Tūve Jansone: Tetis un jūra

Viņš jautājoši palūkojās uz trolliti Muminu.

— Es domāju, ka tu saprastu, ja tāda būtu, — sacīja trollītis Mumins. Viņš jutās briesmīgi glaimots, ka tētis runāja ar viņu par lielām, svarīgām lietām, un dikti piepūlējās aptvert, par ko ir runa.

— Tu saki? — tētis ievaicājās. — Ka nemaz nav tādas sistēmas?

— Noteikti nav, — viņa dēls atbildēja un izmisis cerēja, ka šī ir pareizā atbilde.

No zemes raga gaisā pacēlās kaijas un klaigādamas laidelējās pa salu. Bangas, kā elpa, bija jūtamas zem kājām.

— Bet tad taču jūrai ir jābūt dzīvai! — tētis gudroja. — Tā spēj domāt. Tā uzvedas tieši tā, kā tai labpatikas… to nevar saprast… Ja jau mežam ir bail no jūras, tad taču tas nozīmē, ka jūra ir dzīva?

Trollītis, gluži sausu muti no sasprindzinājuma, pamāja.

Kādu brīdi tētis klusēja. Tad viņš piecēlās un sacīja:

— Tad jau tā ir jūra, kas elpo melnajā līcītī. Tā ir jūra, kas rausta svērteņu auklu. Viss ir skaidrs… Tā paņēma manu viļņlauzi, lai mani kaitinātu, un salika jūras zāles manā tīklā un centās nočiept laivu…

Viņš stāvēja un saverkšķētu purniņu blenza uz zemi, un piepeši viņš iztaisnojās un ar milzīgu atvieglojumu teica:

— Tad jau man nemaz nevajag saprast. Jūrai tikai ir nejauks raksturs…

Trollītis Mumins juta, ka nu tētis sarunājas pats ar sevi, un nekā neatbildēja. Viņš redzēja tēti aizejam uz bākas kalnu, vaskadrānas burtnīca palika guļam viršos.

Nu jau bija salaidušies vairāk jūras putnu. To bija liels mākonis, un tie klaigāja kā apsēsti. Trollītis Mumins nekad nebija redzējis tik daudz putnu vienkopus. Tur bija arī sīkie putni, tie virpuļoja histēriskos līkumos, un no saliņām šurp traucās jauni pulki. Trollītis tos nopētīja un saprata, ka arī putni bēg no Morras aukstuma. Bet tur viņš nekā nevarēja līdzēt. Un, starp citu, kāda tam nozīme? Tētis bija runājis ar viņu gluži citādi; viņš jutās neprātīgi lepns.

Zem bākas stāvēja pārējie un blenza uz putniem, kas ar savu izbīli piepildīja visas debesis. Un piepeši lidoņi metās uz jūru. Putni pazuda, tie aizlaidās tieši uz jūru, — vienā acumirklī tie bija prom. Palikušas bija tikai bangas.

Dunoņa bija ļoti spēcīga, putas kā sniegs lidoja pār salu, pie rietumu zemes raga viļņi pacēlās kā balti pūķi ar atplestām rīklēm.

«Tagad gan zvejnieks ir apmierināts,» nodomāja trollītis Mumins.

Viņš redzēja visu, kā tas notika. Apgāzās zvejnieka betona māja. Nākošais vilnis sašķaidīja sienas.

Zvejnieks bija atrāvis vaļā durvis un kā plandoša svītra izskrēja cauri putām. Viņš palīda zem savas laivas, kas gulēja uz kalna ar ķīli gaisā. Arā, pie zemes mēles, kalns bija gluds un tīrs, tikai dzelzs cemmes, kā pāri palikuši zobi, slējās gaisā.

«Pie manas mūžīgās astes,» nodomāja trollītis Mumins. «Tētim bija taisnība. Jūrai patiešām ir dikti nejauks raksturs!»

— Bet viņš taču ir gluži slapjš! — māmiņa izsaucās. — Varbūt viņam trāpīja kādas stikla šķembas, kad logs… Mums par zvejnieku jāparūpējas, jo viņam vairs nav māju!

— Es iziešu ārā un apskatīšos, kā tur izskatās, — tētis sacīja. — Esmu nodomājis aizsargāt savu salu!

— Bet viss zemes rags taču ir pārplūdis, tas ir bīstami! — māmiņa sauca. — Padomā, ja nu viļņi aizrauj tevi līdzi…

Tētis aizskrēja pēc svērteņa auklas, kas karājās zem vītņu kāpnēm. Viņš jutās pacilāts, galva likās viegla kā mākonis.

— Tu nebaidies, — viņš sacīja. — Lai jūra uzvedas, kā tai labpatikas, man gar to nav nekādas daļas. Es esmu nodomājis aizsargāt tos, kas dzīvo uz šīs salas, — ikvienu. Tagad es zinu.

Tētis devās lejā pa kalnu, mazā Mija kā blusa lēkāja viņam riņķī; viņa kaut ko kliedza, ko vējš satvēra un aiznesa sev līdzi. Trollītis Mumins palika stāvam virsājā un stingi lūkojamies uz zvejnieka zemes mēli.

— Tu vari nākt līdzi, — sacīja tētis. — Ir pienācis laiks iemācīties kauties.

Viņi skrēja lejup pa salu un nonāca pie pārplūdušā raga. Mazā Mija no sajūsmas lēca ar abām kājām; viņas matu cekuls bija atrisis vētrā, un mati plīvoja ap viņu kā ērkšķains oreols.

Tētis aplūkoja dusmīgo jūru, kas visā savā milzīgumā vēlās uz salu; tā pacēla putas un garā, reibinošā rijienā iesūca tās atpakaļ. Bet pāri ragam jūra — dunošā brīvībā, sūtīja vienu vilni pēc otra. Te viņiem vajadzēja tikt pāri. Tētis apmeta cilpu ap vēderu un pasniedza virvi savam dēlam.

— Tagad tev jāturas pavisam morriski, — viņš sacīja. — Apmet sev riņķī auklu, nostiep un nāc man līdzi! Tagad mēs apmānīsim jūru! Sasodīts vējš, vai saproti! Sasodīts!

Tētis pagaidīja, līdz garām aizvēlās liels vilnis, pēc tam viņš devās pa glumajiem akmeņiem, paturot acīs klinti, gabaliņu tālāk. Kad virsū brāzās nākošais vilnis, tētis jau bija ticis klintij garām. Aukla starp viņu un trollīti Muminu nostiepās pret klints sienu; jūra izsita no apakšas ķepas un viņi ievēlās bangās. Bet aukla viņus turēja.

Kad vilnis bija aiztraucis garām, viņi pa akmeņiem slidinājās uz priekšu un pie nākošā klints bluķa manevru atkārtoja.

«Tev vajadzētu iemācīties prasties kaunu,» tētis sarūgtināts nodomāja, attiecinādams to uz jūru. «Visam ir savs mērs… Mūs tu vari tramdīt, mēs to paciešam. Bet mesties virsū zvejniekam, šitai kārnajai aļģu garnelei, kas tevi tikai apbrīno, — tas ir aizskaroši.»

Nu atkal nāca viļņu kalns un noslīcināja tēta niknumu.

Viņš bija gandrīz klāt. Aukla savilkās ap tēta vēderu. Viņš satvēra klints malu un iekrampējās ar visām četrām ķepām. Viņu apšļāca jauns, zaļš tumšums, un aukla atslāba.

Kad tētis atkal paslēja purniņu virs ūdens, viņš žigli izrāpās uz zemes raga. Ķepas trīcēja. Viņš metās vilkt savu dēlu, kas bezpalīdzīgi šūpojās kaut kur aizvējā.

Viņi sēdēja un sala blakus viens otram uz kalna. Otrā pusē kā bumbiņa lēkāja mazā Mija, un viņi saprata, ka viņa tiem urravo. Tētis un trollītis Mumins saskatījās un iesmējās. Viņi bija piemānījuši jūru.

— Kā klājas? — uzsauca tētis, pabāzis purniņu zem laivas. Zvejnieks pagrieza pret viņu savas dzidrās, zilās acis. Viņš bija ļoti slapjš, bet stikla gabali nebija viņu sagraizījuši.

— Kā būtu, ja iedzertu tasi kafijas? — tētis kliedza cauri vētrai.

— Es nezinu, tas bija tik sen… — zvejnieka balss skanēja kā apdzisis, prom lidojošs pīkstiens. Piepeši tētim sametās, zvejnieka dikti žēl. Viņš bija arī maziņš. Viņš nekad nespētu aizbraukt mājās.

Tētis piecēlās un paskatījās uz trollīti Muminu. Viņš paraustīja plecus un savilka seju grimasē, kas nozīmēja, ka ir noticis tā, kā noticis, un tur vairs nekas nav darāms. Trollītis Mumins pamāja.

Viņi sāka iet uz pašu attālāko zemes mēles galu; vētra pieglauda viņu ausis pie galvas, acīs koda sāļums. Kad tētis un trollītis vairs tālāk nevarēja tikt, viņi apstājās un ielūkojās lepnajā putu pīlārā, kas ar katru jaunu vilni pacēlās priekšā — lēnām, gandrīz svinīgi, un atkal nogrima atpakaļ jūrā.