Tūve Jansone: Tetis un jūra

Māmiņa pamāja.

— Es domāju, ka diez vai var būt draugos ar tādu jūras zirgu, — viņa nopietni teica. — Bet par tiem nav vērts justies apbēdinātam. Es domāju, ka uz tiem ir tikai jāskatās un jājūtas priecīgam, tāpat kā tu skaties uz skaistiem putniem vai uz ainavu.

— Varbūt tev ir taisnība,— trollītis Mumins sacīja.

Viņi ieklausījās vējā, kas šalca cauri krūmājam. Viņš pilnīgi bija aizmirsis Morru.

Trollītis sacīja:

— Vajadzētu ar kaut ko pacienāties.

— To mēs paspēsim rīt, — māmiņa noteica. — Mēs varam sarīkot te iekšā svētkus un ļaut atnākt pārējiem, ja tev tā patīk. Bija jauki redzēt, kā tu dzīvo. Tagad es iešu atpakaļ uz bāku.

Kad trollītis Mumins bija pavadījis savu māmiņu uz mājām, viņš nodzēsa vētras lākturi, lai būtu viens pats ar sevi. Vējš bija pieņēmies spēkā. Viņš gāja pāri salai pats sava drošuma apņemts, ko veidoja tumsa un jūras dunoņa, un kaut kas tāds, par ko bija runājusi māmiņa.

Te kalns noliecās pret melno līcīti, zem kraujas kaut kas iešļakstējās. Trollītis Mumins to dzirdēja gan, bet neapstājās; viņš klaiņoja tālāk; viņš bija viegls kā balons un it nemaz nebija samiegojies.

Tad viņš to ieraudzīja. Morra bija iznākusi uz salas, viņa staigāja un ošņājās zem bākas kalna. Klīda uz priekšu un atpakaļ, ostīja viršus un maldījās lejā uz krūmāja pusi.

«Viņa mani meklē,» trollītis nodomāja. «Bet lai viņa tagad nomierinās. Viņai vajag pārāk daudz petrolejas.»

Viņš brīdi stāvēja un vēroja Morras maldīgo klejojumu pa salu, viņš nejuta nekā cita, kā vien zināmu labestīgu iecietību.

— Rīt viņa varēs dancot, — trollītis Mumins noteica pie sevis. — Bet tagad ne. Šis ir mājas vakars.

Un, uzgriezis visiem muguru, viņš izvēlējās iet uz savu laucīti pa apkārtceļu.

Trollītis Mumins pamodās, saulei lecot, panikas pārņemts. Viņš bija ieslēgts savā guļammaisā, sasaistīts un gandrīz vai nožņaugts mitrajā karstumā; kaut kas turēja viņu ciet, un viņš nevarēja dabūt ārā ķepas. Viss bija sagājis grīstē, viņu apņēma savāda, brūna puskrēsla, un smaka bija tāda kā dziļi zem zemes.

Viņš atvilka rāvējslēdzēju. Ap purniņu griezās skujas un zeme, visa pasaule bija pārmainījusies, viņš bija pilnīgi pamests. Ložņāja un līda brūnas saknes, — tās bija visur: tās bija spērušas lielu soli šķērsām pāri guļammaisam. Koki tagad nekustējās, bet tumsā tie bija gājuši viņam tieši pāri. Viss mežs bija izrāvis savas saknes un kāpis viņam virsū, it kā viņš būtu no akmens. Parastajā vietā atradās sērkociņu kastīte un tai blakus pudele ar melleņu sulu. Bet laucīte bija pazudusi, — tās vairs nebija. Viņa tuneļi atkal bija aizauguši. Tikai pirmatnējais bēgošu koku mežs bija visur, kur viņš līda un līda, vilkdams sev līdzi guļammaisu, jo tas bija ļoti jauks guļammaiss un turklāt — dāvana.

Nu viņš ieraudzīja vētras lākturi. Tas karājās tur, kur tam jākarājas — savā kokā, bet koks bija aizceļojis prom.

Trollītis apsēdās uz savas astes un spalgā balsī iebrēcās pēc mazās Mijas. Viņa tūlīt atsaucās. Raidīdama garu virkni glābšanas signālu; viņas balss bija kā maza, ļoti dzidra trompete. Vai arī kā spalgs bojas pulkstenis. Trollītis uzņēma virzienu un metās līšus.

Nu jau pavērās dienasgaisma, un viņam pretī lidoja vētra. Trīcošām kājām trollītis Mumins piecēlās un ar neparastu atvieglojumu nolūkojās Uz mazo Miju. Viņam gandrīz vai likās, ka viņa ir skaista.

Daži sīkie krūmi, kuriem bija bijis vieglāk izraut saknes, nesukāti un apmulsuši, jau bija tālu prom virsājā. Sūna bija ielīdusi zemē un tapusi par dziļu, zaļu gravu.

— Uz kurieni tie iet? — trollītis Mumins sauca.

— Kāpēc viņi rauj ārā savas saknes… Es nekā nesaprotu…

— Tiem ir bail, — mazā Mija atbildēja, skatīdamās viņam virsū. — Tiem ir tik ļoti bail, ka ikviena skuja ir saslējusies stāvus, tie ir pat vairāk nobijušies nekā tu! Ja es nezinātu, ka ir otrādi, tad es domātu, ka kāda Morra ir mētājusies apkārt pa salu. Ko?

Trollītis Mumins sajuta tukšumu vēderā un apsēdās viršos. Virši, paldies Dievam, auga, kā aizvien, tie neskarti ziedēja. Tie bija nolēmuši palikt.

— Kāda Morra, — mazā Mija domīgi turpināja.

— Kāda liela, auksta Morra, kas maldās apkārt un šur tur apsēžas… Un vai tu zini, kas notiek tur, kur viņa ir sēdējusi?

Protams, ka viņš zināja. Tur nekas nespēj augt. Nekad vairs. Ne stiebriņš.

— Ko tu tā blenz uz mani?! — trollītis Mumins iesaucās.

— Vai es blenžu uz tevi? — mazā Mija nevainīgi vaicāja. — Kāpēc gan? Varbūt es blenžu uz kaut ko, kas stāv tev a i z muguras…

Trollītis uzšāvās kājās un apsviedās riņķī.

— Hā! — Es pamuļķojos! — mazā Mija aizrautīgi kliedza. — No kā tev ir bail? Vai nav jocīgi, ka visa daba izbīstas un bēg prom? Mani tas kolosāli interesē.

Bet trollītis Mumins domāja, ka tas nav jocīgi. Krūmājs bija ceļā uz bāku. Tas bija sācis ceļot šķērsām pāri salai uz bākas kāpnēm: katru nakti mežs panāksies mazliet tuvāk, lidz pirmā ložņājošā egle sāks spiesties pret durvīm, lai laiž to iekšā.

— Mēs neatvērsim, — viņš noteica un piepeši ielūkojās tieši mazās Mijas acīs, kas bija priecīgas un izsmējīgas un zināja visu par viņa noslēpumiem.

Tas gandrīz bija atvieglojums.

Tūlīt pēc brokastu kafijas tētis devās lejā un apsēdās uz bākas sarga plaukta. Viņš iegrima pārdomās.

Vaskadrānas burtnīca bija gandrīz pilna ar pārdomām par jūru. Tagad viņš bija uzrakstījis gluži jaunu virsrakstu «Jūras pārmaiņas nakti» un pavilcis zem tā svītru. Tētis ilgi lūkojās uz tukšo papīru, ko vētra pūlējās izraut viņam no ķepām. Viņš nopūtās un aizšķīra līdz 5. lappusei, pret kuru viņš juta lielu vājību. Tur viņš bija izprātojis, ka melnais līcītis ir savienots ar jūru pa reibinoši dziļu tuneli, (skatīt attēlu), un caur to diemžēl lejā saplūda bagātības, viskijs un skeleti. Sarūsējusī skārda kanna nejauši bija nonākusi malā A. Ja nu kāds vai kaut kas, ko mēs saucam par X, stāv lejā pie B un pūš vai velk ūdeni, tad tam ir jāceļas un jāgrimst, lai izskatītos, it kā jūra elpotu. Kas bija X? Kāds jūras nezvērs. Tomēr — to nevarēja pierādīt. Tātad Jūra bija attiecināma uz nodaļu par «Pieņēmumiem», kas kļuva aizvien garāka un garāka.

1. nodaļā «Fakti» tētis bija konstatējis, ka dziļāk ūdens ir aukstāks. To jau viņš zināja arī agrāk, vajadzēja tikai iebāzt ūdenī kāju, bet šoreiz lieta tika pierādīta ar atjautīgi konstruētu pudeli. Kad pudeli izvilka, ūdens spiediens bija iespiedis korķi pudeles kaklā. Tālāk: ūdens ir smags un sāļš. Tas ir smagāks pašā apakšā, bet daudz sāļāks virspusē. Pierādījums: seklie sālsūdens avoti. Tie ir ļoti sāļi. Un, ja ienirst, tad jūt dziļumu.

Jūras aļģes tiek izsviestas aizvēja, nevis vēja pusē. Ja dēļa galu iesviež vētrā no bākas kalna, tas neizpeld krastā, bet peld apkārt salai gabaliņu nost no krasta. Ja dēli tur pret apvārsni, izskatās, it kā apvārsnis būtu apaļš. Kad ir slikts laiks, ūdens līmenis ceļas, bet dažreiz var būt otrādi. Ikkatrs septītais vilnis ir milzīgi liels, bet kādu reizi tas var būt arī devītais, un dažreiz nav itin nekādas kārtības.