DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

— Cerams, ka uzņēmums labi izdevies, baron! Tims pēc nogurdinošās stāvēšanas miera stāvoklī labpatikā izstaipījās un priecīgi pasmaidīja fotoaparāta objektīvā. Lefuets joprojām bija paslēpies zem melnās drānas. Galvu neizbāzis, viņš skaid­roja, ka uz vienu uzņēmumu nevarot pajauties. Viņam vaja­dzīgi vismaz vēl trīs uzņēmumi.

— Un tas viss nieka margarīna dēj, — Tims smējās. Tomēr viņš nepretojās, bet paklausīgi visu izpildīja, tāpat kā iepriekš, un Jāva, lai viņu tādu smaidošu fotografē.

Pēc ceturtā un pēdējā uzņēmuma Tims no pozēšanas un ne- kustēšanās bija kļuvis tik stīvs, ka viņam likās — pagājusi vis­maz vesela stunda. Zēns nenojauta, ka patiesībā no apsolītās pusstundas trūka tikai divas minūtes. Viņš arī nesaprata, kādēļ Lefuets vēl arvien turēja galvu paslēptu zem drānas. Tāpēc viņš piegāja pie barona, atsedza drānu un smiedamies prasīja:

— Vai jūs jau slepenībā izgatavojat margarīnu, baron?

Bet smiekli Timām aprāvās, kad viņš ieraudzīja atsegto seju,

kas no apakšas raudzījās viņā, — ļaunu seju ar plānām lūpām un melniem briļļu stikliem, tā bija rūtainā kunga seja!

Tims saprata, ka viņu bija maldinājuši paša smiekli: šis vīrs viņam smieklus neatdeva atpakaļ. Sis vīrs bija briesmīgs.

Tomei vēlreiz zēnu viņa smiekli maldināja, tie lauzās no krūtīm augša un lika Timām zobgalīgi iesaukties:

Netēlojiet velnu, baron! Jusu spēle ir izspēlēta. Jūs mani vairs neredzēsiet.

Ar vienu lēcienu zēns jau bija pie stikla durvīm. Viņš at­rāva tās vaļā un vecajā pulovera izskrēja lietū uz terases.

Kaut gan barons viņam nesekoja, Tims kā apsēsts ieskrēja kādā šaurā ejā, kuru ietvēra augsts īvju dzīvžogs. Šī eja bei­dzās veselā eju labirintā.

Tims skrēja gan pa kreisi, gan pa labi, pēkšņi apstājās bie­zas, necaurejamas, zaļas sienas priekšā, skrēja atpakaļ, nonāca atkal strupceļā, metās atkal atpakaļ, izslaucīja lietus lāses no acīm un bezcerīgi maldījas šajas dīvainajas ejas, kurām izeja, šķiet, bija tikai viena — ieeja paviljonā.

Pēkšņi Tims sajuta smagumu, it kā visos locekjos būtu sa­krājies melns ūdens. Viņš ar visu ķermeni juta, ka smiekli viņu atstāj. Viņš, viss pilēdams, stāvēja kā pamiris starp zaļa­jam sava cietuma sienām, no kurām arī pilēja ūdens. Lietus šļācās peļķēs pie viņa kājām. Apkārt viss tecēja, plīkšķēja un pilēja un izklausījās pēc nepārtrauktas raudāšanas. Un pašā vidū stāvēja mazais Tims ar nopietnu, skumju seju. Un pēkšņi atskanēja viņa smiekli, tie paši aizrautīgie smiekli. Zēns nesa­prata, vai viņš pats bija smējies, vai arī šie smiekli skanēja starp īvju sienām.

Izskaidrojums bija pavisam vienkāršs: Lefuets stāvēja zēnam aiz muguras.

— Jūs esat nokļuvis tā saucamajā labirintā, Tālera kungs, maldu ejās. Nāciet, es jūs izvedīšu ārā.

Labprātīgi Tims lāva, lai barons viņu paņem pie rokas, lab­prātīgi viņš lāva, lai paviljonā viņu noslauka un pārģērbj, lab­prātīgi viņš ļāva, lai kalpotājs pavada viņu zem lietussarga uz pili.

Tikai torņa istabā Tims pamazām atkal atjēdzās. Un šoreiz nekādas asaras zēnam nesagādāja atvieglojumu. Šoreiz viņu sagrāba spēcīgas dusmas. Zēns paņēma no plaukta sarkanu stikla glāzi ar augstu kaju un saspieda ar tādu niknumu, ka roka sāka asiņot. Stikla lauskas sabira uz grīdas. Tims pavilka izšūto zvana auklu un, kad ieradās sulainis, klusi ar asiņojošo roku parādīja uz sarkanajām slikla lauskām. Sulainis savāca lauskas, nomazgaja un pārsēja roku un pirmo reizi izrunāja četrus vārdus: — Es, lūdzu, detektīvs nav!

— Varbūt! Varbūt arī ne, — Tims atteica. — Bet es jums pateicos, ka jūs esat tik laipns pret mani.

Atnāca Seleka bajs un aizsūtīja kalpotāju projām. Tad viņš cieši skatījās uz Tima roku.

— Vai tu neparakstīji? Vai kaut kas noticis?

— Nekas sevišķs, Seleka baj. Es parakstīju.

Kur ir pildspalva?

— Kabatā. Vai jūs to, lūdzu, neizņemtu ārā?

Sirmgalvis to izņēma, un tad Tims pajautāja:

— Ko nozīmē šī pildspalva?

Tā ir pildīta ar tinti, kas pamazām izbalē un tad izzūd pavisam. Kad mūsu akciju sabiedrība pēc gada izlaidīs «Tima Tālera margarīnu», zem līguma, kas glabasies seifā, nebūs jūsu paraksta. Tad jūs varēsiet aizkavēt, ka tāda veida margarīns parādās tirgu. Dariet to tikai tad, kad visa pasaule jau zinas; par margarīnu.

— Vai akciju sabiedrība tādēļ izputēs?

Sāds jautājums sirmgalvi sasmīdināja.

— Nē, manu zēn, neskatoties uz visu, tai ir pārāk stingrs pa­mats. Tomēr akciju sabiedrība cietīs smagus zaudējumus. Ka­mēr parādīsies jauna šķirne, konkurenti nebūs stāvējuši dīkā.. Mūsu akciju sabiedrība tomēr ar laiku nopelnīs bezgala daudz,, pārdodot šķirnes margarīnu, taču tā nekad nepārvaldīs tirgu.

Seleka bajs atsēdās uz sola pie loga un raudzījās ārā lietū. Neskatīdamies Timā, viņš sacīja:

— Es nezinu, vai mēs abi spēsim baronu jebkad pār­spēt viltībā. Viņš ir gudrāks par mums abiem kopā. Tomēr cen­tīšos tev palīdzēt. Kopš tu dzīvo pie barona, tu, šķiet, esi aiz­mirsis smieties; un es vēlētos, kaut tu atkal iemācītos smieties!

Kad Tims izbijies gribēja kaut ko teikt, Seleka bajs tikai pamāja:

— Nesaki labāk neko, manu zēn! Tomēr pārāk daudz arī ne­ceri uz mani. Ar smiekliem, Tim, netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas. Smieklu dēļ nekaulējas. Tie- jānopelna.

Zvanīja telefons. Tā kā zēnam labā roka bija pārsieta, pie- aparāta piegāja Seleka bajs, nocēla klausuli, atsaucās, brīdi paklausījās, tad, ar roku aizsedzis klausuli, sacīja:

— Kāds kungs no Hamburgas vēlas ar tevi steidzīgi runāt!

Tims zibens ātrumā visu pārdomāja. Viņš bija apsolījis ve­selu gadu nesazināties ar saviem Hamburgas draugiem. Pretējā gadījumā Rikerta kungam varētu kaut kas notikt. Tādēļ zēns; bija spiests atteikties runāt ar savu veco draugu viņa paša labā. Tims pielika pirkstu pie lūpām, un Seleka bajs sacīja:

Tālera kungs ir aizceļojis. Viņš nolika klausuli, dīvaini vilcinādamies.

Drīz pēc tam vecais vīrs atstāja zēnu vienu; Tims nostājās- pie loga un raudzījās ara nepārtrauktajā lietus gāzē.

Pēc gada Timām piederēs Hamburgas rēdereja un to* viņš uzdāvinās Rikerta kungam; pēc gada viņa izzudušais pa­raksts radīs sajukumu margarīna karaļvalstī; pēc gada viņš re­dzēs gan Krešimiru un Džoniju, gan Rikerta kungu un viņa māti, pēc gada …

Zēns neuzdrošinājās iztēloties savu nākamo laimi. Tomēr viņš. cerēja. Viņš cerēja arī šo pasaules ceļojumu Lefueta pavadībā: mierīgi un godam izturēt.

Un cerības spēj uzvilkt brīvības karogu.

Ja cilvēks smejas,

Velns savu varu ir zaudējis.

Bebera kundze

Gadu ilgais pasaules ceļojums Timām pagāja lidojot. Tas sā­kās mazajā divmotorīgajā privātajā lidmašīnā, ar kuru zēns un barons aizlidoja uz Istanbulu. Tims atkal redzēja vīrus un sie­vas, kas dzina ēzeļus pāri kalnu grēdām. Bet zēnam viņi vairs nelikās lādi svešādi ka pirmo reizi. Viņu apģērbs bija līdzīgs Seleka baja un dažu pils kalpotāju apģērbam. Lai gan ļaudis tur lejā Timām nebija pazīstami, viņam tomēr tie patika. Tims juta pret tiem labvēlību un līdzjūtību, tāpat kā pret Afganis­tānas nažu trinējiem.