām bija jāpasteidzas, jo drīz vajadzēja sāk­ties pēdējam skrējienam. Viņš piegāja pie lodziņa, palūdza de­rību talonu un bez lielas galvas lauzīšanas derēja uz Maurī- ciju II. Ja līgums, kas pabāzts zem cepures oderes, bija pareizs, šim zirgam vajadzēja laimēt.

Un Maurīcija II laimēja.

Tims, kas šoreiz bija derējis uz desmit markām, saņēma vai­rākus simtus marku, ko paslēpšus iebāza kreisajā svārku ka­batā. Tad viņš steidzīgi aizgāja no hipodroma.

Tikai ārā pie hipodroma vārtiem Tims atkal uzmanīgi aptaus­tīja laimēto naudu. Kad iečaukstējās papīri, viņš juta sirdi si­tam kaklā. Viņš, Tims Tālers, bija bagāts vīrs! Viņš varēja uz­stādīt kapakmeni uz tēva kapa. Viņš varēja samaksāt Bebera kundzei parādu. Viņš varēja pamātei un Ervinam kaut ko no­pirkt un, ja gribēja, varēja sev nopirkt riteni ar tauri un gu­mijas riepām.

Lai baudītu savu laimi, Tims mājup devās kājām. Pa ceļam viņš labprāt būtu kaut ko nopircis pamātei. Bet svētdienās veikali bija slēgti.

Ieguvumu zēns bija satvēris kreisajā rokā un turēja to ka­batā.

Ceļā viņš satika trīs skolas biedrus. Kamēr Tims ar viņiem sarunājās, viens jautāja:

— Kas tev tur ir kabatā, Tim? Varde?

— Nē, lokomotīve! — Tims sacīja un gribēja iesmieties. Bet atkal viņa lūpas sakniebās, izveidodamas šauru svītru.

Skolas biedri neko nemanīja. Viņi smējās par Tima atbildi, un viens sauca:

— Parādi taču savu lokomotīvi!

— Varbūt mēs varam ar to aizbraukt uz Honolulu! — otrs ieteicās.

Bet Tims sažņaudza roku kabatā vēl ciešāk un sacīja:

— Man jāiet uz mājām. Uz redzēšanos!

Šāda atbilde skolas biedrus neapmierināja. Viņi pagaidīja, kamēr Tims bija pagājis gabaliņu tālāk, piezagās uz pirkstga­liem viņam klat un pēkšņi no mugurpuses izrāva viņa roku no kabatas.

Viņiem par pārsteigumu, pa gaisu lidoja divdesmit, piec­desmit, ja, pat simt marku banknotes.

Tas bija savādi, jo Tims dzīvoja tā sauktajā trūcīgo kvartāla, un zēni to zināja.

— No kurienes tev tik daudz naudas? — viens jautāja.

— Es nozagu to prezidentiem spēkstacija, — Tims sacīja un gribēja, par spīti dusmām, iesmieties. Bet iznāca tik ņirdzīgs smīns, ka visi trīs zēni nobijās. Viņi visā nopietnībā noticēja, ka Tims runā patiesību; un pēkšņi pa kaklu pa galvu aizskrēja prom. Vēl tālumā varēja dzirdēt viņus saucam:

— Tims Tālers nozadzis naudu! Tims Tālers ir zaglis!

Tims to dzirdēja. Viņš bēdīgs salasīja naudas zīmes un ie­bāza tās kabatā. Tad viņš gāja uz mazo upīti, kas tek cauri pilsētai, apsēdās uz sola un vēroja pīļu saimi, kas klaiņoja gar krastu.

Mazie pīlēni neveikli čāpoja pa zāli, un vēl pirms dienas Tims droši vien par tiem būtu smējies. Šodien viņam tie neli­kās pat jocīgi. Un tas viņu apbēdināja. Viņš stīvi skatījās uz tiem, kā uz kailu mūri, bez kādas intereses. Un viņš pamanīja, ka šajā svētdienā bija kļuvis cits zēns.

Tikai kad sāka tumst, Tims devās atpakaļ uz ieliņu, kur bija viņa mājas.

Jau ieliņas sākumā Tims ieraudzīja sava dzīvokļa durvju priekšā stāvam pamāti ar dažiem kaimiņiem. Viņi cits ar citu uztraukti sarunājās, bet, tiklīdz pamanīja Timu, tā tūlīt izklīda kā vistu bars un pazuda savos dzīvokļos. Taču durvis visur pa­lika pusvirus, un aiz visiem logiem, kuriem viņš gāja garām, kustējās aizkari.

Pamāte palika stāvam pie pusatvērtajām durvīm, un viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā tuvotos pasaules gals. No krīta bālās sejas Timām pretī rēgojās piesarkušais, smailais deguns. Un, tikko zēns bija pienācis pietiekami tuvu, viņa, ne vārda nebilzdama, iepļaukāja viņu pa abiem vaigiem un ierāva mājā.

— Kur ir nauda? — viņa priekšnamā ķērca.

— Nauda? — Tims vaicāja, neko nenojauzdams.

Viņš saņēma atkal divas pļaukas, tā ka galvā viņam sāka džinkstēt un acīs sariesās asaras.

— Dod šurp naudu, tu sliņķi, noziedznieki Nāc virtuvē!

Tims tika gandrīz vilkšus ievilkts virtuvē. Viņš vēl aizvien

nesaprata, kas noticis. Tomēr izvilka naudu no kabatas un no­lika uz virtuves galda.

— Ak debess, tie taču ir simti! — pamāte iekliedzās, blenz­dama Timā, it kā viņš būtu teļš ar divām galvām.

Par laimi, tieši šajā brīdī atvērās virtuves durvis un Bebera kundze tusnīdama iespraucās virtuvē. Aiz viņas parādījās arī Ervins, kas lielām acīm skatījās uz naudu, taisni vai aprīdams to.

— Pie prezidentiem neviens nav ielauzies, — Bebera kundze izdvesa. — Tur netrūkst ne feniņa!

Pēkšņi Tims saprata, kāpēc viņu tik nejauki sagaidīja: viņš Bebera kundzei jokodamies bija sacījis, ka ielauzīsies pie pre­zidentiem spēkstacijā. Un skolas biedriem viņš bija teicis to pašu. Un viņi bija redzējuši lielo naudas žūksni Tima kabatā un nosūdzējuši viņu.