DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Nu Timām vajadzēja lūkot izpildīt skolas darbus ne visai patīkamajā Ervina klātbūtnē. Ja audžubrālis viens pats aizņēma visu galdu, Tims sēdās uz gultas malas un rakstīja uz nakts- skapīša. Tomēr viņš nevarēja visai uzmanīgi strādāt ne pie galda, ne arī pie naktsskapīša. Tikai trešdienās, kad Ervinam bija mācības pēcpusdienās, Tims varēja sagatavot mājas uzde­vumus tik rūpīgi, kā pats vēlējās, lai patiktu skolotājam, jo mazais ķipars, kas tik aizrautīgi prata smieties, gribēja ar vi­siem apkārtējiem ļaudīm sadzīvot draudzīgi un saskanīgi.

Skolotājam diemžēl Tima mājas darbi ar katru gadu patika aizvien mazāk. «Gaiša galva, bet slinks un izklaidīgs,» sacīja skolotājs. Viņam nebija ne jausmas, ka puisēnam katru dienu no jauna vajadzēja izcīnīt vietu, kur gatavot skolas uzdevu­mus. Bet Tims viņam neko nestāstīja, jo bija pārliecināts, ka skolotājs to zina. Tā Tims arī skolā nonāca pie bēdīga secinā­juma, ka dzīve ir neizprotama un visi pieaugušie — izņemot viņa tēvu — ir netaisni.

Bet arī šis vienīgais taisnīgais cilvēks viņu pameta. Bija pa­gājuši četri gadi, kopš Tims sācis iet skolā, un pēc šiem čet­riem gadiem, kuru laikā zēns ar pūlēm bija vilcies no klases uz klasi, tēvu nosita kāds krītošs dēlis.

Tas bija visneizprotamākais Tima dzīvē. Viņš nesaprata, kā krītošais dēlis drīkstējis izdarīt kaut ko tik briesmīgu. Vispirms viņš atteicās tam ticēt. Tikai bēru dienā, kad satrauktā, norau­dājusies pamāte Timu iepļaukāja, tāpēc ka viņš bija aizmirsis nospodrināt viņas kurpes, — tikai šajā dienā zēns saprata, cik vientuļš tagad kļuvis. Jo apbedīšana notika svētdienā.

Tikai šajā dienā Tims sāka raudāt. Viņš raudāja par sevi un par tēvu, un par pasauli un cauri asarām pirmo reizi dzirdēja pamāti sakām: «Atvaino, Tim, es tā negribēju.»

Stunda kapsētā bija kā slikts sapnis, kuru ikviens ātri vēlē­tos aizmirst un no kura paliek vienīgi juceklīgas, nepatīkamas atmiņas. Tims ienīda visus cilvēkus, kas stāvēja apkārt, runāja, dziedāja un skaitīja tēvreizi. Viņu kaitināja un satrauca pamā­tes šņukstošā pļāpāšana, kad ļaudis izteica viņai «dziļi izjusto līdzjūtību». Par tēvu viņš gribēja sērot viens. Un, kad bērinieki izklīda, viņš izmantoja gadījumu, lai aizbēgtu.

Bez mērķa viņš klīda pa ielām, un, kad nonāca pie pilsētas parka un gāja garām dzīvoklim, kurā, vēl mazs būdams, bija smējies un saucis: «Tuf, tuf, tuf, Amerika,» — viņu pārņēma tādas žēlabas, ka kļuva gandrīz nelabi. Pa viņa kādreizējās bērnu istabas logu raudzījās laukā sveša meitene; rokā viņa turēja dāigu, grezni ģērbtu lelli. Kad meitene pamanīja Tima skatienu, viņa parādīja zēnam mēli, un tas steidzīgi gāja tālāk.

«Ja man būtu ļoti daudz naudas,» Tims, apkārt klīzdams, prātoja, «es noīrētu lielu dzīvokli, un man būtu atsevišķa is­taba, un Ervins katru dienu saņemtu no manis kabatas naudu, un māte varētu nopirkt, ko vien vēlētos.» Bet tas bija tikai sapnis, Tims to zināja.

Pats nemaz neapzinoties, viņš gāja uz hipodromu, kur mēdza ierasties laimīgajās svētdienās kopā ar tēvu, kad tas vēl bija dzīvs.

Kad Tims ieradās hipodromā, pirmais skrējiens tuvojās bei­gām. Skatītāji rēca un svilpa, un aizvien biežāk un aizvien ska­ļāk atskanēja vārds «Rītenis».

Tims tur stāvēja un smagi elpoja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš bija skrējis, un, otrkārt, viņam pēkšņi likās, ka starp šiem kliedzošajiem un trokšņainajiem cilvēkiem kaut kur vajadzētu stāvēt viņa tēvam. Timām radās sajūta, it kā viņš būtu atkal mājās. Šī bija vieta, kur viņi parasti nāca abi ar tēvu. Bez pa­mātes. Un bez Ervina. Visas svētdienas bija pavadītas ar tēvu šajā cilvēku pūlī, šajā troksnī un kliedzienos. Aizmirsta bija gan kapsēta, gan asaras. Tims jutās dīvaini mierīgs, gandrīz vai līksms. Kad skatītāji pēkšņi uzgavilēja un kā no vienas mutes atskanēja vārds «Rītenis», Tims pat iesmējās savus jautros, aiz­rautīgos smieklus. Viņš atcerējās kādu piezīmi, ko tēvs bija tei­cis: «Rītenis vēl ir jauns, Tim, varbūt pārāk jauns, bet kādu dienu par šo zirgu runās.» Un tagad ļaudis runāja par «Rīteni», bet tēvs to vairs nepiedzīvoja. Tims nezināja, kāpēc viņam par to jāsmejas. Un viņš par to ari negudroja. Viņš bija tajā ve­cumā, kad cilvēks par sevi neko daudz nedomā.

Kāds kungs, kas stāvēja Tima tuvumā un bija dzirdējis jaut­ros smieklus, vienā rāvienā pagrieza galvu un uzmanīgi vēroja zēnu. Viņš domīgi braucīja garo zodu un, ātri izšķīries, gāja zēnam klāt, bet tā, ka, cieši steidzoties Timām garām, uzmina tam uz kājas.

— Piedod, mazais, — viņš sacīja. — Tas gadījās netīšām.

— Nekas, — Tims smējās. — Man tik un tā ir noputējušas kurpes. — Turklāt viņš uzmeta skatienu savām kājām un pēk­šņi ieraudzīja zālē gujam piecu marku monētu. Kungs bija aiz­steidzies tālāk un neviens nestāvēja Tima tuvumā. Tims žigli uzlika kāju uz monētas, neuzticīgi paskatījās visapkārt, pielie­cās, it kā gribētu sasiet kurpju auklu, ātri un paslepus pacēla naudas gabalu un iebāza to kabatā.

Kad Tims uzsvērti lēnā gaitā gāja tālāk, pie viņa pienāca garš, kalsnējs kungs rūtainā uzvalkā un jautāja:

— Nu, Tim, vai gribi piedalīties derībās?

Zēns apmulsis paskatījās uz nepazīstamo. Viņš nepamanīja, ka tas ir tas pats kungs, kas viņam tikko bija uzminis uz kā­jas. Svešajam mute bija kā svītra, deguns šaurs un līks un zem tā pavisam plānas, melnas ūsas. Virs caururbjošajām, ūdenszi- lajām acīm dziļi uz pieres bija uzvilkta balonveidīga cepure. Un cepure svešajam bija tādās pašās rūtīs kā uzvalks.

Kad kungs viņu tā piepeši uzrunāja, Tims sajuta kaklā it kā kamolu.

— Man . .. man nav naudas derībām, — viņš beidzot stomī­damies izdvesa.

— Tev taču ir piecas markas, — svešais sacīja. Tad lēnīgā balsī piebilda: — Es nejauši redzēju, ka tu naudu atradi. Ja gribi piedalīties derībās, ņem šo talonu. Es to jau izpildīju. Tas ir pilnīgi droši.

Tims, kas pamīšus gan sarka, gan bālēja, pamazām atkal at­guva dabisko sejas krāsu, kas bija līdzīga brūnajam lazdu riek­stam (šo brūno sejas krāsu viņš bija mantojis no mātes). Viņš sacīja:

— Man šķiet, ka bērni nedrīkst derēt. — Un atkal sāka sto­mīties.

Bet svešais neatlaidās.

— Šis hipodroms ir viens no nedaudzajiem, kur bērniem pie­dalīšanās derībās nav gluži aizliegta. Es zinu, ka tā nav gluži atjauta, tomēr to atļauj. Tātad, Tim, ko tu domā par manu priekšlikumu?

— Es jūs nemaz nepazīstu, — Tims klusi sacīja. (Tikai tagad viņš ievēroja, ka kungs viņu bija uzrunājis vārdā.)

— Es zinu ļoti daudz par tevi, — svešais paskaidroja. Es pazinu tavu tēvu.

Tas izšķīra visu. Zēnam gan bija grūti iedomāties, ka viņa tēvs varētu pazīt tik dīvainu un smalku kungu, bet, tā ka sve­šais zināja Tima vārdu, tad droši vien viņš būs pazinis arī tēvu.

Pēc īsas vilcināšanās Tims paņēma izpildīto talonu, izvilka no kabatas piecu marku gabalu un devās pie lodziņa. Pa skaļ­ruņiem tobrīd tika ziņots nākamais skrējiens. Tāpēc svešais uzsauca:

— Ātrāk, kamēr lodziņš vēl ir vaļā. Tu redzēsi, ka es tev nesīšu laimi!

Zēns pasniedza jaunkundzei pie lodziņa naudu un talonu un saņēma pretī talona pasakni derībām. Kad viņš atkal gribēja pievērsties nepazīstamajam kungam, tas jau bija pazudis.