DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Sākās otrais skrējiens, un zirgs, uz kuru Tims bija derējis, uzvarēja un sasniedza mērķi, aizsteidzoties par pieciem zirga garumiem priekšā. Zēns pie lodziņa saņēma tādu kaudzi nau­das, kādu nekad vēl nebija redzējis. Viņš atkal pamīšus gan sarka, gan bālēja. Taču šoreiz aiz prieka un lepnuma. Laimē starodams, viņš ikvienam rādīja savu ieguvumu.

Tomēr cik dīvaini, ka līdzās priekam mīt arī skumjas! Pēk­šņi Tims atkal iedomājās tēvu, ko viņi šodien bija apbedījuši un kas nekad nebija laimējis tik daudz naudas. Zēna acis kļuva mitras, un, pašam negribot, viņš Jaužu priekšā sāka rau­dāt.

— Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad taču nevajag raudāt, — pēkšņi kāda balss viņam līdzās sacīja. Tā bija dobja, čērkstoša vīrieša balss.

Caur asaru plīvuru Tims ieraudzīja vīru, kura sejas āda bija vienās krunkās, tāpat kā viņa uzvalks. Pa kreisi no vīra stā­vēja garš, izstīdzējis puisis rudiem matiem un noskatījās no augšas uz Timu. Pa labi stāvēja eleganti ģērbies neliela au­guma kungs ar pliku galvvidu; viņš zēnu līdzjūtīgi aplūkoja.

Šie vīrieši, šķita, turējās kopā, jo visi trīs gandrīz reizē jau­tāja, vai Tims ar viņiem nevēlas iedzert limonādi, lai atzīmētu laimi derībās.

Timām šī laipnība, kā arī laimīgais gadījums tieši šajā svēt­dienā bija pilnīgi negaidīti, tāpēc viņš pamāja ar galvu, no- šņukstējās vēlreiz un tad sacīja:

— Es gribētu sēdēt dārza galā. — Tur viņš bieži kopā ar tēvu bija dzēris limonādi.

Šie trīs vīri sacīja: — Labi, zēn, iesim dārzā, — un apsēdās ar Timu kāda veca un liela kastaņkoka ēnā.

Svešais, kam Tims varēja pateikties par laimi derībās, vairs nerādījās. Un Tims viņu drīz aizmirsa, jo šie trīs vīri, kas sē­dēja pie galda un bija pasūtījuši sev alu un zēnam limonādi, izklaidēja laimētāju ar neparastiem jokiem. Garais rudmatis uz deguna dancināja glāzi alus, tā ka ne pilīte neizlija; vīrs ar krunkaino seju un saburzīto uzvalku vienmēr izvilka no spēļu kārtīm tieši to kārti, ko Tims uz labu laimi bija minējis, un ma­zais kungs ar pliko galvvidu rādija visādus trikus ar Tima nau­das zīmēm. Viņš tina tās kabatas lakatiņā, vīstīja lakatiņu kopā, tina to atkal vajā, un nauda bija pazudusi. Plikgalvis pa­ķiķināja un sacīja:

— Iebāz roku savā kreisajā svārku kabatā, zēn! — Tims to daiīja un, sev par lielu pārsteigumu, atrada tur visu naudu.

Šī patiešām bija dīvaina svētdiena. Vēl pulksten divos Tims neizsakāmi nelaimīgs bija klaiņojis pa pilsētas ielām un tagad, ap pieciem pēcpusdienā, smējās tik bieži un sirsnīgi, kā reti kad pēdējā laikā bija smējies. Vairākas reizes viņš no smiek­liem pat aizrijās. Jaunie draugi viņam ārkārtīgi patika. Viņš bija Joti lepns, ka atradis trīs pieaugušus paziņas, kuriem tur­klāt bija neparasts arods. Krunkainais vīrs bija naudas zīmju iespiedējs, rudmatis — rokas somiņu speciālists, un plikgalvis dēvēja sevi par bukmeikeru jeb derību vidutāju; Tims to lāgā nesaprata. «

Kad viņš lielīgi gribēja viesmīlim samaksāt rēķinu, visi trīs smaidīja un neļāva viņam to darīt. Rēķinu nokārtoja mazais plikgalvis. Viņš samaksāja arī par Tima limonādi, tā ka zēnam, kad viņš atvadījās no jaunajiem draugiem, visa laimētā nauda palika kabatā.

Kad Tims jau dzīrās kāpt tramvajā, pēkšņi atkal parādījās rūtainais kungs. Viņš bez kāda ievada sacīja:

— Tim, Tim, kāds tu gan esi muļķa zēns! Tagad tev vairs nav ne feniņa.

— Jūs maldāties, mans kungs, — Tims smējās. — Šeit ir mans laimests! — Viņš izvilka žūksni no kabatas, parādīja sve­šajam un, mazliet vilcinādamies, sacīja: — Tas pieder jums.

— Nauda, kas ir tavās rokās, nav nenieka vērta, — svešais nicīgi sacīja.

— Bet es taču to dabūju pie lodziņa, — Tims iesaucās. — Nudien!

— Pie lodziņa, zēn, tu dabūji īstu naudu. Bet, varu galvot, šie trīs vīri dārzā tavu naudu apmainīja pret viltotu. Es viņus zinu. Diemžēl, kad ieraudzīju tevi, Tim, viņu sabiedrībā, bija jau par yēlu. Kamēr pienācu klāt, viņi bija paspējuši nozust. Tie ir blēži.

Pilnīgi izslēgts, mans kungs! Viens no viņiem ir rokas somiņu speciālists …

Jā gan, Tim, kabatas zaglis!

— Kabatas zaglis? — zēns apmulsis jautāja. — Un ko dara iespiedējs, kas iespiež naudu?

— Viņš iespiež viltotu naudu.

— Un trešais, bukmeikers?

— Tas ir gan tā saucamais bukmeikers, bet tāds, kas slēdz neatļautas derības.

Tims negribēja tam ticēt, iekams rūtainais kungs neizņēma no sava maka naudas zīmi un nesalīdzināja ar Tima naudas zī­mēm. Patiešām, zēna naudā, ja to turēja pret gaismu, trūka ūdens zīmju.

— Vai tagad tu redzi, ka man ir taisnība?

Zēns apmulsis pamāja. Tad viņš pēkšņi nometa naudas zī­mes zemē un saniknots bradāja tās kājām. Kāds vecs kungs, kas tobrīd gaja garām, acis vien ieplēta izbrīnā, tad paskatījās gan uz zēnu, gan uz naudu, gan rūtaino kungu un pēkšņi metās skriet, it kā velns viņam dzītos pakaļ. Svešais brīdi klusēja. Tad izvilka no kabatas piecas markas, iedeva tās apjukušajam Timām un uzaicināja fviņu atkal atnākt nākamajā svētdienā. Pēc tam viņš ātri aizgāja.

«Kāpēc viņš pats negrib piedalīties derībās?» domāja Tims. Bet tad savu jautājumu aizmirsa, iebāza naudu kabatā un kā­jām devās uz māju mazajā ieliņā. Viltotās naudas zīmes viņš pameta uz ielas.

Dīvaini, ka pamāte viņu nepēra, lai gan tieši tēva bēru dienā viņš bija aizlavījies projām un pārnācis mājās ļoti vēlu. Zēns tikai nedabūja vairs vakariņas, un pamāte, gandrīz ne vārda nerunādama, aizsūtīja viņu gulēt. Ervins vēl drīkstēja pasēdēt pie bēru viesiem, kas, neko neteikdami, savādi noraudzījās Timā.

Šai neizprotamajai svētdienai sekoja gara, skumja Nedēļa, kad Tims, kā vienmēr, dabūja pērienu un skolotājam biežāk nekā parasti vajadzēja viņu skubināt. Zēns nemitīgi domāja, vai viņam nākamajā svētdienā iet uz hipodromu vai ne. Lai Ervins neatrastu naudu, Tims bija paslēpis to kaimiņu mājas mūra plaisā. Katru reizi, kad viņš gāja mājai garām, viņam gri­bot negribot bija jāsmejas. Viņu uzjautrināja doma, ka viņš vt )ās.

Kad pienāca ilgi gaidītā svētdiena, Tims zināja jau no paša rīta, ka pēcpusdienā ies uz hipodromu. Tikko sienas pulkstenis dzīvojamā istabā nosita trīs reizes, viņš izzagās no dzīvokļa, izknibināja no plaisas mūrī piecas markas un kā apsēsts aiz­skrēja uz hipodromu.

Pie ieejas viņš uzdrāzās virsū kādam, kas nebija neviens cits kā rūtainais kungs.

— Oho, — sacīja kungs. — Tu nu gan esi nogaidījies.

— Atvainojos! — Tims noelsās.

- Nekas, zēn! Es tevi gaidīju. Šeit ir talons derībām. Vai tev ir tās piecas markas?

Tims pamāja un izņēma naudu no kabatas.

— Labi, manu zēn! Ej pie lodziņa un noslēdz derības. Ja tu laimē, gaidi mani pēc tam šeit pie ieejas. Es kaut ko gribu ar tevi pārrunāt.

— Tieši tā, mans kungs!

Tims atkal piedalījās derībās, un, kad sacīkstes bija beigu­šās, viņš, tāpat kā iepriekšējā svētdienā, bija laimējis diezgan daudz naudas. Bet šoreiz viņS ātri aizgāja no lodziņa, nevienam laimestu nerādīdams. Naudas zīmes viņš sabāza svārku iekšējā kabatā un ar iespējami vienaldzīgu seju pa spraugu žogā iz­līda no hipodroma. Ar rūtaino kungu viņš vairs nevēlējās tik­ties. Šis cilvēks viņam likās mazliet baigs. Bez tam svešais taču