DŽEIMSS KRISS - TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

Tobrīd pamāte ierunājās:

Mēs tagad vienmēr paliksim pie tevis un gādāsim par tevi, Tim. Tu esi likumīgais mantinieks, un rīt tev paliek seš­padsmit gadi un …

— … nebūt ne pilngadīgs! — barons pamācoši sacīja.

Tālera kundze spēji pagrieza galvu.

Viņas acīs iemirdzējās viltīgā uguntiņa, ko Tims tik labi .atcerējās. Taču viņš to atcerējās vairs tikai kā govju acu valgo mirdzumu, no kura kādreiz bija baidījies, bet kurš tagad likās mazliet muļķīgs un galīgi nekaitīgs. «Cik muļķīgi ciest no muļķības,» Tims šodien nodomāja.

Lefuets tagad, jautri smīnēdams, paskaidroja, kāpēc Tims, kaut gan viņam paliek sešpadsmit gadi, vēl neskaitās pilnga­dīgs:

— Šaja zemē, Talera kundze, vīrietis kļūst pilngadīgs tikai divdesmit viena gada vecumā un tikai tad tas var saņemt man­tojumu. Jūs, es noprotu, esat uzzinājusi, kādas valsts pavalst­nieks esmu, un tur vīrietis sešpadsmit gadu vecumā kļūst pilngadīgs, bet tam nav nekāda sakara ar jūsu padēlu Timu. Viņš joprojām padots šās valsts likumiem. Tikai tad, kad viņam būs divdesmit viens gads, viņš varēs saņemt mantojumu.

Pamāte, ne ar vienu vārdu nepārtrauca baronu. Tikai plak­stiņi viņai mazliet ietrīcējās un roka nemierīgi rotaļājās ar mutautiņu. Tad viņa atkal pagriezās pret padēlu un jautāja, ar pūlēm slēpdama uztraukumu:

— Vai tad tev nav tā pati pavalstniecība, kāda ir baronam?

Tims, domās nogrimis, vienaldzīgi raudzījās pamātē, taču vi­ņas jautājumu nedzirdēja. Viņš tikai pamanīja, ka pamāte kaut ko bija teikusi. Un, lai nebūtu nepieklājīgs, viņš norādīja uz krēsliem.

— Apsēdīsimies taču, tad sarunas veiksies labāk.

Klusēdami visi apsēdās pie galda.

Tims, pārlicis vienu kāju pāri otrai, sacīja:

— Es nekad neesmu domājis par to, kas tagad īstenībā ir mans aizbildnis. Kad barons (Viņš uz īsu bridi apklusa.) … no­mira, man paziņoja, ka jaunais barons ir mans aizbildnis. Ti­kai tagad man ienāca prātā, ka tam bija vajadzīga pamātes piekrišana. Vai tas ir noticis vai. . .

Tālera kundze pēkšņi apmulsa. Viņa tikai murmināja:

— Vai zini, Tim, mums klājās gauži bēdīgi, kad tevis nebija. Mums gadījās visādas neveiksmes un tad …

— … tad Tālera kundze mani mutiski un rakstiski iecēla par aizbildni, — Lefuets papildināja, - - un saņēma ievērojamu summu, ko izlietoja varietē teātra pirkšanai. Un šis teātris, lie­kas, ir izputējis.

— Jā, tas nebija no manis atkarīgs, bet gan no dažādiem ap­stākļiem, — Tālera kundze šņukstēdama sacīja un tad atkal sāka bērt. vārdus bez atelpas: — Esjauzinu, kajuridiskiviss ir- kārtībā, betviņštačuirmans bērns, unmēstaču tagad esamizmesti uzielas, mansdēlsunes un …

Šoreiz viņu pārtrauca Tims. Viņš sacīja:

— Ja tu aizbildniecību esi pārdevusi, tad nekas vairs nav grozāms.

— Pārdevusi! Pārdevusi! Neesitačutikcietsirdīgs, Tim! Mēs- tačucietām trūkumu!

— Un cik jums tagad vajag naudas?

— Kurš tadrunā par naudu? Mēs tačutagadpaliksim kopā, Tim!

•— Nē, — zēns atteica. — Mēs nepaliksim kopā! Es ceru, ka šodien mēs redzamies pēdējo reizi. Bet, ja jums vajadzīga nauda, es to labprāt došu. Cik jūs gribat?

— Tikai tad, ja es piekrītu, — barons sacīja, bet Tims iz­likās to nedzirdam.

— Ak, Tim! (Jau atkal šī neīstā šņukstēšana.) Tu tagad esi tik bezgala bagāts, un mēs, tavi tuvinieki, nevaram taču dzīvot pusbadā!

Barons jau grasījās iesmieties, bet tūlīt pat iesita sev pa muti, iekams aizrautīgie smiekli bija atskanējuši.

Viņš gribēja pasmieties par šiem cilvēkiem, bet laikus ap­tvēra, ka viņam piederēja smiekli, kurus Tima pamāte un Er­vins pazina. Tagad jācenšas panākt, lai tie abi nekad vairs ne- gadītos baronam cejā; tātad viņam vajadzēja dot naudu. Tāpēc viņš ierosināja:

— Jamaikā, Tālera kundze, man pieder ienesīga peldu ie­stāde. Galvenokārt amerikāņu tūristiem. Sešdesmit tūkstošu dolāru liels gada ienākums. Jūs taču zināt, ka Jamaika ir mū­žīgā pavasara sala. Jūsu bungalo atrodas zem palmām pie jū­ras.

Tims izbrīnījies nodomāja: «Barons runa tā, it kā lasītu ce­ļojuma prospektā! Tātad arī to viņš var!» Starp citu, zēns sa­prata, kāpēc Lefuets gribēja šos cilvēkus aizsūtīt tik tālu prom, jo viņam nepagāja secen tas, cik ātri barons centās apslāpēt savus smieklus. Viņš pat nebrīnījās, kad barons viņiem uzdā­vināja naudu ceļojumam uz tvaikoņa pirmajā klasē.

Pamate jau atkal jeb, pareizāk, vēl aizvien elsoja, kad sacīja: Jtis esat pārāk labsirdīgs, barona kungs.

Ervinam vaigi iekvēlojās, domājot par Jamaiku. Viņš tikai mirkšķināja acis, tāpat kā mate.

Lūdzu, ienāciet mana apartamentā, lai varam tūlīt nokār­tot šo darījumu, — barons sacīja. Viņš piecēlās, devās uz dur­vīm un ar ironisku pieklājību atvēra tās vaļā.

Talera kundze tipināja viņam no muguras, tomēr laikus vēl­reiz atcerējās Timu un, pagriezusies pret zēnu, pajautāja:

— Tu taču mūs neaizmirsīsi, Tim?

— Man šķiet, ka esmu jūs jau aizmirsis, — Tims sacīja ne visai skaļi. Tad viņš sniedza pamātei roku un nopietni sacīja:

— Daudz laimes Jamaikā!

— Paldies, paldies, manu zēn! — Viņa gribēja pasmaidīt, bet, iekams smaids parādījas sejā, viņa jau atradās gaitenī.

Ervins arī sniedza Timām roku un tad gribēja sekot mātei. Bet Tims viņu aizturēja, čukstēdams:

— Dabū man lupu un noliec to zem sarkanā sola pie Alste- ras — pretī viesnīcas ieejai. Se, ņem! Viņš izgrāba naudu no kabatas un iedeva to audžubrālim.

Ervins, aplūkojis naudu, iejautājās:

— Kas tā par zīmīti?

— Ai, tā man vēl vajadzīga! — Tims būtu varējis ieklieg­ties. Taču, par laimi, viņš tikai nočukstēja.

Zīmīte atkal nokļuva kabatā, un Ervins gāja prom. Es pratīšu turēt muti! — viņš vēl pačukstēja pretī.

Tims pamāja un tad aizslēdza durvis, kas šķīra viņu no au- džubrāļa un tālās pagātnes.

Apbrīnojami, cik ātri bagāti un ietekmīgi cilvēki nokārto formalitātes, kuras tā sauktais mazais cilvēks kārto bieži vien mēnešiem ilgi. Arī ar birokrātiju augstākā sabiedrībā var viegli tikt galā.

Viena pati barona Lefueta sabiedrības juridiskā daļa nāka­majā dienā nokārtoja Timām un baronam šādus dokumentus:

Peldu iestāde Jamaika tika pārrakstīta Tālera kundzei un viņas dēlam Ervinam vienlīdzīgās daļas. (Tims viņus abus re­dzēja vēl vienu reizi, uz īsu brīdi. Ervins viņam pačukstēja, ka lupa atrodas zem sola.) Rēdereju «Hamburgas — Helgolan- des satiksmes dienests», tā saukto HHS, tajā pašā dienā Tims Tālers saņēma savā īpašumā. Iepriekšējais īpašnieks vecais Denkera kungs pēc līguma parakstīšanas silti spieda Timām roku, sacīdams: «Tfu, tfu, tfu,» — un trīs reizes pārspļaudams pāri plecam.

Hamburgas rēderejas akciju pakete, ko Tims pirms neilga laika bija saņēmis Londonā no mistera Penija, tajā pašā dienā nonāca barona Lefueta īpašumā. (Aizlieguma noteikumi atkrita, jo barons Lefuets bija akciju īpašnieks ar balsstiesībām.)

Mantošanas līgums bija pēdējā formalitāte, kuru vajadzēja nokārtot un kuru Lefuets līdz šim prata novilcināt; taču Tims nekad nebija jautājis pēc tā.