DŽEIMSS KRISS: TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

viņam naudu un derību talonu bija uzdāvinājis. Tātad Tims neko viņam nebija parādā.

Aiz hipodroma atradās pļava, kurā auga ozoli. Tims apsēdās zālē aiz visresnākā ozola un domāja, ko varētu uzsākt ar šo bagātību. Viņš gribēja ar to visus cilvēkus iegūt par saviem draugiem — pamāti, audžubrāli, skolotāju un skolas biedrus. Uz tēva kapa viņš gribēja uzlikt marmora kapakmeni. Tur va­jadzētu ierakstīt zelta burtiem: «No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirsīs!»

Ja vēl nauda atliktu, Tims nopirktu sev riteni, kāds bija maiznieka dēlam, ar tauri un piepūšamajām riepām. Zēns sap­ņoja vaļējām acīm, kamēr pagura un iemiga. Par rūtaino kun­gu viņš vairs netika domājis. Ja Tims to tagad būtu redzējis, dioši vien izbrīnītos, jo dīvainais svešinieks tieši tobrīd saru­nājās ar trim vīriem, kas iepriekšējā svētdienā zēnu bija ielū­guši un piekrāpuši. Par laimi vai, pareizāk, par nelaimi, Tims viņu neredzēja. Tims gulēja.

Skarba balss zēnu pamodināja. Tā bija rūtainā kunga balss. Viņš stāvēja pļavā pie Tima kājām, raudzījās uz zēnu un ne visai laipni jautāja:

Vai esi izgulējies?

Tims, vēl samiegojies, pamāja ar galvu, uzslējās sēdus un drošības labad aptaustīja svārku kabatu no ārpuses. Tā likās dīvaini tukša. Zēns ātri iebaza roku kabatā un pēkšņi jutās pavisam pamodies: svārku kabata patiešām bija tukša. Nauda bija pazudusi.

Rūtainais kungs ņirdzīgi smējās.

— Va-va-vai jums ir tā nauda? — Tims stomījās.

— Nē, miega mice! Nauda atrodas pie viena no tiem blē­žiem, ar kuriem tu pagājušajā svētdienā tiki dzīrojis. Viņš tev pazagšus sekoja. Liekas, tāds ir mans liktenis, ka vienmēr iero­dos par vēlu. Kad viņš redzēja mani nākam, viņš aizmuka. Ti­kai tāpēc es tevi atradu.

— Uz kurieni viņš aizskrēja? Mums jāatsauc policija.

— Man zilsvārči nepatīk, — sacīja svešais. — Manai gau­mei viņi nav pietiekami smalki. Un blēdis tikpat jau atrodas aiz kalniem. Celies taču beidzot augšā! Un, marš, uz mājām! Nākamajā svētdienā atnāc atkal!

— Man šķiet, ka es vairs šurp nenākšu, — Tims sacīja. — Tik bieži nemēdz laimēties. To es zinu no tēva.

Saka — laime un neveiksme nāk trīs reizes pēc kārtas, Tim. Un tu droši vien gribēji sev kaut ko nopirkt, vai ne?

Tims pamāja.

— Tu visu varēsi dabūt, ja nākamajā nedēļā atkal atnāksi un noslēgsi ar mani darījumu!

Nepazīstamais paskatījās pulkstenī, un šķita, ka viņam pēkšņi ļoti jāsteidzas.

— Uz redzēšanos nakamajā svētdienā! — viņš sacīja. Tad ātri aizgāja.

Juceklīgām domām galvā Tims devās uz mājām, kur viņu gaidīja pēriens un audžubrāļa ļaunais prieks par viņa neveik­smi.

Un atkal mazajā istabiņā bija jāpavada gara nedēļa. Bet šinī nedēļā Tims jutās pārsteidzoši mundrs. Kaut gan rūtainais kungs viņam likās mazliet baigs, viņš tomēr bija cieši apņē­mies noslēgt ar viņu darījumu, jo darījums, zēns domāja, ir kaut kas kārtīgs un likumīgs. Tur neiegūst bagātību par atras­tām piecām markām, toties katrs kaut ko dod un saņem pretī, un katram pienākas sava daļa. Varbūt ir mazliet dīvaini, ka zēns, kas iet piekto gadu skolā, tā domā; bet šaurajās, naba­dzīgajās ieliņās, kur cilvēkiem jābūt taupīgiem, lai viņi varētu dzīvot, bērni iemācās nopietni raudzīties uz naudu un darīju­miem.

Doma par nākamo svētdienu Timām palīdzēja pārvarēt vi­sas nepatikšanas, kas atgadījās tai nedēļā. Dažreiz zēnam likās, vai tikai tēvs nav lūdzis rūtaino kungu parūpēties par viņu, ja viņam kas notiktu. Bet tad Timām šķita, ka tēvs būtu izvēlē­jies patīkamāku un laipnāku kungu.

Taču, par spīti visam, Tims grasījās noslēgt ar svešo darī­jumu, un šī doma viņu uzjautrināja. Viņš atkal smējās savus parastos bērna smieklus. Un visiem cilvēkiem patika šie smiekli. Uzreiz viņam radās daudz vairāk draugu nekā ag­rāk.

Dīvaini, ka zēns, kas tik dedzīgi bija vēlējies sadraudzēties ar kādu, bija izpalīdzīgs un labprāt visiem pakalpoja, tomēr nebija varējis iegūt nevienu draugu, turpretim tagad tas pats zēns ar saviem smiekliem iemantoja gandrīz ikvienu sev par draugu, vismaz visi viņu labi ieredzēja. Viņam piedeva pat ne­rātnības, kuras pirms tam tika peltas. Reiz Timām aritmētikas stundā iešāvās prātā, kā viņš aizelsies bija uzskrējis virsū rū­tainajam kungam. To atceroties, viņš piepeši iesmējās savus skanīgos, aizrautīgos smieklus. Tiklīdz Tims atģidās, ka šie smiekli ir nevietā, viņš izbijies aizlika roku mutei priekšā. Bet skolotājs ir nedomāja viņu rāt. Smiekli atskanēja tik pēkšņi un bija tik jocīgi, ka visai klasei, kā arī skolotājam bija jāsme­jas. Skolotājs pacēla pirkstu un sacīja:

— Smieklu zalves ir vienīgās zalves, kuras es, Tim, cienu! Tikai nepalaid tas tieši stundā!

Timu sāka saukt par «smieklu zalvi», un bija skolnieki, kas starpbrīžos gribēja tikai ar viņu rotaļāties. Tima smiekli daž­reiz ietekmēja pat pamāti un Ervinu.

Neviens nespēja aptvert, ko rūtainais kungs izdarījis ar Timu, un pats zēns to arī neaptvēra. ,

Lai arī cik rūgtu pieredzi Tims bija ieguvis mazās ieliņas dzīvoklī, viņš bija tikai labsirdīgs, paļāvīgs bērns. Viņš nema­nīja, ka ļaudīm patīk viņa smiekli un ka šos smieklus pēc tēva nāves bija paslēpis, tāpat kā skopulis paslēpj bagātību. Savā bērnišķībā viņš bija iedomājies, ka pieredze un piedzīvojumi hipodromā padarījuši viņu gudrāku, un tāpēc viņš tik labi ar visiem sadzīvoja. Slikti diemžēl, ka Tims tā domāja. Ja viņš jau toreiz būtu zinājis, cik dārgi maksā viņa smiekli, daudz kas viņam dzīvē būtu gājis secen. Bet viņš bija vēl bērns.

Reiz, nākot no skolas mājās, Tims satika rūtaino kungu. Zēns tobrīd vēroja kameni, kas mēģināja nolaisties uz snaudoša kaķa auss. Tas izskatījās Joti jocīgi, un Tims atkal smējās. Bet, tikko viņš ieraudzīja svešo no hipodroma, visa jautrība izgaisa. Tims paklanījās un padeva labdienu.

Svešais izlikās zēnu neredzam. Garām ejot, viņš tikai norūca: «Pilsētā mēs neesam pazīstami!» Un aizgāja tālāk, ne reizi neat­skatīdamies.

«Sī savādā izturēšanās laikam pieder pie veikalnieciskiem darījumiem,» Tims nodomāja. Tad viņš atkal iesmējās, jo ka­ķis, uztrūcies no miega, purināja ausi, uz kuras bija nolaidu­sies kamene. Resnais kukainis, īgni dūkdams, aizlaidās, turpre­tim Tims svilpodams iegriezās savā ieliņā.

Ilgi gaidītajā svētdienā Tims agrak nekā citās reizēs gribēja aizzagties uz hipodromu. Bet, viņam par nelaimi, ap pustri- jiem pamāte nejauši paskatījās sienas kalendārā un pēkšņi at­cerējās, ka šodien ir viņas kāzu diena — diena, kad viņa ap­precējās ar Tima tēvu. Pamāte mazliet iešņukstējās (to viņa darīja labprāt), un uzreiz radās tūkstošiem dažādu pienākumu: vajadzēja aiznest uz kapiem puķes, nopirkt kūkas, samalt ka­fiju un ielūgt kādu kaimiņieni, bija jāizgludina un jāuzvelk cita kleita; Timām vajadzēja nospodrināt visus apavus, un Er­vinam bija jānopērk puķes.

Tims labprāt būtu apņēmies sagādāt ziedus kapam. Ja viņš pasteigtos, vēl laikā varētu nokļūt hipodromā. Bet, kad pamāte bija uztraukusies (un viņa uztraucās labprāt), bija grūti preto­ties viņas rīkojumiem, jo tad viņa uztraucās vēl vairāk un beidzot brēkdama ieslīga krēslā, tā ka tikpat vajadzēja paklau­sīt. Tims atsacījās no jebkādiem iebildumiem un paklausīgi gāja pie maiznieka. («Ej no otras puses! Trīs reizes pieklauvē! Saki, ka ir svarīgi!»)